Haļavas Dieva Virtuālais Templis

trīs jautājumi uz kuriem nerodu sakarīgu atbildi

1. kā kasieri spēj nenojūgties - es nedomāju no naudas skaitīšanas vai čeku sišanas, es domāju tādus kasierus kā drogās, kuriem ir uzlikts par pienākumu katram cilvēkam teikt "labdien/vai jūs nevēlaties nopirkt drēbju tīrāmo rullīti uz akciju/vai jums ir klienta karte/vai jums nepieciešams maisiņš/lūdzu jūsu atlikums (nosauc summu)/lai jums jauka diena" vienā un tajā pašā fucking secībā, vienādā "laipnā" balsī, vieniem un tiem pašiem vārdiem un to visu darīt ar uzkabinātu smaidu uz sejas. man liekas, ka cilvēkam prasītos bļodiņa zem deguna, kur smadzenēm sapilēt, kad tās uzraksta atlūgumu. es saprotu, ka šādā situācijā laikam jau cilvēkam ieslēdzas līdzīgs režīms kā rūpnīcas konveijera lentas strādniekam, šoreiz vienkārši ne tikai roku, bet arī runas darbības notiek automātiski, bet man tāpat reizēm šķiet, ka kaut kur starp maisiņa piedāvāšanu un atlikuma summas noskaitīšanu viņu sejās var slīdošiem burtiem izlasīt "nogaliniet mani". iespaidīga man šķiet izņirgāšanās, kad viņām uz svētkiem liek vilkt kādas nejēdzības (pēdējais ko atceros bija mazi matiem piespraužami cilindriņi).
diez pārdošanas apjoms tiešām ievērojami krītas, ja meitenei nav mazs soda simbols piesprausts pie galvas, izmisis smaids sejā un neviens nesmērē formāli katram klientam apģērba atspalvošanas rullīti?

2. kurš piš šitās resnās meičas, kuras staigā apkārt ar bēbju pilniem ratiņiem? viņu ir pārāk daudz, lai to varētu norakstīt uz izpalīdzēšanu māsai/draudzenei ar bērneļa auklēšanu un es nedomāju, ka es esmu palicis tik akls, ka būtu palaidis garām brīdi kad meičas, kam patīk ēst, būtu sākušas auklēt ēdienu pirms ēšanas. atkal - es spēju saprast to, ka superhot ballīšu meitene statistiski (vai vismaz vīrieša acīs) liekas sliktāks variants ģimenes veidošanai nekā drusku apaļīga toties mīļa meiča, bet dažos gadījumos "drusku apaļīga" nenosedz ne pusi no tās traģēdijas, kas notiek jaunajai māmiņai ar ķermeņa izmēriem. vēlēties sev par sievu meiteni ar kārtīgiem gurniem ir viens, bet testēt lidmašīnas izturību dodoties medus mēnesī ir kaut kas pavisam cits.

3. kāpēc kādam bija jāuztaisa gangnam style kavers ar kretīnisku krievu vokālu un kāpēc mani augšstāva kaimiņi atrod to par labu esam? to ka orģināls bija lipīgs es atzīstu, bet es (un visticamāk vēl dažs labs 9stāvenes ar iztecējušu ekspluatācijas termiņu iemītnieks) novērtētu šīs dziesmas slāviskās izcelsmes bastarda bērna kopā ar vēl dažu ekvivalentu skaņas formas noziegumu neatskaņošanu cilpā.

uz vienības gatves ir neliela izmēra rimi. tur par kasieri šodien strādāja mīlīga paskata meitenīte ar fantastiskām, ar kārtīgu dekoltē izceltām krūtīm. izskatījās vareni.

saistībā ar šito - kādu laiku kūņojas doma par tekstu saistībā ar šķietamu nepatiku kkādā sabiedrības daļā pret pupus uz augšu stutējošiem krūšturiem. ar konceptu neapmierinātie mēdz izrādīt savu vieglo sašutumu tā it kā viņi ļoti bieži nodibinātu un līdz seksīgam iznākumam novestu kontaktus ar meitenēm, tikai tāpēc, ka ir šķitis, ka viņām ir episkas krūtežas, kuras izrādās pildītas ar viltu - pušapam atslābinot savu tvērienu ap meičas krūšukurvi ilūzija izgaist un apbēdinātais skeptiķis pamana, ka tur tik dūmi un spoguļi.

ieraksta sākumā pieminētā meitenīte ar patīkami lielajām krūtīm, vadoties pēc manas stipri ierobežotās ekspertīzes pupu jautājumos, šķita brīva šāda grēka, bet es gribu bilst - tā kā ņemot vērā faktu, ka grandiozas krūtis ir dabas dotas tikai dažām meitenēm (daļa no kurām ir grandiozas arī ja mēra viņu pārvietošanos pēc rihtera skalas, kas ir slikti), es neuzskatu pušapa krūštura tehnoloģijas pielietošanu meiteņu ar pieticīgākām krūtīm vidū par sliktu praksi. es apzinos, ka nespēju pārskatāmā nākotnē tikt pie katras mani interesējošas meičas, tāpēc es šādā jautājumā atļaujos vadīties pēc vienkāršas filozofijas, ka skaistums pats par sevi nav nekas slikts un, neiedziļinoties sociālās problēmās, pamatā vairot skaistumu ir jauks mērķis. sekojoši, ja meiča pasniedz savus priekšējos apaļumus kā mazliet krāšņākus nekā tie patiesībā ir - es neiebilstu. un pat ja izveidojas seksīgs kontakts, kas palielina manas personīgās ekonomikas "iegūtās kājstarpes daudzumu" par vienu vienību, tas, ka viņas krūtis, redz, bļin, nav tik iespaidīgas kā likās, ir sekundāri.

neievērojot konsekvenci, figūras formu uzlabojošās apakšbikses gan man šķiet paša lucifera izgudrots apģērba gabals kas pelnījis tikt piesists pie neglīta un īpaši atskabargaina krusta.


saistībā ar visu šito atcerējos ko Britu komiķis Šons Loks reiz izmeta sieviešu sakarā:

Falsehood lies in their breasts
Their hearts are forged on a revolving wheel
And they will spike your soul
And bury it in the ground.

būšu lēts, prasts un atklāts - man patīk tas softcore porns, kas salikts uz reklāmu stabiem "H&M" un "laumas" plakātos. staigā savā nodabā un ik pa kvartālam izstādīts kkas, pie kā acis piesiet. mana mīļākā laikam ir tā H&M ar trakiem glēriem apstrādātā reklāmas bilde, kur meiča ar drusku paceltu zodiņu ir iegrābusies ar abām rociņām sava melnā "nakts tērpa" apakšmalā. mani uzjautrina pats nosaukums "nakts tērps" - viņiem skaidrs, ka tas nav naktskrekls, jo ne jau par kārtīgu izgulēšanos domās meitene, kas to vilks (vai džeks, kas to lietu pārdroši nopirks un dāvinās savai meičai), bet tajā pašā laikā uz afišu staba nedrīkst rakstīt "pišamkleita" vai "drāžamdrāna", tāpēc lūk... nakts tērps. pārējās bildes ar pušapos sabakātām krūšukūkām arī nav sliktas, man tik neiet pārāk pie sirds tas, spriežot pēc visa, modes pagrieziens ar ķip retro stila augsto vidukli biksītēm. bet nav tā ka tiešām nepatīk, jo galu galā - pupi uz visiem stūriem.

