lmr

18:43: mašīnā stundu skatījos pa logu un sapratu, ka vairs neaizbēgšu no glezniecības, ka es caur to jau esmu sācis domāt. tā ir kļuvusi par veidu, kā sakārtot un padarīt saprotamu (vismaz sev pašam) visu to vizuālās informācijas gūzmu, kas triecas manās acīs. es iztēlojos, ar kādu otu un cik biezu krāsu es varētu gleznot to bērzu birzi vai tumšo biezokni, visus dažādos krāsas klāšanas paņēmienus, slāņus, kādas krāsas jaukt, un ar pirkstiem klēpī es jau vāri diriģēju kāda koka ērkšķu kontūras, it kā zīmulis man jau būtu rokā. pasaule vizuāli saliekas pa plauktiņiem, ja prātā var iziet cauri tās būvēšanas paņēmieniem - no balta pamata līdz kaut kam, kam var noticēt. ja vien es biežāk spētu saņemties to visu arī tiešām darīt, nevis par to tikai domāt.