Haļavas Dieva Virtuālais Templis

neatkarīgi no tā, pēc cik nenobrieduša pidriķa tas man liek izklausīties, noslīcinot ārpasauli ar austiņām un skaļu mūziku rodas laba sajūta

par garlaicīgiem nakts sapņiem es nevaru sūdzēties

pirms pāris dienām mani sapnī no plantāciju vidū stāvošas muižas āfrikā izdzina ar dirižabļiem un gaisa baloniem atlidojuši bandīti un es paliku dzīvs tikai pateicoties pāris slinkiem melnādainajiem un sarūsējušai makarova pistolei, kad es ar citiem cilvēksiseņu padzītajiem sapnī apzagu bandītu krājumus un gatavojos ņemt atpakaļ to kas man pienākas, sapnis beidzās.
vakarnakt es biju daļa no anarhistu šūniņas, kas sākumā bija neapturami. pārdrošu knapi 20 gadīgu džeku un meiteņu grupa gāza neliela mēroga podus, cilvēkus nespridzinājām un tad BĀM nākošajā ainā man pa šķērsielām medī bruņoti policisti maskās. es pa bruģētām nakts ielām nokļucu viena no grupas safe-house'iem, bet rezultātā es tikai nodevu visu grupu, jo policija slēptuvi minūšu laikā atrada. visi pārējie zināja savus bēgšanas ceļus un zibenīgi notinās, aiz sevis dzēšot visu informāciju, dedzinot katru papīra lapu un nobloķējot katras durvis. bēgot no varas iestādēm es centos no pagalma pa pie mājas ārsienas piestiprinātām ugunsdzēsības kāpnēm tikt uz jumta, bet kāds to pirms manis jau bija izdarījis un aiz sevis aplējis kāpnes ar benzīnu un aizdedzinājis. man izdevās iekļūt kādā no dzīvokļiem, bet istaba bija aizslēgta, pie loga dauzījās melni stāvi un mājas saimnieks no sienas otras puses man draudēja, ka ja kaut ko viņa istabā salauzīšot, tas tikai "palielinās manu nāvi". es nekad ne sapnī, ne dzivē nebiju juties tik vajāts, tik mazs, niecīgs, bezpalīdzīgs un tūlīt miris.

garlaicīgi man nav.

es gribēju pabeigt, es gribēju nosvinēt, es gribēju, lai būtu vasara. tas viss ir. vai es esmu laimīgs? fucking nē. jo es esmu nepateicīgs dirsa, jo man nav gana un es konstanti atrodu kaut ko par ko būt neapmierinātam.

kad es rakstīju savu beigšanu, priecājos par katru ar minimālu rezervi izņemto līkumu un sapņoju par tādu laša lēcienu, kāds man beigās arī sanāca - man šķita, ka atvieglojums un atelpa pēc tā visa nesīs svētlaimi. tā vietā tikai vienaldzība, tukšuma sajūta un nesaprašana, kur sevi tagad novietot.

kad es pirms tam domāju par svinībām, es iztēlojos degošas, enerģijas dzērienā krītošas šotglāzes ar pārspīlētām alkohola koncentrācijām, valhallas cienīgu eksāmena brāļu dzerstiņu ar bezpakaļainu muļķību strādāšanu un kkādas valkīras apskādēšanu pēc tam (ifyouknowwhatimean.jpg). tā vietā viss ko man izdevās sarīkot bija pa prātam tikai pāris cilvēkiem, kuriem es tagad esmu vēl vairāk parādā.

un finālā, kad racionalitātes bastiona sargi jēgu pārdzēruši guļ pievemtās cisās un viss, ko tie sargāja brīvi staigā, tu lien smērēties tur, kur nevajag, tiec pasūtīts un tad naivumam sāpot dirs tiem, kas īsti nav ne pie kā vainīgi. un tad neko nenojaušot pamodies pie piedirstas un sasistas siles un nekādi netiec gudrs - kā tas nākas ka ūdens tek ārā un kāpēc ēdiens smird pēc mēsla.