es gribētu lai tā biežāk viņi dara

Japānā iegruvis tunelis. Betona bloku sadauzītas mašīnas, ugunsgrēks, ar kājām glābušies cilvēki, savās mašīnās sadeguši cilvēki. Pirms pāris mēnešiem bez piezīmēm izieta tuneļa tehniskā apskate un tagad, šķiet ka bez jebkāda ārēja iemesla, iegāžas tuneļa griesti - zemestrīce nav reģistrēta un aculiecinieki nesaka ka būtu dzirdēts sprādziens. Šis ievadam

Mana vēršgaļa ar šo stāstu ir šāda - pēc šī negadījuma neaizsāksies plaša sabiedriska diskusija par to, ka "tuneļi ir pārāk bīstami", netiks skandināti viedokļi, ka "tā ir mācība, cilvēks nekad nespēs kontrolēt tuneļu nāvējošās avārijas risku", nenotiks masveida demonstrācijas, kurās pieprasīs "slēgt visus tuneļus", pie nacionālā teātra kokā nekas netiks karināts un gājēju tuneļus stacijas laukumā sievietes nelamās par "bumbām ar laika degli". Un avīzēs un interneta potālos nebūs garīgi atpalikušu cilvēku teksti par to kā neviens nedomā par bērniem, kuru dzīvības nekad nebūs drošas tikmēr kamēr kaut kur pasaulē pastāvēs kāds nāvi nesošs tunelis.

Es šobrīd protams esmu sagādājis sev mazu vālīti un situ jau līdz pusei apglabātu zirgu - pirms vairāk kā pusotra gada tai pašā Japānā notika zināma šmuce zemestrīces un cunami izpildījumā, apslaktējot divdesmit tūkstošus un radot problēmas vienam industriāla rakstura objektam. Tas nekas, ka Japānā gan tuneļi, gan lāči kopš šīs katastrofas ir nogalinājuši vairāk cilvēku, nekā neizsakāmi biedējošais un simpltoniem absolūti neizprotamais radiācijas nezvērs. Un pofig, ka ārstu komisijas pilnas ar kungiem kuriem bārdas citam par citu sirmākas apgalvo, ka pat ja kāds no plašākas publikas dabūs vēzi notikušās šmuces dēļ, tad šo gadījumu būs tik maz, ka uz kopējā fona to nebūs iespējams statistiski redzēt.

Noplūde ķimiskajā rūpnīcā, kur ražo pesticīdus - publikai vienalga. Sprādziens gāzes spēkstacijā ar upuriem - pofig, kāda šķirba. Francijā nosviluša ventilācijas motora dēļ apturēta viena AES bloka darbība - "ĀRPRĀTS! DĀRGAIS, MEKLĒ BĪBELI - NOLIKTAIS LAIKS IR TUVU".

jā, es zinu, ka esmu zaudējis un leiši visi kopā kolektīvi nomīza, bet bļe, lai arī cik man būtu skumji, par to ka cilvēki izrādījās neinformēti, padumji un lēti, man patīk cepties par šo un procesā justies par kripatiņu labākam par citiem telpā esošajiem vismaz vienā disciplīnā. ja es spētu paturēt to pie sevis un priecāties negarlaikojot citus ar vienu un to pasu atkal un atkal, tad būtu labi.

kad jābrauc sabiedriskajā transportā bez mūzikas, tāpēc sanāk klausīties apkārt notiekošajā.

krievu knariņi ar vēl nelegālām, bet jau dikti piedauzīgi ģērbtām krievuškām, kas visi kopā atņirgtiem zobiem rotātiem viepļiem kviec par vairākiem, vienam otram sekojošiem nesakarīgiem jokiem
pārītis inteliģentu latviešu - meitene un puisis - runā par kādas skolas programmas kvalitāti tā, ka varētu padomāt, ka viņi sarunājuši to darīt postmodernisma garā - tiek runāts riņķī un apkārt neizsakot nevienu saturīgu domu vai spēcīgu viedokli. it kā pieminēt kaut ko kas tiešām attiecās uz lietas būtību ir pret kādas man nezināmas spēles noteikumiem.
divas vecākas latviešu kundzītes kuras divatā aizņem trīs vietas, atgaiņājas no trešās, vēl vecākas, manāmi bārdainas krievu omes ar iepirkumu somu uz riteņiem (jūs visi sapratāt par kādu somu es runāju, linku uz bildi nav vērts likt), kura uzskata, ka viņu vajag palaist sēdēt trešajā sēdeklī. pēc omes pasūtīšanas tālāk abas tantītes paceltās balsīs, lai noslīcinātu krievu večiņas purpināšanu, salīdzināja savu mīļāko vakara sarunu šovu sižetus - viņu sarunā intelekta pazīmes nemana līdz pat apvārsnim.
divi jaunĒkļi salīdzina to, cik dikti, kas un kā ir kaut kad piedzēries, kura, cik reizes un kādās pozās ir tikusi drāzta un kurš kuram ir sadevis "pajibalu" - iekāpjot kontrolei tiek pumpētas tiesības, vicināti žesti un brūķēta mute. rupjo gājputnu-juristu pantomīma turpinās arī pēc izsēdināšanas.

vajag savest kārtībā lietas un atjaunot sev mūzikas klausīšanās kapacitāti - es negribu dzirdēt augstākminētajām līdzīgas nejēdzības

pirms kkāda gada es rakstīju te par to, ka 9stāvenē, kurā es dzīvoju, uz vējtvera jumta mētājās beigts balodis, kurš ik pa laikam mainīja pozu un atrašanās vietu. es viņu toreiz salīdzināju ar skandināvu mītu par odinu - neprasiet kāpēc, es toreiz biju diezgan lepns par domu procesu, kas tur man sanāca. es toreiz mēdzu gaidot liftu nočekot, vai tas ar iekšpusi uz āru izgrieztais putnu lops tur joprojām ir. kad es kādas pāris nedēļas to nebiju darījis, es atklāju, ka viņa tur vairs nav. uzminiet, kuces, kurš ir atgriezies - (relatīvi) svaigs, saburzītām spalvām klāts pūstošas gaļas klucis bez galvas mani pirms pāris nedēļām atkal sveicināja no vējtvera jumta. viņam apkārt samestie cigarešu izsmēķi un ietinamie papīri likās kā izkārtojušies goda parādei. es uz brīdi iedomājos, ka esmu pusotru centimetru augsts un atrodos nozelētu cigarešu filtru pūļa vidū, kas, vieglam lietum rasinot, apbrīno beigto balodi un pārsteigumā kasa savus samirkušos tabakas strēmeļu matus. "RAUGIETIES, PAREĢOJUMS IR PIEPILDĪJIES, MESIJA IR ATGRIEZIES" tie kliedza. viens mazāks benčiks atradās tuvu otram, pabalējušam, bet lielākam - pieņemu kā tēvs un dēls. mazākais prasīja "kas tas ir?" uz ko saņēma atbildi "tu vēl esi par mazu lai atcerētos iepriekšējo reizi, kad providence mūs aplaimoja ar putnu karkasu. mums ar tevi jājūtas pagodinātiem. zini - leģendas stāsta, ka kādreiz šeit savus pēdējos mirkļus pavadīja kāda stipri asiņojoša kaija". dievības bruņas ir saplaisājušas, miesa irst un gaist vējā, pārlauztiem kauliem slejoties gaisā. mirklis izgaist un es jau pilnā augumā esmu otrā pusē stiklam. lifts smird un lifts ir klāt.

