lmr

lmr @ 21:29: atēnās viss apzīmēts ar grafiti, pat marmors. visur ir veikali, naktī tie aizveras ciet un noritina priekšā žalūzijas, un tad paliek tikai iela ar norakstītām un apzīmētām malām, pa retam durvis. no rīta žalūzijas atkal uzritinās augšā, veikali atveras kā tādas skaļas mutes trokšņu korī. visur ir milzīga rosība un nekārtība, kurā valda sava kārtība. dzīvojām hostelī, aiz sienas katru vakaru bauroja un dzēra krievu pāris, dzirdējām arī pļaukas un raudošu bērnu. no balkoniņa ik dienas redzēju musulmani ar slingā iekārtu aizmigušu meitenīti. garāmgājējiem prasīja naudu, aizķerot tos aiz rokas. redzēju viņu no rīta pirms promiešanas, un vakarā, atnākot atpakaļ. visu dienu viņa tur ubagoja, visu dienu kaklā iekārtais bērns aizmidzis, ietītu galvu, kā tāda nedzīva lelle, bet vienreiz redzēju viņu arī pamodušos. uz tās pašas ielas nosmērējies sīcis uz piečurātas, atkritumiem piebārstītas, smirdīgas ietves rotaļājās kartona kastē, kamēr viņa vecāki tirgoja banānus, bet blakus viņam kāds uz kāpnītēm ar žileti uz kredītkartes līnijās sadalīja kokaīnu. viss tur notiek lielā un man nepierastā ātrumā. un tam visam pilnīgi pretēji ir muzeji un drupas, kur tūristi lēni pastaigājas gar visu to milzīgo vēstures mantojumu, kur viss ir tīrs un gaišs. visforšāk ir ieraudzīt lietu īstos mērogus, ja visi tie tempļi, skulptūras un vāzes redzētas vien prezentācijās, grāmatās vai internetā, jo prāts tam visam piešķīris izdomātus izmērus, kas pēkšņi nemaz nesakrīt. un visi sīkumiņi, ko attēlos nevar redzēt. kurosam ap krūtsgaliem nopunktētas areolas. viss ir apdauzīts, aplūkošanai izstādīti marmora locekļi bez ķermeņiem kā cilvēku lauskas, pēdu pirkstgali, torss ar bārdu un smaidiņu, laiks kā tāds sifiliss apgrauzis sejas. bijām aizbraukuši arī uz delfiem, un nu bāc, es tur jutos tik sīks un visvarens reizē. un visur ir ļoti daudz kaķu, sēž un ņaud amfiteātrī, kur apmeklētājus nelaiž, un suņi skrien pa ielām, rējienus atbalso kalni. par kalniem nemaz nerunāšu.

tam visam fonā domās graužas uzmācīgā doma par to, ka viss taču man dzīvē tiek pasniegts uz sudraba paplātes. tai virsū šokolādes strūklaka, apkārt skaistā ornamentā izkārtotas zemenes un nolikta sudraba dakšiņa. bet dakšiņa man krīt ārā no rokām, es neprotu, nespēju un dažkārt nevēlos lietot sev sniegto, un uz paplāti es noraugos ar milzīgu vainas apziņu, jo citiem nav dota ne paplāte, ne dakšiņa, tikai plaukstas un drupačas, kas jāsalasa pašam.