bet zvīņainais dzēruma izdzimtenis, par kuru tu mēdz pārvērsties nekur nav atrodams, vajag atvainoties, vajag līmēt sili kopā, vajag labot un remontēt, bet tu lieliski zini, ka tas ir lēti - tu to darīsi atkal, jo kanalizācijas vāks, zem kura slēpjas ķirzakainais zvīņ-dvīņ-brālis, ir tevī iekšā. neatvainoties ir pretīgi, augstprātīgi un zemi. toties tavi vārdi atvainojoties, taisnojoties, skaidrojoties un solot, ka tā vairs nedarīsi, skanēs melīgi, viltoti un vāji.

tiec ar sevi galā puisīt, alkopilots sastrādāto nerisina

tallinas ielas sūdīgākā gala elvi rinda.

kasiere klārē jaunai sievietei "kā nav - jābūt, igristoje noteikti ir". sieviete izskrien no rindas meklēt savu šampanieti. aiz viņas rindā stāvošā sieviete pēc 50 ar vērtējošu skatienu nopēta čirkainās meičas garderobi un ķermeņa aprises - nosodījums par pārāk pieguļošo tērpu nevarētu būt skaidrāk izlasāms uz pusmūža sejas pat ja būtu uzrakstīts uz šosejas ceļmalas reklāmplakāta.

"bet protams, rullītis atkal beidzies" par nelaimi resnam opim, kurš vairāk izskatās pēc boilera, nevis cilvēka, kam pienākusi kārta maksāt, saka kasiere. "manā laikā čekus sita tā ka klab vien, tagad šitā, es nezinu..." pa vidu nevienmērīgi skūtai sirmai bārdai purpina onkulis. to, ka savos laikos viņš varēja atrast savu vīrišķo aparatūru arī bez spoguļa palīdzības, viņš nenopurpina - laikam nav īsti atbilstošs sarunas temats, bet tāpat, ja jau reiz runājam par lietām, kas vairs nav tās kas kādreiz.

"es gribu vinniju pūku" saka mazs, šļupstošs puišelis un rāda mammai un tētim bērnu žurnālu. mamma nopēta žurnālu, šķiet, ka ja ieklausītos varētu dzirdēt pie sevis murminot "vai tik nav kāds ierocis vai pliki pupi, kas varētu samaitāt manu mazo ar mullet'u apveltīto deguna urbinātāju". tā vietā atskan "paskaties, lats astoņdesmit, ārprāts", plastmasā iepakotais žurnāls ar visu komplektā nākošo sūdīgo rotaļļietu tiek nolikts atpakaļ stendā, tā vietā roka paslīd augstāk un paņem kādu sieviešu žurnālu. vīram tiek adresēts "paskaties špahtelēšana iesācējiem - vai tu esi iesācējs?" paņemtais ir "ievas mājoklis". vīrs, kurš tajā brīdī pārskaita grozā saliktās, uz atlaidi paņemtās līvu alus bundžas, nepaceļot acis nosprauslā "tās visas muļķības" un turpina justies ērti savā piesvīdušajā sievsitējmaikā.

un viss par ko es spēju padomāt ir "diez ko par mani šādā garā spriestu aiz manis stāvošs, redzot mani un manu gāzēto everestu un divus roltonus?"

piepist seju ar alu, rīt sieru kurš nevienam tā īsti negaršo un tad drāzt meiteni mežā. ar alu, šņabi, jēgeri seju aizlēju, pārējais tik raiti nesanāca.


nākamajā naktī, kad šmiga miegā prātu neaptumšoja, nosapņoju reāli dīvainu un reāli seksīgu meiteni. sapnī nodomāju "ja vien viņa neizrādīsies jukusi, šitā būs precama meitene". bet izritināt visu stāstu neizdevās - lietus uz teltsjumta mani pamodināja pirms es paspēju uzzināt to, vai un ja ir, tad cik ļoti meiča ir jukusi.

citās ziņās - es uzvarēju. būs grāds n shit.

es šodien uzvarēšu. tas nav kkāds sevis motivēšanas spīčs - tas ir skaidrs. kauja ir galā, atliek tikai uzkāpt kurgānā un iespraust karogu. un pēc tam braukt ar milzu āpšiem vilktā karietē par romas ielām or smth. bet šodien es uzvarēšu - besīšanās, čakarēšanās un līkumu izbraukšana ar neaptverami mazām rezervēm būs galā.