absolūti ar iepriekšējo savārsmojumu nesaistīta atziņa - 80 grādīga dzira nav domāta dzeršanai. viņu var iedzert, bet viņa nav jādzer. piedevām viņa deg un to var izmantot efektīgiem ballīšu trikiem, kas iespējams noved pie nodedzinātām uzacīm vai ar zilganu liesmu degošām peļķēm uz galda. mans padoms ir šāds, ja jums ir iespēja ko tādu dzert, izmantojiet faktu, ka tas deg un nodedziniet visu nahuj nost neizdzerot vairāk par vienu raundu. atziņa, ka katrs 80 grādīga dzēriena šots ir divreiz kreftīgāks, par parasto, nāk daudz, daudz, daudz, daudz par vēlu.

nopietni - beigtajam balodim ar šo nav nekāda sakara.

varbūt es reiz jau gāzu šito no savas mutes, bet uz pohām ir laba strādāšana. ja neskaita, ka smirdi pēc ugunsnedroša līķa un izklausies tikpat aizsmacis kā kaut kas kas jau reiz bijis miris, tad viss lieliski. cilvēki neliekas tik stulbi kā parasti. šķiet ka novērojums ir pretējs tam, kā vajadzētu būt, bet laikam galvassāpju trūkums ir tas, kas ir noteicošais faktors. esot tādā dīvainā kāpņu laukumiņā starp vakardienas pāli un šodienas skaidrošanos visi cilvēki liekas vienkāršāki - viss ko es redzu ir purnus kam ir vienkārši mērķi, šie cilvēki dara savu pusi, es daru savējo un mēs samaināmies cenšoties viens otram netraucēt, kā divi lielas kartona kastes pretējos virzienos stiepjoši cilvēki tajā pašā jau pieminētajā kāpņu laukumā.

un izplešot tēmu plašāk... man ir ideja kā uzlabot cilvēku savstarpējo saskarsmi - es to saucu par "katrs cilvēks ir pelnījis vienu brīvu pisienu" principu. pamata ideja ir gana vienkārša - pēc noklusējuma katrs svešinieks vai līdzcilvēks ar ko tev nākas saskarties dienas gaitā ir pelnījis vienu dozu rūpju no tavas puses. viņam ir talons, kuru brīdī, kad viņš ar tevi veic kādas darīšanas, viņš iztērē. viss balstās uz pieņēmumu, ka lai gan mūsu starpā ir idioti, kuri noteikti ir pelnījuši, lai viņus sistu ar sūdainām rīkstēm un pātagotu degošām dzeloņdrātīm, uzreiz viņus identificēt nav iespējams. tāpēc katrs ir pelnījis un ir tiesīgs uz vienu brīvu pisienu - ja brīdī, kad tu esi viņam sniedzis pieklājīgu un saprātīgu daudzumu rūpju par viņa sūdiem, viņš atbild ar adekvātu daudzumu rūpju no savas puses, tad mēs esam identificējuši adekvātu cilvēku, kurš saprot kā darbojās šis rūpju un pieklājības barters, bet ja pēc tam, kad esi izrādījis pretimnākšanu, pretī saņem kaut ko, kas nenorāda uz centieniem uzturēt sekmīgu kontaktu, tad mēs esam identificējuši radījumu, kurš konkrētajā brīdī pieder sabiedrības kloākai un nav pelnījis ne rūpes ne pieklājību (tā kā sist šādus cilvēkus ar fekālijām sasmērētām rīkstēm vai pātagot viņus nav atļauts tad pareizais variants ir izvairīties no turpmāka kontakta un ignorēt stulbo bastardu). nav ideāli, jo sanāk ka daži dirsasgalvji saņem vienu pisienu, kuru viņi toč nav pelnījuši, bet tiek likvidēts masīvais daudzums sīko incidentu, kas nepamanāmi piš cilvēkiem dienas ritmu jo tiek pieņemts, ka visi ir kretīni un neviens neko ne no viena nav pelnījis.

samudžināts un nesakarīgs teksts sanāca. īsā versija: pat ja tev šķiet ka kāds ir totāls pimpis, pirms sākt pret viņu tā izturēties atļaujies būt pieklājīgs. ja izrādās ka viņš ir pimpis arī tad kad esi pieklājīgs - fire up the shit cannon

man šķiet ka pieklājības normas tiek mācītas nepareizi. patiesa pieklājība, patiesas rūpes un "laba sirds" urbānā tirgus eknomikas (or smth) vidē nav dzīvotspējīga. būt vienmēr pieklājīgam ir jāmāca, bet pamatojums, kāpēc tā vajag ir nepareizs. līdz riebumam nostulbināts piemērs - kad tev kāds uzkāpj uz kājas, tu gaidi "piedodiet" vai "es atvainojos" lai redzētu, ka netiec ignorēts - loģiski, ka tam kurš uzkāpa ir pilnīgi pofig par tavu kāju, kāju pirkstiem un apaviem. hell, tu varētu tikt likvidēts - viņš nedotu pusotra lidojoša sūda. tev svarīgs ir atzinums no uzkāpēja puses - viņš saka "piedodiet", bet tas ko tu dzirdi ir "es atzīstu, ka uzkāpu tev uz kājas. tā nebija pareizi. es atzīstu ka tu eksistē." tas ir labākais ko tu vari sagaidīt šādā situācijā, "take it or leave it". nav jau tā ka tāpēc mazāk nosmērēta kurpe tev vai mazāk sāp pirksti tagad, bet tava diena ir mazliet mazāk sapista.

dabūju uz brītiņu parunāt šodien ar patīkama paskata nepazīstamu meiteni. ne tā, ka hot as hell, bet diezgan labi katrā ziņā - būtu ieinteresēts teorētiski. pēc brīža garāmejot dzirdēju viņu stāstām citam cilvēkam, ka viņas plānos ir vēlāk apmeklēt astrologu (diezgan skaidri dzirdēju. citēju: "es astrologam ticu"). notika īss kautiņš smadzenēs starp "viņa tic fucking astrologiem" un "pohuj kam viņa tic, paskaties uz viņu - ir fucking labi", kurā veselais saprāts ātri nokausēja savu pretinieku - naids pret bulšitu izrādījās stiprāks par interesi smukā sejā.

no vienas puses varbūt būtu bijis veikli iesaistīties vēl vienā sarunā, paskatīties vai lielas kļūmes loģiskajā procesā nav vēl kur un ja nav, tad eleganti apbraukt uz ceļa pirms mirkļa izskrējušo "esticuastrologiem" stirnumāti un turpināt ceļu, bet no otras puses varētu sperties klāt, iesākt neveiklu sarunu, "nejauši" uzdurties astroloģijas tēmai un sākt strīdu - kārtīgā tempā censties sabraukt iepriekšminēto stirnu māti ar visiem mazajiem buciņiem tā, ka bembiji ieķeras radiatora restēs un loga tīrāmajās slotiņās un pēc tam atpakaļgaitā pārbraukt tam lopam pāri, lai pieliktu pasākumam treknu punktu.
loģiski, ka es neizdarīju ne vienu, ne otru - pārāk akls savos aizspriedumos pirmajam un pārāk mīksts, lai darītu otro un tā vienkārši izietu uz konfliktu, kur konfrontācija ir stipri lieka. nu un plus vēl tas, ka gļēvs un nemāk koļīties, bet otrā galā pārāk smuka, lai būtu bez kavaliera (lasīt: atrunas, atrunas, racionalizēšana, atrunas).

