vakar vakarā braucām ar riteņiem. draudziņi man pastāstīja, ka pirms divām nedēļām ceļazīmē, kas norāda, ka pa labi pēc dažiem metriem būs veikals "top!", esot pakāries vīrietis. gribējis kārties kopā ar draudzeni, bet draudzene pēdējā brīdī nomīzusi, neesot pakārusies. esot iznākuši ārā no spēļu zāles, gan jau pazaudējuši visu naudu, un gājuši kārties. vispār jau šausmīgi, bet vakar tā smējos. top!
vēlāk vakarā zvanīja vecmamma. kur tu esi? centrā? ak mans dievs!!! ārā tumšs paliek! brauc mājās! es nevaru pagulēt! nu brauc gan labāk mājās! esi uzmanīgs! brauc mājās! gaidu mājās! ir ļoti tumšs!
nu pizģets! es biju desmit minūšu attālumā no mājām, man jābrauc pa vienu garu, izgaismotu velo celiņu, kas uzbūvēts uz trotuāra. bet viņas galvā es jau guļu grāvī beigts, mani nospēris zibens no skaidrām debesīm, es esmu nodurts, nosists, notriekts. it kā mēs būtu tie trakie, nevis viņa. it kā ārpus mājas valdītu absolūta anarhija un notiktu tikai un vienīgi sliktas lietas. viņa ir kā kendra, kas sētā rej uz visiem garāmgājējiem, bet pie siksniņas ārpus sētas lien pieplakusi gar zemi, nobijusies no pilnīgi visa.