un kāda sūda pēc šāda overdraivā nevarētu strādāt visu laiku? gulēt gabalos zem 6h dienā, tik daudz ko varētu paspēt izdarīt. ja nebūtu masīvais potenciālais pašrocīgi izgatavotais fakaps priekšā neizdošanās gadījumā, tad būtu gandrīz vai patīkami. garlaicīgi katra ziņā nav. par labu stresošana noteikti nenāk, bet noteikti ir labāk nekā standarta neproduktīvais režīms. runājot par neproduktivitāti - labāk izdarīt to kāpēc esmu te nācis un iet tālāk.

man besī tās šampānieša reklāmas, kas tagad ir izliktas rīgā - tie saukļi visvairāk izraisa. ja tu taisies salīdzināt produktu ar cilvēku, tad izlutināta, iedomīga, tajā pašā laikā serdē par sevi nedroša šmara nav labākais variants ko izvēlēties, pat ja tā ir iecerētā mērķa auditorija. es pat nezinu kāpēc tik ļoti besī

vienmēr pietrūkst vienas nedēļas. vienmēr. peldi vai mirsti, kuce. šis ir tavs endboss. turpini kapāt.

kad man bija jābeidz skola, es dabūju caureju un masīvu temperatūru. tagad līdzīgs endboss ir atgriezies, baķītis spiež savā nepabeigtībā, bet man ir no vācijas atvests deguna dobuma this vai kakla iekaisums that. mana izejas jauda ir nokritusies visos aspektos, bet tagad man šķiet ka vismaz sildītājs man galvā vairs tik traki nekurina. es klepoju un mana deguna caurtece vēl joprojām ir pietiekama, lai klasificētu to kā nelielu strautiņu amazones baseinā, bet ja man vairs nedeg galva, es beidzot varēšu gulēt.

manas smadzenes vairs nedeg, tagad kārta degt citiem. es braukšu bbc modernajā moriartijā uz jūsu nožēlojamajām pakaļām. šis. taps. darīts.

Man besī minhene. visi šeit izskatās laimīgi, bagāti un apmierināti. te velosipēdi stāv pieslieti pie sienas un neviens viņus nesper. sliktākais ko esmu te redzējis izskatās labāk nekā rīgas klusais centrs. izņemot faktu ka mašīnu nevar nolikt viss ir mēslā labā paskatā. man skauž redzēt to cik ļoti te viss ir labi. porši un bembji pie iebrauktuvēm like it aint no thing. fakts, ka viņiem AES neiet pie sirds, nobāl šīs pārākuma sajūtas prtiekšā, ko šī pilsēta projicē savā priekšā. man skauž un besī.

vakardienas "dienā" vēl viens raksts par jauniešu darba iespējām. sākās viss ļoti sakarīgi - nodarbinātības aģentūras pārstāve stāsta par to, ka ir vesels bars ar cirvjiem, kas uzskata, ka no skolas ārā lienot, uzreiz pienākas labi apmaksāts darbs un ka daudziem neienāk prātā, ka no sākuma varētu pastrādāt pieredzei un tikai tad cerēt uz lielām ikmēneša summām. piemin, ka skādi nodarījušas agrākās haltūras kad "par 1000 latiem mēnesī stumdīt ķerru" varēja un tāpēc ir cilvēki bez pieredzes un augstākās izglītības, kas ir neizpratnē kāpēc pēkšņi nav darba. tik tālu viss jauki un tad, cibric, bļe, grāvī.

"12. klases absolventiem domāt par karjeras izvēli jau ir stipri par vēlu. Viņi jau ir izvēlējušies eksāmenus. Patiesībā par to jāsāk runāt pirms skolas"
Tad seko ideja, ka jāievieš speciāls karjeras izvēles priekšmets reizi nedēļā, lai veicinātu skolēnus laicīgi izvēlēties sev darba sfēru.

ok, visu pēc kārtas:
problēma tiešām pastāv, katram rakstam interneta "ziņu" portālos par ekonomikas rādītāju uzlabošanos vai pasliktināšanos apakšā ir bars ar ņergām kas pinkšķ par to, ka nevar atrast darbu. kad viņiem tiek norādīts, ka darbu VAR atrast, kā to pierāda kaut vai avīzes "diena" eksperiments vai lauku uzņēmēji, kas stāsta ka darbs ir, bet atrast strādājošo, kas nepārpiš regulāri seju un ierodas uz darbu ir ļoti grūti, tad šie blējēji pāriet uz "bet kurš tad ies par tiem 200 latiem vergot". atskārsme, ka darīt kaut ko par 200 latiem (ar iespēju vēlāk varbūt pāriet augstāk) ir labāk nekā nedarīt neko, prātā viņiem neienāk... bet es novirzos.