varbūt lieki, bet tomēr skaidrojumam - mans sliktais viedoklis par astroloģiju:
ir nejēdzība uzticēties pseidozinātnei, kas nepiedāvājot nekādus sakarīgus mehānismus, stāsta cilvēkam, ka viņa liktenis ir ierakstīts tālos debesu ķermeņos - tas sniedz masīvu viltus svarīguma apziņu mazajam loham, kurš ir klausītāja vietā. mazai sūda organisko molekulu čupai tiek iedvests tas, ka viņa ir tik svarīga, ka absurda mēroga objektiem, kas kustas savās ierastajās sliedēs, atrodoties neaptveramos attālumos, "piš" mūsu čupas fucking liktenis. man cilvēki būtu gatavi iebilst, ka tehniski jau astroloģija saka, ka ir otrādāk - debesu ķermeņi redz ir tie varenie, turpretī cilvēki ir tie, kam nekas cits neatliek, kā tikai rīkoties saskaņā ar to, ko debesis fucking "liek" uz ko es atbildēšu, ka ne jau tas ir tas, ko grib dzirdēt pusmūža sieviete, kas lasa horoskopus avīzes pēdējā lapā. viņa grib dzirdēt to, ka "šodien nav laba diena darījumiem", tāpēc tajā dienā nepirkt putekļu sūcēju un tad justies dikti gudrai un ļauno sistēmu appisušai.
ja tur būtu rakstīts "zvaigznājiem ir pohuj par tevi, tu esi niecība un ja tu vēlies kādam kaut ko nozīmēt, tev tas būs jānopelna pašam, jo no dzimšanas tu nekas neesi un vienīgais dotais, ar ko tu vari rēķināties, ir tava eventualā fucking disintegrēšanās pa sūda pirmreizinātājiem. starp citu marss ir savā apogejā. arī marsam ir pohuj par tevi." tad pusmūža sieviete savu rīta kafiju dzertu lasot ko citu.

tieši tāpat kā mēs atklājām, ka zeme diemžēl nav visuma centrā, tāpat cilvēkam būtu sakarīgi samierināties ar to, ka vienīgais stāsts, kurā mēs esam centrālais varoņi, ir tas, kuru mēs paši taisām sev galvā. pasaulei ir vienalga, bet mums nav - ja tu vēlies, lai tu kļūtu par svarīgu tēlu vairāk kā vienā stāstā, tad nāksies pašam lemt un pašam darīt. un tas nebūs ierakstīts fucking zvaigznēs. ir lietas kuras mēs nezinām - tā vienmēr būs.
šķiet svētīgi būtu šo faktu pieņemt un, ja jau mūs tas tiešām tik ļoti biedē, tad varētu veltīt laiku, lai lietas noskaidrotu, vēl labāk darīt to pašam, nevis ticēt sūdam, ko mums apgalvo persona, kas sakās visu zinām pateicoties neskaidrām metodēm, kuras zinātniskā pieeja ir līdz maksimālajai robežai pierādījusi par nepatiesām.

īsā versija: astroloģija ir bulšits

kāda velna pēc pilnīgi visas meitenes par kurām man parādās kaut niecīga interese ir aizņemtas? sapazīsties ar meiteni, parunājies, pasmērējies, pēc tam apjautājies kopīgām paziņām kā konkrētajam subjektam stāv lietas un dzirdi "jā, viņa jauka meitene, bet viņai draugs ir". pohuj, šī aizņemta, skaties citas, bet ar apskaužamu regularitāti sanāk atdurties pie viena un tā paša. kaitina, loģiski.

daži cilvēki kurus es neienīstu lieto frāzi "džeks nav siena, var pastumt malā", bet es "neatbalstu" šādu praksi.
pirmkārt, nopietni smērēties pie meitenes, kura ir aizņemta (un tu to zini), nozīmē aktīvi bāzt savu pirkstu svešā tējas tasītē ar mērķi to eventuāli izliet - tu pis svešu padarīšanu un es nedomāju ka pasaulē trūkst tādi svešpiši.
otrkārt, meiča, kas pārlec no vienas laiviņas otrā (tā teikt, "ezera vidū") un kurai tā nav problēma var tieši to pašu izdarīt vēlreiz (ja vien tā nav kkāda supermīla un jūs esat radīti viens otram unohforfuckssakeplease). viņai nebija problēma nodot savu puišeli ja gar viņu sāks smērēties izskatīgāks/bagātāks/slavenāks/labāks gaļas izcirtējs, morālu bremžu atkal pārlekt gan jau ka nebūs. teorētiski nav tik svarīgi, bet man jau patīk domāt ka uzticēšanās un atklātība ir labas lietas attiecībās (ok, man nav tas diži palīdzējis, bet tie ir bijuši pārāk maz gadījumi, lai izdarītu statistiski ticamu vērtējumu).

no vienas puses vismaz jauki ka vismaz kkāda meiteņu caurplūde parādījusies manā tiešajā sociālajā redzamības zonā, pat ja tas ir bijis tikai caurvējš, tomēr labāk nekā absolūti nekas.
un es neloloju cerības, ka kkādā brīdī manas durvis izgāzīs labo darbu novērtēšanas komiteja un sniegs man pateicības rakstu par augstām svešu attiecību negandēšanas vērtībām un nominēs mani sudraba svešnepisim, bet tāpat - pat ja tā ir kkādas formas gļēvulība vai bailes no izaicinājumiem, es neuzskatu ka censties scorot aizņemtas meitenes ir pareizi.

sākās ieraksts ar neko un beidzās diži arī ne ar ko. boo-fucking-hoo

ventspils un tad pēc tam liepāja. abās kādu laiku nebiju bijis.
fonteinpils biš pievīla. likās ka būs krutāk, bet bija mighty fine tāpat.
ventspilī labi sabaroja - kkāda barotuvē kuras nosaukums sākās ar "B" ar divām smukām, blondām viesmīlēm tika notiesāta vistas fileja sierā un ananāsos kopā ar tumšo užavas alu. iesaku visu.
liepāja noteikti patīk vairāk - tīrāka par rīgu, bet nav tas nejēdzīgais "VISS IR TĪRS, ESI PĀRSTEIGTS, ESI PĀRSTEIGTS TAGAD, TAGAD ES TEV SAKU" kas ir ventspilī, tāpēc papildus punkti.
sakarīgāka pārvietošanās - viss tas pilsētas pasākums ir izstiepts sardeles formā tāpēc, es tā saprotu, visur iet viens un tas pats pusotrs tramvajs, kurš cenšas kompensēt to, ka ir mazāks par to, kas rīgā ar milzīgu ragu uzparikti.
tas ka jūra tuvu man protams vienmēr smērē.
liepājā mājas labi izskatās, fasādes un to elementi, kurus es neesmu gana lasījis par tēmu lai spētu nosaukt.
patika čikses - nemanīju daudz atbaidoša paskata tusnes, toties dažas tās kuras izskatījās cērtamas bija ar ekstra apaļīgiem dupšiem. pozitīvi bija, ka neliels potamusu īpatsvars bija arī mazliet vecāku sieviešu vidū. sīkumi un ķip baigi uz mani neattiecas, bet šādas lietas vienmēr priecē.

