lmr

lmr @ 19:36: veikala spogulī man pretī skatās dzeltens, krunkains trollis dzelteniem zobiem, ar asinsizplūdumu pelēkajā acs baltumā, pumpains, mirguļojošiem rugājiem, pie lūpām pielipušiem melniem vilnas diedziņiem no šalles, viens arī uz sausā deguna ar lūpošo ādu, mētelis aplipis matiem, plaukstas vēnainas, sarkanas un milzīgas. šodien pirmo reizi mūžā sajutos resns. es! kaulu kambaris! ne visur, tikai ciskās. būtu lieliski, ja dieviņš satvertu mani aiz pēdām, ar otru roku sažmiegtu manu ķermeni un ar dūrē savilkto plaukstu nobrauktu pār to pilnā garumā, izlīdzinot manas ciskas pa visu ķermeni.

es pilsētā dažkārt jūtos kā dejā, un horeogrāfija mani veikli izslidina caur cilvēku masām veikalos un tuneļos. ar vienu plecu, ar otru plecu, solis pa labi, pa kreisi, hops - izlec pa spraudziņu, ātri piespiedies pie sienas un saraujies maziņš, kamēr garām paskrien cits, un krekšķis kā velosipēda zvaniņš - priekšā gājējs palaiž garām. tā var izslīdēt caur visu pilsētu nevienam nepieskaroties.

biju uz pastu nosūtīt otro paciņu savā mūžā. biju jau rēķinājies ar izbesītu darbinieci, kura nesaprot, ka cilvēki neiet uz pastu katru dienu un nepārzina tā iekšējo sistēmu, bet pārsteidza tik un tā. pat nepaspēju bilst vienu vārdu, ka šī jau bija dusmīga un ķērca, jo nokļūšana pie viņas galdiņa man prasīja veselas desmit sekundes kopš mana numuriņa paziņošanas, kuru laikā viņa jau bija paspējusi piecelties, lai sāktu divu minūšu garu sarunu ar kolēģi, spītīgi mani ignorējot. nu neko, centos pēc iespējas pieklājīgāk, sakostiem zobiem smaidīju, kamēr šī ķērca vēl, kā es varot neredzēt aiz kolonnas noslēpto pirmo numuriņu, kas atrodas blakus piektajam. finālā uzveicu viņas besi ar smaidu un pieklājību. pamazām pati sāka smaidīt, balss viņai kļuva pieglaimīga, novēlēja labu dienu.

laiks šausmīgi skrien. līdz prombraukšanai jāizdara tik daudz, ka viss janvāris sanāks kā tāda izstiepta skates nedēļa, tikai daudz jautrāka.