teikums par to ka skolēnam ir par vēlu izvēlēties karjeru 12. klasē ietver gan pirmo pareizo soli uz problēmas risinājumu, gan pilnīgu wtf atziņu.

pirmkārt, problēma lielā mērā ir no tā, ka vesels bars lohu izvēlās nelikt svarīgus (eksaktus) eksāmenus. beidzot 12to, daudzi labprāt izvēlās iet pa vieglākas pretestības ceļu - par ķīmijas vai fizikas eksāmenu vispār nevar būt ne runas, ja tos liek tikai tie kas grib - rezultāts? 2 cilvēki no kkādiem 80 izvēlējās likt fiziku beidzot skolu ar humanitāru ievirzienu. tāpēc lūk pirmais solis - neļauj slinkam pidaram un pērn vēl mazgadīgajai maukai izvēlēties eksāmenus pašiem, viņi ir slinki un stulbi un nezin kas viņiem var noderēt.
otrkārt, tā rindiņa par to ka 12. klasē ir par vēlu domat par karjeru un ka tas jāsāk darīt pirms skolas... ko viņa pīpē? man fiziku pirms eksāmeniem pasniedza tukls onkulis, kurš kādreiz fizikā dabūja 2 vai 3 un kādreiz priekšmetu ienīda, bet tagad ar labpatiku viņu pasniedz. un ko tieši grib bērns pirms skolas vecumā? bļe astronautu, supervaroni, pirātu vai hvz ko vēl. un kādā veidā var pirms skolas izdomāt uz ko virzīt bērnu? 90 gadu sākumā visiem sapnis bija advokāta darbs. novērojot neizsakāmi lielo pievienotās vērtības apjomu, ko mums dod masīvais svaigo juristu skaits šķiet ka nav īsti pareizā pieeja. nevar 100% paredzēt tieši pēc kā būs pieprasījums pēc 10 gadiem. ok, ideja par karjeras stundu nav galīgi zemē metama, jo ir vērts pateikt cilvēkiem, ka nav labākā ideja masveidā mācīties tās humanitārās nozares, pēc kurām tautsaimniecībai nav nepieciešamības - ja ir nosliece uz klasisko filoloģiju tā, ka pimpis zils paliek ja sen neesi Odiseju vismaz pārlapojis, ok, ej un mācies, tu zini ka tas ir tas kas tev piedur, bet citādi - nahuj.

mans piedāvājums? matemātika un kā minimums viens no trim dabas zinātņu priekšmetiem (ķīmija, fizika, biologija) jāliek visiem, kas grib beigt vidusskolu. tad arī būs iespēja stāties eksaktajās skolās purniem pēc 12tās. un nevajag tērēt miljonus vienai atsēžamai stundai reizi nedēļā - noorganizēt kaut mazliet veiksmīgu studentu grupas no sakarīgām nozarēm un palaist tūrē pa lielāko pilsētu skolām. lai pidriķi dzird ko saka inženierzinātņu studenti, ko saka ekonomisti, agronomi, biologi, ķīmiķi, mediķi un fiziķi - varbūt ieraugot kādu, kurš pārāk daudz neatšķiras no viņa, bet bliež jomā, kura vienmēr šķitusi nepieejami grūta, vidusskolniekam ienāks kaut kas prātā un nebūs vairs tik daudz menedžeru nekādās jomās starp vidusskolas beidzējiem.

atkal dabūju pirms aizmigšanas redzēt halucinācijas - dzirdēt drīzāk nevis redzēt. šoreiz sprādzieni, viens bija kā pērkona dārds, otrs likās kā atombumba, pat dabūju sajust triecienvilni (vislabākā lieta visā pasākumā), bet nebija gaismas uzplaiksnījuma, tāpēc es zināju, ka nav pa īstam. ja apzinies, ka esi miega paralīzē, tad epizode nav tik traka, šoreiz bija mazliet baisāk nekā parasti, jo es lēkāju iekšā ārā no konkrētās zonas, pamanījos pakustēties un izrauties apgriezos gulēt uz vēdera un atkal ķermenis atslēdzās un es atkal iekrītu atpakaļ. mazliet nepatīkamāk nekā iepriekš bija, kad dzirdēju cilvēku balsis un nestrādājošu radio, bet tāpat krietni interesantāk par vienkāršu aizmigšanu un pavisam ne tik traki, kā pēc citu pieredzes mēdzot būt. apziņa, ka es ļoti cenšoties varu pakustināt roku vai kāju un izrauties noteikti palīdz. sajūta nav patīkama, kad velc kāju pie sevis, bet kāja nesavelkas, tomēr sajūta, kad kāja beidzot izkustas ir gana laba, lai viss triks nebūtu nebaudāms.

