lmr

lmr @ 00:41: kursabiedrene paņēmusi uz zviedriju līdzi kameru. vakarā skatījāmies caur kameras projektoru pa dienu nofilmēto.

es izskatos tik tizls!
garš, šaurās, īsās, sarāvušās drēbēs iespiests, kustos tā, it kā būtu sasiets. es esmu vārgs, manī nav nekā no pamatīguma vai spēka. tāds kā pazemīgs, bailīgs. es kustos kā vēja pūsma, visu turu pirkstgalos, it kā vienīgais, kas liktu priekšmetiem noturēties manās plaukstās, būtu tikai reljefs manā ādā, bet pie zemes mani notur reljefs kurpju zolēs. un mati man tik tizli, un balss tiešām aizkapa, un smaids ar kaktiem uz leju.

it kā es ieraudzītu sevi kā cilvēku uz ielas. svešinieku. dīvainu.

un vispār.. tā jau es arī jūtos, mana āriene neko diži daudz nemelo, un varbūt tas mani tracina. varbūt man šķita, ka to visu nevar redzēt, jo pats to neredzu.