ja man kādreiz vajadzētu notīties no rīgas un mani līdzekļi to atļautu es nosvīstu uz liepāju. es noīrētu mazu, pelējušu, bet gaišu istabu kkur tur centrā. es iztikai ar viltus identitāti mācītu kaut ko absurdu liepājas universitātē - priekšmets būtu tik nesvarīgs, ka neviens pat īsti nepārbaudītu ko es tur daru un studentiem patiktu, jo es darītu kaut ko interesantu un attāli, bet tomēr par tēmu. es līdz tam brīdim jau būtu sācis sirmot un uzstātu uz tvīda žaketes ar ādas ielāpiem uz elkoņiem valkāšanu, lai gan man visi teiktu, ka tas nav nepieciešams un tas nav tas, kas padara cilvēku par pasniedzēju. es labprāt ar kādu par sevi 5 gadus jaunāku vietējo meiču uzsāktu mīlas sakaru, kuram būtu izteikti neskaidra nākotne. es nedomāju ka tas būtu ilgs, jo es neredzu šo sakaru ilgstam ilgāk par pirmajiem ziemas sniegiem. viņa izlemtu vairāk ar mani nebakstīties, bet kā par spīti izskatītos dikti smuka rudens ģērbā svaigi kā piesnigušā parkā. neilgi pirms ziemassvētkiem manu viltus identitāti atmaskotu un atlaistu. es viens pats pie draņķīga eļļas radiatora savā bēniņtelpā jaungada naktī ēstu roltonu un dzertu kko kas nemaz nav šampānietis. pēc tam mani atrastu vieni vai otri paziņas no rīgas un teiktu ka laiks braukt mājās un līmēt kopā tos mēslus no kuriem es būtu aizbēdzis. es nezinu kas notiktu tālāk - man gan jau ka būtu nostaļģisks stienis biksē katru reizi atceroties to pelējušo bēniņtelpu un meiču ar kuru man bija nestabilais sakars, bet vēlreiz kko tādu paraut man neizdotos, jo nākamreiz mani noteikti atrastu daudz ātrāk. kkad nākotnē manā fake pasniedzēja vārdā kļūdas pēc nosauktu nelielu ielu liepājā, bet es to nemaz neuzzinātu.

noslēgumā nodošu jums listi ar terminiem, kurus trīs cilvēki sakomponēja kāpjot lejā no ventspils livojinas pils muzeja torņa.

telpa (iespējams bēniņos), kuras funkcija ir kalpot par vietu seksam:
-pisnīca/pistuve, drāznīca/drāztuve, pistūzis vai jājkambaris

iepriekšminētajai telpai līdzīga istaba vai postenis (piemēram krēsls), kuru ar apskaužamu regularitāti izmanto apmierinot seksuālās vajadzības vienītī:
-masturbatorijs

man besī lielākā daļa cilvēku, kas staigā ar saviem suņiem. ne jau paša fakta dēļ - es paskaidrošu...

sieviete/meitene izvedusi pastaigā savu mazizmēra suni (ērtības labad pieņemsim ka tas ir taksītis), mazais kverplis ir draudzīgs bez gala, pat ja censtos, nopietnus miesas bojājumus spētu nodarīt labi ja zīdainim. ceļā uz parku duets ir apstājies pie sarkanās gaismas, kur gadījies atrasties ir arī man. mazais četrkājainais sūdulācis tur lejā vicinās ar asti un blenž uz mani. man šķiet ka nevienam netiek izdarīts nekāds ļaunums iedodot viņam paostīt plaukstu vai pakasot aiz auss. šāds scenārijs gan protams neizies cauri, jo saimniece man neskaidru iemeslu dēļ, brīdī, kad ierauga, ka kāds pievērš uzmanību viņas sunim, aiz pavadas aizrauj mazo āpšusuni tālāk no manis un jebkādu tālāku interakciju izslēdz.

no kā šie cilvēki baidās? ka mazais kroplis noturēs mani par āpsi un centīsies mani nokost nahuj beigtu? ka viņš nočurās man kāju, es sākšu protestēt un draudēšu sūdzēties "atbildīgajās iestādēs" par to, ka šī random persona, kuru es neatpazītu, ja vēlreiz redzētu viņu uz ielas, nekontrolē savu suni? vai saimniece baidās, ka es nodarīšu pāri viņas sunim? varbūt viņai šķiet ka es esmu creepy as hell, jo bez atļaujas prasīšanas cenšos aiztikt viņas suni (man gan šķiet ka teksts "vai es drīkstu parunāties ar jūsu suni" ir gana neveikls un to, ka es taisos vankšķi tikai paglaudīt varētu noprast no manas sejas izteiksmes un suņa astes svārstību amplitūdas un frekvences) un kas zin, varbūt ka es kkā sabojāšu viņas suni - parādīšu, ka sveši cilvēki var būt laipni un tad šis mazais kaklops, kurš kā redzams ir ārkārtīgi "skeptisks" attiecībā pret visiem cilvēkiem, kas nav viņa saimnieki, tāpēc pārstās būt par to mežonīgo mājas sargu kāds viņš ir tobrīd? varbūt ka vaina ir tajā, ka es esmu baltais vīrietis reproduktīvajā vecumā un saimniecei šķiet, ka pēc suņa pačubināšanas es centīšos darīt sarunu ar mērķi eventuāli pačubināt arī viņas kaķīti (skaidrības labad, tāds nebija mans sākotnējais nodoms)? pat ja tā, cmon, vai es izskatos tik slikti, ka šāda saruna ir jānocērt saknē? vai vēl ļaunāk - vai es izskatos tāds, kurš pēc sarunas sākšanas nekādi neliktos mierā un mani nebūtu iespējams pasūtīt dirst?

es saprotu ja cilvēki cenšas turēt savu suni pa gabalu no cilvēkiem, ja suns ir nestabils, mēdz izrādīt agresiju pret svešiniekiem un/vai ir liels - citiem vārdiem - ja suns ir ar kapacitāti nodarīt citiem pāri, bet savādāk... ejiet dirst un ļaujiet man parunāties ar jūsu sūda suni. ir liela ticamība, ka tā būs vienīgā apzinātā, sakarīgā un galvenais patiesā interakcija ar citu zīdītāju, kas man todien būs notikusi (man patīk kaķi, bet ja tavs kaķis ir ar trīsgadīgas izlutinātas attention whore mentalitāti tad huj tu ar viņu uztaisīsi patiesu interakciju). tas ka tavs suns ir kuce nenozīmē ka tev arī par tādu ir jābūt

kad rītam kājas vēl joprojām mirkst vakardienas žvingulī un tevi neparedzētu iemeslu dēļ dzen strādāt, darbs nemaz nevedas tik slikti. varbūt ka cilveki gadījās tādi, kas nebija masīvi kretīni, bet visi klienti šķita ļoti korekti. kad izkāpu no fāzes tad gan atgriezās sajūta ka es esmu absolūti zemākās formas sūds. pašam riebjas, ka pašam riebjas.