iespējams, ka galvenais kāpēc es šīs nestandarta pārejas no nomoda miegā spēju kkādā mērā izbaudīt ir tāpēc, ka nekad neko vairāk par kādas radības klātbūtni vai tās izpausmi es nejūtu - vizuālais halucināciju aspekts ir minimāls, tāpēc monstri, stāvi, dēmoni un sačervelējušies pensionāri nekad nefigurē. nevarētu teikt ka tas ir kaut kas pēc kā es ilgotos - cilvēkam tāpat 80% ienāk pa redzes kanālu, jauki ir pārmaiņas pēc izbaudīt veselu šovu tikai caur pārējām maņām (seriously, tas apdullinošais sprādziens un triecienvilnis bija ticamākais specefekts kādu es jebkad esmu izjutis).

man pārmeta ka par garu rakstu. atvainojos, šis nebūs savādāks - redziet, man šodien nolaižas rokas un vispārīgi "kremt" - ir grūti dzīvot ar domu, ka ievērojama daļa no cilvēkiem, kurus tu redzi uz ielas noteikti ir:

A) uzvarētāji. un jā, es domāju tos kuri uzraksta uz amerikā vai vācijā ražotas mašīnas "t-34" un "na berļin" un ar pa logu izkarinātu pilna izmēra krievijas karogu piļī cauri rīgai. kkur pa vidu kāds politiķis (vai manā gadījumā paziņa, kas ir latviete no krievu ģimenes) paziņo cik svarīgi atcerēties, ka krievija nav nekāda PSRS mantiniece un mums vajadzētu likties mierā, tāpat kā krievi skaidri redzams VISPĀR nejauc robežas starp abiem ģeopolitiskajiem veidojumiem

B) cirvji. man ir apnicis sastapties ar no stulbuma čuguna lietiem, augstprātības kātu galos saspraustiem šķūnīša iemītniekiem, kuru domu process par aktualitātēm pasaulē nesniedzas tālāk par virsrakstu tekstiem internetā un to ko viņi "kaut kur dzirdēja". katru reizi kad es sastopos ar kādu kurš baidās no indukcijas plīts jo domā ka tā indē cilvēkus ar mikroviļņiem vai ar spēju protestē pret kādas problēmas risinājumu vispār neiedziļinoties problēmas būtībā un absolūti neapdomājot to, kādas būs alternatīvas izmaksas viņa rīcībai, ja viņa protests "izies cauri", man ausī skan plīstošas glāzes.

