lmr

15:54: pirms svētkiem braucu ar mammu uz veikaliem pirkt sīkumus. braucu un lasīju lapiņas, kuras vecmamma sabāzusi mammas somā - aprakstījusi kādas desmit. ieinteresēja tikai tādēļ, ka mamma, pirms nosviest tās uz pakaļējā sēdekļa, no vienas skaļi nolasīja "šonakt redzēju pravietisku sapni". mani interesē sapņi, un vēl vairāk - ko varētu sapņot vecmamma. bet par sapni nekā tur nebija, tikai tas viens teikums. pārējais viss kā vienmēr - mēs pārāk daudz laika veltām velnam, pasaules gals būs pēc trim gadiem, bet otrā lapas pusē jau pēc 5-7. mammai darbā esot vesela atvilktne pilna ar vecmammas aprakstītajām lapām. dažkārt viņa tās mammai iedod rokās, citreiz noliek uz datora klaviatūras, bet biežāk vienkārši pa kluso iestūķē viņai somā.

veikalā čeks palidoja zem kases un mamma klusi ievaidējās. mamma ir čeku dedzinātāja. man tas viss šķiet šausmīgi un smieklīgi reizē. pavaicāja man, vai man dzīvoklim nevajagot nazi, viņai esot viens lieks un ass, varot pielikt klāt pie ziemassvētku dāvanas, bet tikai ar noteikumu, ka man viņai jāiedod pieci centi, jo nazi dāvināt nedrīkstot. kādēļ? jo mēs ķīvēšoties. tas viss mani arī ļoti sadusmo. dāviniet man svētkos pāra puķes un lieciet mani sēdēt galda stūros, man ir pie vienas vietas.

skaistākais svētku brīdis - vecmamma bija piespiedusi brāli pie eglītes nolasīt 25. psalmu, pa tv translēja dievkalpojumu, bet istabas vidū drāzās divas suņu kucītes.

mammai cietumnieki sūta kartītes un visādas paštaisītas lietas. šogad kartītē viens narkomāns bija ar pildspalvu rakstītos teikumus vēlreiz pārvilcis ar zelta gliteru līmīti, blakus lapā uzzīmējis lielu sauli, bet vidū iekarinājis paštaisītas koka lapiņas ar zelta bumbiņām. materiāls nenosakāms, mamma domā, ka visi viņa veidojumi taisīti no sakošļātas maizes, kas izveidota nepieciešamajā formā, sakaltēta un nokrāsota ar nagu laku. viņai darbā glabājoties tā paša cietumnieka taisīts rožukronis ar skeletgalvām, uz viena posmiņa esot rakstīts "made in rcc" (rīgas centrālcietums).

vakar pa ilgiem laikiem biju izgājis kārtīgā pastaigā. manā favorītvietā bija lielas, sasalušas peļķes. ledus sasalis it kā trīs kārtās, zem katras ūdens un gaisa burbuļi/kabatas. kad ar kāju viegli piespiež ledu, gaisa burbuļi kustas zem visām trim ledus kārtām, tie ievibrējas, daži apvienojas lielākos, citi sadalās mazākos. kā mazs bērns ar netīru koka zaru bakstījos zem pirmā slāņa un dzenāju gaisu šurpu turpu. bija arī saule, bet jau diezgan tuvu horizontam, un mana ēna stiepās pār zemi ļoti gara, līdz atdūrās pret vertikālu šķērsli un uzlocījās augšup pa izgaismotiem koku stumbriem. ejot ēna arī gāja, un tā lēkāja no viena koka tuvumā uz citu koku tālumā - lielāka, mazāka, asāka, izplūdušāka. mans siluets projicējās arī uz tāliem egles zariem. es biju sajūsmā - uz koku stumbriem pēkšņi parādījās cilvēks vai arī tikai mana mājošā plauksta. tajā visā bija kaut kāda pirmatnēja maģija, alu cilvēka pārsteigums par gaismēnu spēlēm. sapratu, ka es taču varētu arī piemīzt bikses, ja es nezinātu, ka tā ir mana ēna, vai vismaz noticēt meža gariem, ja pēkšņi manam mājienam atbildētu egles cilvēks.