kādreiz uz lielās gājēju saliņas ar aleju un soliņiem, kas atrodas brīvības pieminekļa pakaušgalā, vietā kur laikam brīvības iela ir brīvības bulvāris (vai kaut kas tādā garā), bija mazs sūda kiosks kurā pārdeva biļetes un papildināja etalonus. viņš jau krietnu laiku tur vairs nav, un man tas mazliet kremt. es atceros laiku, kad es biju tik mazs, ka mans deguns vēl nesniedzās līdz tirgus gaļas paviljona letei un es vēl nebiju uz mūžīgiem laikiem pārvērsts par gaļēdāju ar žāvējumu ekspozīciju sejas augstumā. arī toreiz, kad biļetes vēl kompostrēja ar maziem tosteriem vai arhaiskiem nažu asinātājiem līdzīgiem, ar kloķi darbināmiem aparātiem, uz gājēju saliņas pie brīvības pieminekļa bija biļešu kiosks.

fakts, ka man pietrūkst bezjēdzīga biļešu kioska, kura funkcijas lieliski pilda sūda narvesens, man liek justies vecam. tāpat man liek justies lielākās daļas skolas vecuma visādu knariņu un tirliņu ģērbšanās stils - katru reizi kad es redzu kādu valkājam kādu monster merčendaizu es pie sevis klusu nopūšos.
fuck that, man šķita ka šim vajadzēja nākt mazliet vēlāk, piemēram pēc tam, kad jau esi kko izdarījis ar savu dzīvi, nevis brīdī, kad ruletes bumbiņa vēl ripo pa to rotējošo bļodu ar krāsainajām bedrītēm un cipariņiem.

in other news: brālībai augšstāvā vienā no dzīvokļiem dzīvo būtne, ko kāds aculiecinieks aprakstīja kā "spārdāmu pagalīti". nāca prasīt vai nav kāds kurš saprot kko no elektrības. es jau padomāju "my time to shine", bet uzreiz sapratu, ka nezinu lielāko daļu informācijas, kas būs nepieciešama lai izskaidrotu kāpēc meitenei korķus sit ārā kad ieslēgts tikai ledusskapis, kāda velna pēc spriegums nav pazudis, bet tikai uz pusi nokrities un ko tieši nozīmē kaut kad saukta elektriķa slēdziens, ka "virtuvē nullvads salikts galīgi nepareizi. well shit, son - Latvijas izglītības sistēmas subprodukts. pēc diviem automātslēdžu raustīšanas piegājieniem atgriezās "pirmsavārijas režīms" (lol) un meitene ar viegli slapjajiem matiem, fliteriem (tie mazie apaļie, plastmasas spoguļsūdiņi, hvz kā pareizi sauc) nosegto topiņu un gandrīz vai neproporcionāli lielajiem argumentiem ķermeņa priekšpusē ielīda atpakaļ savā dzīvoklī. bezmaz vai pornofilmas scenārijs.

bija korn un mazliet negatīvā pilsētas puse, kurā tika patērēts zināms tilpums dažādu grādīgu dzērienu. pirmie bija visnotaļ apmierinoši, lai gan varētu atrast vietu kritikai, es domāju tā varētu arī šeit izpalikt. otrā bija neparasti pacilājoša, lai gan masīvi panākumi gūti netika, vienā vai otrā formā, jauna pieredze tika saņemta.

un tagad kaut kas, kas iespējams kādu pārsteigs tikpat cik as pārsteidz mani - es pat šobrīd neesmu nikns.

slaidām, drīzāk tievām un garām, meitenēm ir nejēdzīgs paradums ejot ballēties uzvilkt kājās piegulošas bikses un uzkāpt uz iespaidīga izmēra papēžiem. Uzvarošs sitiens ir ja vēl ir mati sakārtoti vienā vai otrā veidā uz augšu, piemēram stipri, stipri savilktā zirgastē, kas man personīgi besī principā. kāda velna pēc tā jādara? čiksa tāpat jau ir gana gara un pat pārāk tieva - kāpēc ir jādara viss lai izskatītos vēl garāka un proporcionāli vēl tievāka? vai mērķis ir pārspēt viņas meiteņdraudzenes tievumā? es saprotu, ka tas noteikti nav apzināts mērķis, bet tas ir tas, kas varētu tikt sasniegts - vispārējs pārsteigums par to cik absurdi tieva viņa izskatās, bet cmon... pienāk brīdis, kad tas, kā tas viss izskatās, kad viņa pārvietojas vairāk atgādina žirafi vai milzu zirnekli kam ir dikti stīvas kāju locītavas tāpēc viņš pārvietojas savus taustekļus ceļos nelokot. lielākoties šādas meičas izskatās pēc tādām, kas kārtīgi piedomā ko vilkt - varētu piefiksēt, ka diez kas nav. mana ierobežotā saprašana garderobes/stila/whatever jomā ir tāda, ka katram jāģērbjās tā lai neizceltu savus trūkumus un akcentētu savus labumus t.i. visbiežāk laikam atreferētie padomi resniem cilvēkiem nevilkt horizontāli strīpotas drēbes vai bikses kurām uz pakaļas ir mazas kabatiņas, kas uz tā jau masīvās nīlzirgdirsas izskatīsies niecīgas, bet tā vietā izvēlēties vertikālas strīpiņas un neveiklākajām ķermeņa daļām nepiegulošus apģērbus, lai vizuāli izlabotu proporcijas un appistu skatītāja aci liekot izskatīties ne tik resnam kāds tu īstenībā esi (tusni). pielietojot līdzīgu loģiku varētu izsecināt ka jau tā masīvi garai un tievai meitenei nav jēgas sevi taisīt vēl garāku un vizuāli tievāku - nebūvē visu pasākumu uz augšu, būvē uz goddamn sāniem or smth, pacenties lai es neievēroju to, ka tev augšstāva īrnieču māsu Titsu dzīvoklis stāv galīgi tukšs vai ka ja tavs dupsis būtu pakalns tad no viņa ziemā pat bēbim būtu garlaicīgi ar ragaviņām braukt.

man varētu pārmest, ka mans domu gājiens izriet no pieņēmuma, ka meitenei jāģērbjas tā, lai patiktu pretējam dzimumam, nevis meitenei pašai. es pat nedaudz piekristu, bet pirms piekrišanas iebakstītu caurumu mana oponenta argumentā un norādītu uz to, ka nav nekāda veida, kā visas tās lietas, ko meitenes-velk-bet-džekiem-pat-nepatīk ir ērtas un tiek vilktas "viņai pašai". cmon, gandrīz visas ikdienas drēbes gan džeki, gan meitenes velk vismaz daļēji domājot "cik ļoti es šitajā izskatīšos ņemams/-a".
tāpat iespējams, ka varētu spekulēt ka tā ir "vīriešu uzspiestā skaituma ideāla ietekme uz meitenēm, kurām katru dienu katrs reklāmas stabs un žurnāla vāks kliedz virsū, ka viņa nav gana skaista", bet, bļe, fuck that... es gribētu redzēt to vīrieti, kurš būtu dabūjis padauzīt dēlīšmeiteni un nodomājis "hmm, es domāju, ka būtu daudz labāk ja viņa būtu tievāka. būtu kruti ja pilnīgi visas meitenes būtu absolūti dēlīši". pat ja pieņem, ka kādreiz bija kāda aiz slēgtām durvīm sanākoša grupa ar pelēku varu apveltītiem vīriešiem, kas vēlējās pārtaisīt visas sievietes, tad process ir jau labu laiku aizgājis krietni par tālu un ārpus iecerētajām sliedēm. kam es būtu gatavs drīzāk noticēt, ir ka šāda "tu neesi gana smuka, nopērc šito" ideoloģija tiek piekopta peļņas nolūkos, nevis lai džeki apspiestu meitenes un liktu viņām justies vainīgām džeku priekšā ar to, ka viņas nav gana fukājamas.