pats ļaunākais, ka nav mehānisma kā tu viens pats vari ar šādu demogrāfijas situāciju kaut ko izdarīt. es te agrāk rakstīju, ka ja kādam nepatīk kādi konkrēti statistikas dati, tad lietderīgākais ko viņa neapmierinātā pakaļa var darīt ir sākt ar sevi. šeit tas nestrādā - es neesmu dižās uzvaras svinētājs, veiksmīgā kārtā piedzimu tajā rīgas demogrāfijas pusē, kura ar šo "lolsvētku" svinēšanu neaizraujas tīri etnisku apsvērumu dēļ, savukārt par cirvi es loti ļoti cenšos nebūt un uztveru to kā nolaidību no savas puses ja neesmu kaut virspusēji informēts par kāda svarīga procesa, tehnoloģijas vai ideoloģijas raksturīgiem lielumiem. es apzinos, ka ir neiespējami būt NE-cirvim visu cilvēku acīs - daži tevi pārpratīs un tu neko ar to nepadarīsi lai arī kā centīsies - reizēm tā būs tava, reizēm viņu vaina.
bet pat pieņemot, ka man izdotos būt absolūtam NE-cirvim, man piemērs nekādā veidā neiespaido šo demogrāfijas daļu, jo liela daļa ir tik stulbi savos neizglītotības purvos un tik augsti savas nezināšanas troņos, ka paši neapzinās kādi pimpji viņi ir (un ja es viņiem to darīšu zināmu, viņi kaut kā neuztvers to par pieņemtu patiesību).
piemēram, sekojot neseniem notikumiem - es nekad negrūdīšu random meitenes nahuj pie maķīša un nedošu "pizdī" džekam kas mēģinās minētās meitenes aizstāvēt (ja viņas zemē būtu notriecis kāds cits), bet tas, ka es tā nedarīšu tas nenozīmē ka neviens ta nedarīs. es nespēju to izlabot. es varu cerēt atrast pēc 5-10 gadiem meiteni, kura zvanīs manas katedrāles zvanu torni (ifyouknowwhatimean.jpg) un nebūs stulba un būs saprātīga un neienīdīs mani un rādīs, ka viņa ar savu hromosomu pāri sakarīgi papildinās manējo un izspiedīs man pāris kverplīšus (Latvijas demogrāfija spiež ka ar 1 nepietiek) kuriem es pēc labākās sirdsapziņas centīšos iedvest kā nebūt cirvjiem (un kā nesvinēt uzvaras dienu lololol), bet tas neko nedos, ja apkārt tāpat būs masas ar idiotiem, kas tic horoskopiem, lasa secret, uzskata ka sadot pa muti ir tas pats kas būt labākam vai karina dzeltenas mucas nacionālā teātra kokā.

ok, tagad klausieties

ideja šovam - trūcīgi ģērbtas čikses (atlasīt tādas kurām, lets face it neskaitot smuku ķermeni un mīlīgu seju nekā daudz nav jo mentālā kapacitāte kā vēsai kartupeļu biezputrai) piedalās absurdā paralēlā 1 pret 1 šķēršļu joslā. posmi ir kkas starp "portal", takeši pili un to amerikāņu sūdu "wipeout".
posmu piemēri: vibrējošās un kustīgas grīdas paneļu šķēršošana - "booty shaker". piena kokteiļu izgatavošanas sacens'ba kura pirmā uztaisīs labāku kokteili ar kuru pievilinās vairāk puišus uz savu pagalmu. pelde ar cukurudeni pildītā baseinā un tad līšana uz vēdera cauri krūmiem, kuru lapas ir viendolāru banknotes - viss kas paliek pielipis pie čikses skaitās viņai klāt kā punkti. rāpšanās augšā pa rāpšanās sienu kas izvietota zem kādas slidenas un lipīgas substances ūdenskrituma - the giggidy falls. uzreiz pēc slidenā posma ir kompjūtera posms - katrai dalībniecei ir sava pele un klaviatūra, bet uz abām viens kompis un monitors. vienai jāaizsūta emails un otrai jāizprintē dokuments, kurai pirmajai sanāk tā vinnē - secretary shenanigans. un visbeidzot posms kurā isis bokseršortos un krūšturos (kas tikpat labi varētu būt izgatavoti no papīra) tērptās čikas satiekas ziepjūdens arēnā, kas arī ir fināla posms - THE TIT PIT.

ģeniāli or what. katrā ziņā ir labāks par visu pārējo ko šobrīd rāda. un ziniet kāpēc? tāpēc ka šis šovs būtu godīgs, tas necenšas izlikties par kaut ko inteliģentu, lai gan visiem tāpat interesē agresija un sekss. ā un pats galvenais - NEVIENS FUCKING NEDZIED UN NAV NEKĀDAS "RADOŠAS" SĀNCENSĪBAS FCKN NABAGU MAJĀ

-"mammu, mammu, paskaties uz mani, es uzvarēju talantu šovā, es tagad esu dziedātājs!"
-"man vairs nav dēla."

būs silts jūnija vakars, būs izdarīti darbi un nokārtotas lietas, būs zemspiediena nākotnes plāni un white russian šprotkafē terasē. būšu atkal miera stāvoklī, tikai mazliet nākošajā līmenī.

