lmr

lmr @ 17:11: es gribu no šī visa atteikties

man riebjas asarām acīs ar savām tizlajām rokām aizdirstajā izlietnē pret veļas ziepju gabaliņu berzēt tās divdesmit jobanās, netīrās otas, ar kuru palīdzību neesmu radījis neko, kas man pašam patiktu.

es gribu triekties ar galvu sienā, es gribu izplēst sev matus, es gribu saskrāpēt visus darbus, sadurt audeklos caurumus, salauzt apakšrāmjus un visu nosvilināt, otas izmantot kā skaliņus iekuram. es gribu kārtīgi izpinkšķēties, es neatceros, kad es to pēdējo reizi tiku darījis. vai aiziet uz dzegužkalnu pasēdēt zem koka. bet tas prasa laiku, kura man vairs nav.

jau diezgan ilgi es jūtos tā, it kā man vajadzētu gleznot tikai tāpēc, ka es māku un citi saka, ka sanāk, no manis to gaida, nevis tāpēc, ka es tiešām gribu. tas viss man sagādā vairāk moku nekā prieka. es nekad neesmu apmierināts ar paveikto. citi var gleznot "ļaujoties" un neko diži nedomājot, bet es tā nevaru, tad man nekas nesanāk. man riebjas, ka manā galvā ir miljons veidu, kā attēlot vienu domu, miljons dažādu krāsu variantu, dažādu kompozīciju, dažādu paņēmienu, un es nespēju izvēlēties vienu, jo pat vienu līniju var uzvilkt šauru vai resnu vai punktotu vai raustītu vai viļņotu vai sašvīkātu, var vilkt ar pildspalvu, ar zīmuli, ar saru otu vai sintētisko, ar krītiņu, ar ogli, ar sūdainu pirkstu, var iegriezt ar nazi, iespiest ar nerakstošu pildspalvu, līnija var būt perfekta, slimīga, dzīva, mirusi, stīva, tā var būt visās varavīksnes krāsās. un tā nu es sēžu pie baltas lapas ar bezgalīgi daudzām iespējām, un man ir vienkārši bail. man ir bail no pilnīgās brīvības, jo uz tās lapas var uzzīmēt jebko un jebkā, man ir bail no izvēļu pārpilnības, uz tās lapas ir jāpieņem lēmumi, un tie atstāj nospiedumus, tā ir gluži kā vēl viena dzīve vai pasaule, kuru man kā dieviņam radīt, bet kuru man ir bail sačakarēt jau pirms es esmu sācis to radīt, un plaukstas jau svīst un padara lapu viļņotu.

pašlaik es vienkārši gribētu paņemt akadēmisko, lai izdomātu lietas. lai atrastu darbu, lai darītu kaut ko, kam ir skaidras robežas, kas neliek manā galvā griezties miljons dažādu variantu un domu virpuļiem, es to vairs nevaru pavilkt, tas mani padara traku. es gribu fabrikā tīt konfektes papīriņos vai mērcēt rozā krāsā dildo galviņas kā tajā seksa rotaļlietu fabrikas fotogrāfijā, kas klejo internetā. es gribu būt skursteņslauķis, kura mērķis ir vienkārši iztīrīt skursteni, un tas vai nu ir tīrs vai nav, kuram viss ir skaidrs. vai arī es varētu savākt mantas un, nezinu, izmantot stipendiju, lai aizbrauktu tālu prom uz nezināmu laiku. uz tuksnesi vai džungļiem vai antarktiku.

bet es to nedarīšu. es nedrīkstu. vismaz tagad ne. man ir pienākumi, kas jāizpilda. darbi, kuriem pats esmu piekritis. un pat ja viss būs galīgi garām, ar to man būs jāsamierinās.

man šķiet, ka man kaut kas ir sācis rādīties. vakar izņēmu krītiņu no krītiņa turētāja, un no tā ārā izlidoja kaut kāds melns lidonis. kā izlidoja, tā pazuda. skaidri neredzēju, bet ielīst krītiņa turētājā nav iespējams. vakar arī skatījos naktī pa logu, kā līst lietus, kad pēkšņi kaut kur pagalmā aizskrēja melna, liela ēna. nezinu, varbūt kāds bēga no lietus, bet vai tad es nebūtu redzējis skrējēju stāvam pagalma vidū iepriekš. un kāpēc tad bēgt, ja viss jau stāvot salijis. going crazy.