daudz sanāca... man nepatīk pārlieku tievas un garas meitenes, kas sevi vizuāli taisa vēl garākas. bet tomēr ne tik ļoti cik resnas meitenes, kuras ir gana lielas lai aizplombētu sūci kuģī pēc sadursmes ar aisbergu.

izlasīju nesen bbc rakstu kur bija intervija ar ārstu kurš vairākas 9 mēnešu sezonas pavadījis polārajā stacijā antarktīdā. ja es būtu atbilstošas jomas un klases eksperts es arī tā gribētu (kules kasīšanas ekspertus viņi neņem, bet kkāds inženieris vai tehniķis gan jau ka komandā ir). intervijā ārsts saka, ka nopietnas problēmas sagādā tas, ka cilvēki mēdz jūgties nost, ar visu to ka viņi nav vieni un ka ir internets. īstenībā tieši tāpēc es gribētu - aizbraukt un lēnām just kā pats eju ciet.

caur internetu redzēt, ka pasaule tālumā turpinās, bet bez tavas līdzdalības. pārliecināt sevi par situācijas pareizību, par to, ka tikt izolētam no pārējiem cilvēkiem 80 grādu salā ir loģiski un nepieciešami. sākumā es būtu draudzīgs pret pārējiem komandas locekļiem, bet ar laiku viņi piefiksētu, ka es tikai tēloju, ka draudzīga ir tikai fasāde un šī fasāde visu laiku kļūst plānāka, līdz manas interakcijas ar viņiem būtu tikai nepieciešamības robežās - strādājot un ēdot (nu un vēl reizēm spēlējot šahu ar otro jukušāko stacijas iemītnieku). es savā dzīvojamajā kambarī mēģinātu no atkritumiem izgatavot ugunsmetēju gadījumam, ja pēkšņi notiek kā filmā "the thing", bet man visu laiku nesanāktu.

principā es darītu to pašu ko šeit - ienīstu sevi un ienīstu citus, bet, tāpēc ka tur ir maz visa kā, balss manā galvā būtu daudz skaļāka un riebums stiprāks. kad man sāktos pirmās halucinācijas es tās pierakstītu un attēlotu uz izlietotiem papīriem un konservērtas pārtikas iepakojumiem, es nodrošinātos lai manas halucinācijas izklausās trakas, bet attēli izskatās biedējoši. tas protams satrauktu stacijas vadītāju un ārstu, bet es turpinātu apmierinoši pildīt savus pienākumus un visus "trakuma" testus es izturētu vismaz sekmīgi tādēļ viņi lielākoties liktu mani mierā, bet droši paliek drošs atņemtu nepabeigto ugunsmetēju.
tad kādu reizi vētrā saplīstu kāda antena vai truba vai kas tamlīdzīgs - kāds svarīgs aprīkojums tiktu bojāts un remontdarbus būtu iespējams veikt tikai absurdi apdraudot kāda viena brīvprātīgā dzīvību. visiem ekspedīcijas locekļiem klusu ciešot, skatoties no viena pie otra, cerot ka pieteiksies kāds cits, es liktu viņiem uzelpot vieglāk piesakoties par brīvprātīgo. ārsts negribētu ļaut man to darīt jo uzskatītu, ka man ir delīrijs, bet komandas vadītājs ar šaubām sirdī man šo darbu tomēr uzticētu. tas, kas man būtu jādara nebūtu nekas grūts - kaut kas līdzīgs durvju turēšanai vaļā vai troses aizvilkšanai no punkta A līdz B, bet pastāvētu kāds milzīgs risks kā stindzinošs vējš durvju ailē vai trakojošs ugunsgrēks telpā kurā trose jānovelk. es šo uzdevumu paveiktu un finālā no kādas gūtas traumas saļimtu un tālāk kamēr mani vestu uz medpunktu redzētu tikai savas spēkā pieņēmušās halucinācijas un dzirdētu sava neprāta balsi. es varētu neizdzīvot vai palikt komā līdz brīdim, kad kāds pakluptu pret mākslīgā elpinātāja vadu, bet es varētu arī izdzīvot, atgūties un finālā es atgrieztos apskādēts, bet dzīvs, nestabils, bet funkcionējošs, nojūdzies, bet sabiedrībai nekaitīgs. tāpat es būtu palicis mežonīgi izskatīgs (gaumīga rēta vai kāds kibernētisks implants krūšu kurvī liekot būdai izskatīties lielākai)
man iedotu prēmiju un aizsutītu mājās, es nopirktu pavisam mazu zemes pleķi mežā, tādā vietā, kur ziemā daudz snieg. tur es uzceltu nelielu māju ar biezām sienām, kur es vakaros pagrabā montētu ugunsmetēju. tad es kkad nomirtu nikns un viens no kkā stulba, piemēram, hipijiem cenšoties apskaut kokus nejauši aizsākta mežu ugunsgrēka vai kaut kā tamlīdzīga.
es būtu dikti nikns, bet balsis un trakums mani jau gaidītu otrā pusē (vai ekvivalenti daudznozīmīgi noslēguma vārdi)

welp, makten fagotīgs teksts lēnām šūpojas šīs lapas virzienā

iekšā galvā paralēli notiek divi pretēji procesi. es jūtu kā es palieku aukstāks (pašu pāreju es nejūtu, bet es jūtu vēlmi palikt aukstākam un brīžiem jūtu rezultātu, kad lietas, kas mani agrāk "saviļņoja" vairs to nedara) un vienlaicīgi palieku mīkstāks. tā kā "visi mani nievā" vārdos - pēc kaut kā cēla nezināma sirds ilgojas.
nu īstenībā jau ne gluži cēla un ne gluži nezināma - zināms ko dakteris izrakstītu, atrast (vēl vienu) darbu, iekopt "bachelor padu" un svarīgākais no visa - atrast pretējā dzimuma siltuma avotu, kko pieklājīgu ko mīcīt, bužināt, darīt un pārmaiņas pēc nenodirst. bļe, man gribās darīt pārīšu lietas ar čiksi vasarā, (es apzinos, ka vīriešu apliecību biroja bruņotie ierēdņi tūlīt būs ceļā augšā pa manām trepēm un gāzīs ārā manas durvis) pludmales mēsli, riteņsūdi, atmosfērā sadegošas kosmoskakas naktī pļavā, saldējums, bļeģ, parkā vai kkādi cita šitāda tipa ekskrementi.

šeit grūti redzēt pilno sūda spektru kas nāk ārā - jo vairāk es dabūju izgāzt savu uzspiesto asprātību publiski ar cilvēkiem, kurus varētu nosaukt par draugiem (bet es neesmu pilnīgi drošs, viņi varētu būt aģenti, kas ir sūtīti mani izspiegot), jo mazāk es to daru šeit. iepriekš, kad esmu neveikli steberējis vienā vai otrā attiecību dārziņā, esmu bijis krietni "mierīgāks" - mazāk khe-khem "joku", mazāk vāji apvaldītas apdzeršanās, mazāk riebuma pret absolūti visu, kas atrodas otra pusē manām brillēm, bet vairāk gandarījuma par dzīvi kopumā. un lai gan agrāk man izdevās pašam sev veiksmīgi izracionalizēt un vienlaicīgi izromantizēt "neapturamā asprāša" tēlu, kurš tikai griežas ātrāk (un ja dažiem un dažām tas nav pa ceļam, tad dirsā tos lēnos kropļus, viņš tālāk brauks viens un iztiks arī bez viņiem), tad tagad tas vairs neizdodas tik veikli. nav vienkārši tik daudz prieka no tām lietām, no kurām likās, ka prieka būs gana.

hm, pēdējais teikums izklausās pēc narkotikām, bet nav.

tātad

5 dienu ekstensīvā dzeršana un tam sekojošā malkas skaldīšana dubstepa pavadījumā "dziedot" līdzi beidzās diezgan kvalitatīvi. irmo reizi šajā vasarā mani pamanīja saule un esmu diezgan sarkans.

izgāju ārā no mājas, redzēju pēdējo nolana betmenu - "noice". seksīgu kaķsievieti uztaisījuši no aktrises kas man pēc noklusējuma besī.

es nevaru izturēt cilvēkus kas lēnām pārvietojās pa ielu vai dara to tā ka nav iespējams viņiem izveicīgi paslīdēt garām. vel viens iemesls ienīst resnas, vecas tantes kuru apakšdaļu ar vārdu "kombains" aprakstīt ir krietni par vāju.

piepisās krišnaītu ēstuvē neveselīga paskata jaunbomzis. attiecos viņam dot naudu, bet atdot viņam vienu kāpostu samosu es piekritu. vienmēr liekas labāk dalīties ar ēdamo pa taisno, nevis dot naudu. laikam mamma tā iemācīja.

laiks kārtējam vasaras 100+ km pārgājienam, kādreizējā dzelzceļa uzbērums. padalīšos ar maršrutu pēc 4 something dienām. nav jau tā ka kādam baigās alkas būs to uzzināt šeit, bet hell. ja jau turam bezjēdzīgu lapu tad turam bļāviens

ā jā, sapnī atkal to pusaugu jailbait īmo meitenīti redzēju. šoreiz kkādā sakarā galerijā centrs bija augšstāvā atvērta picērija, kkādai ballītei tika pasūtītas 50 dažādas picas. kad 48 bija aiznestas, es ar to blondo īmo čiksi ēdu pārējās divas lejā pie rimi, tika dzerts absolūts ar viskiju. meitene teica "skaties, prikols" un ielēja sev graņonkā gan vienu gan otru un ieblieza visu ribās un tūlīt paņēma un apvēmās sev klēpī un mazliet arī man virsū. aceros ka piecēlos kājās pateicu "es aiziešu notīrīt sev apavus" un domāju kādā sakarā man sapnī tiek piešķirti šitādi radījumi. šitā vismaz bija kaut cik smuka pirms apvēmās

reizēm cerības atgūšanai ir nepieciešams kvalitatīvs 4dienu "drinking binge", kura vidū es šobrīd ērti atrodos, nezināmu iemeslu dēļ neizmantojot atelpas brītiņu gulēšanai. ir pavadīta viena nakts un tai sekojošā diena ekstensīvi dzerot. es uzdrīkstos pieļaut, ka šī bija tikai prelūdija, kurai nedēļas nogalē sekos patiesi "savage drinking".

un šis pilsētas kretīns iespējams pēc tam pa ilgiem laikiem tiks pie kāda sen nedarītas nodarbes - kontrolētas koksnes gabalu destrukcijas a.k.a. malkas skaldīšanas. fizisks, lietderīgs, emocionāli piepildošs darbs ar momentā redzamu rezultātu un iespēju nodegt un pārstāt būt ziemas baltam, kā papildu bonuss jau tā awesome nodarbei.

pa dienu apdomātas pāris nomācošas domas vakar pamanījās sapnī ierāpties manā galvā.

visi izskatījās pēc greaseriem, figurēja kkādas pazīstamas sejas un visai lietai bija depresīvs pūt vējiņi motīvs. Skolas laikos zināms basketbolists bija izgāzies sporta jomā, aizbraucis uz Krieviju, sarausis sev naudu kādā nezināmā, pusnelegālā veidā un tagad atgriezies šeit. Viss sapnis norit kā saraustītas filmas demonstrācija, bet mans skatu punkts ir kā no kafejnīcas galdiņa pāresmit metru no epicentra. Nenoskaidrotu iemeslu dēļ viņam dzenās pakaļ policijas ekipāžas un helikopteri, viņš tiek iedzīts brīvdabas kinoteātrī, kur viņa mašīna ietriecas ekrāna balstos. Prožektoru gaismā viņa lielais stāvs izlien no mašīnas un smīkņā pretī. Pēc viņa no mašīnas izkāpj arī no skolas laikiem zināma meitene, kas kādreiz lepojās ar pareizās meitenes slavu, kāda kura "tālu ies" ar savām prāta spējām un lepni stāv viņam blakām. Apkārt pūlis noelšās, cik, redz slikti, ka meitene sapinusies ar "tādu tipiņu", bet abi ielenktie vienkārši stāv izaicinot visu pasauli. Policija nāk apcietināt caurkritušo basketbolistu, bet meitene no viņa neatkāpjas - viņa ir pārņemta ar faktu, ka viņai ir izdevies būt kopā ar šo džeku, kuru šobrīd apcietina. Tajā brīdī mans skatu punkts pārslēdzās - es atrodos pie padomju stila viesistabas pusdienu galda, notiek saviesīgs pasākums, tiek sista klača. Sapnī man izrādās ir draudzene. Es pagriežos pret manu partneri, un piefiksēju, ka lai gan visi pie galda ir viena vecuma (pusceļā uz trīsdesmit), man šajā sapnī piešķirtā draudzene izskatās krietni vecāka un visai neglīta - nesimetriski vaibsti, nesakarīgi samesti pelēki mati, pudeļu dibenu brilles un neproporcionāli liels "kombains". un viss par ko es tajā brīdī spēju padomāt ir "kā tas nākas ka es esmu ticis pie kaut kā šitik slikta? vai tas tiešām ir tas ar ko man ir jāsamierinās jo citu varianta nav? dīvaini, ka neviens skaļi nesmejas par to, ka es esmu atvedis uz ballīti jetiju un stādījis priekšā kā savu draudzeni..." un tad es klausoties tajā, kas sakāms manai partnerei (viss kas dzirdams ir kā ar sālsūdeni atšķaidīts piens), meklēju savās kabatās un starp galda piederumiem katapultēšanās pogu, jo es saprotu, ka nevēlos ilgāk palikt pie tā galda, tās sievietes, tiem draugiem vai tajā sapnī.

pēc pamošanās sajūta bija tāda, it kā prāts būtu mani notroļļojis un šobrīd šotgano alus un šķaida bundžas pret savu pieri. viņš ņirgājoties bļauj "ej dirst ar savu zemo pašnovērtējumu, še tev mazliet nomācoša garastāvokļa ar ko vazāties apkārt visu dienu - noderēs" un tad viņš iedod pats sev pieci un aiziet kkur. bija par ko gruzīties visu dienu