Bet pagaidām:

es gribu visu izdarīt. es gribu šo paspēt. tā ir tikai un vienīgi mana vaina ka tas nav darīts laicīgāk, es to apzinos un esmu pelnījis to ko saņemšu, bet lai pisiens stāv klāt, es šo lietu izdarīšu.

no tā viss izriet. pēc šī nāks viss pārējais. būs divas paralēlas strādāšanas, būs jauna kačalka, būs braukšana beidzot, būs baseinā iešana ja paveiksies, būs ledus soma pilna dilaitiem pludmalē izstādot puskačāto presi.

būs kvantu un kodolfizikas grāmatas, cik tagad eksprestempā lasu tik cenšos grābt. kur ir fizikāli matemātisks batsekss un viļņu funkcijas tur man smadzenes izskīt no sinhronisma, bet kur ir principiālas sakarības tur ir masīvs piedūriens. man patīk tā lieta, bet es neesmu pārliecināts vai mana smadzene spēj pilnā apmērā, ne tikai kā līdz šim un kā šobrīd pietiek - konceptuāli, šo lietu jēgt un rubīt. ok, tā kā ir tagad pietiek lai simpletonus appistu un lai izliktos zinošs zināmās sabiedrības rindās, bet ar to nepietiek.

kā jau svaigi kā stāstīju cilvēkam, es gribu apsēsties zem koka un apjēgt visas man priekšā esošās neskaitāmās sakarības, kā no kosmiskas gāzes saspiedusta lode kodolsintēzē karsējoties sūta manā virzienā starojumu, kurš 8 minūtes vēlāk sildīs manu plaukstu un baros koku zem kura es sēžu. es gribu apjēgt visas neskaitāmās riņķveida kustības sākot no spiniem (hell, es pat neesmu drošs vai viņi skiatās īstas kustības) līdz pat galaktikām, es gribu aptvert milzīgos attālumus un pārmaiņas pēc nenobīties no tās sūda leņķu un rādiusu būšanas.
ar hansu zimmeru fonā attāli rubīt principus un mācēt radīt ilūziju par saprašanu ir viena lieta, bet vienlaicīgi apjēgt visu tev redzamās pasaules kustību ir kaut kas cits. principā tas ko es gribu ir paraut to neo triku kad viņš sāka redzēt matriksa ķeburus - tikai nevis zaļus hieroglifus, bet niecīgu subatomāru daļiņu savstarpēju kustību darbinātas masīvas sistēmas. es nedomāju ka spēšu savā mūžā atklāt kaut ko jaunu, bet es gribu vismaz pacensties saprast tos visuma pamatprincipus, kurus atklāja zinātnes darba rūķi pirms manis.

es pieļauju ka tas brīdis tur zem tā koka būs episks. un visa cita starpā es tiešām gribu to brīdi piedzīvot.

zirgs pisis šito, šis nav tas ko man šobrīd vajadzētu rakstīt.

es drāžu sevi trenažieros, it kā palieku labāks (lasīt, mazāk pretīgs vasarai), bet sen neesmu sevi tik ļoti nīdis.

bet tad man sanāk kāpjot ārā no autobusa uzdurties kādai omei kas uzskata ka viņai absolūti nepieciešams IEkāpt pirms kāds ir paspējis IZkāpt, un tad es kādu brītiņu varu grimt fantāzijās par slepkavošanu ar cirvjiem. pēc tam gan atpakaļ pie uzcītīgas sevis nīšanas.

es sapnī gāju uz randiņiem ar kkādu random čiksi ar blondu, alternatīvu frizūru (vienīgā lieta ko atceros par viņas izskatu). man šķiet ka viņai bija pārāk maz gadi priekš manis (teorētiski pēc likuma "viņas gadi >=(tavi gadi/2)+7" varbūt arī nebija par maz), bet es tāpat tikos ar viņu. es gribēju iederēties starp viņas paziņām, viņi nebija drausmīgi kretīni, man teorētiski izdevās, bet es jutu ka es retardējos un lai gan neviens to nelikās manam, es pats sapratu ka mans randiņu un tusiņu sniegums ir vienkārši briesmīgs. viss sapnis bija vizuāli duļķains, pabalējušiem toņiem un īss visam pa virsu.


es šajā pavasarī esmu apsēsts ar blenšanu uz meitenēm. visas viņu pusgarās zeķes, legingi bikšu vietā un īsie jakmētelīši galīgi nepalīdz. jauki jau ir, bet galīgi nav laika būt apsēstam. tas man traucē, aizmiglo man tāpat jau ar visādu naidu aizdirsto skatu un atgādina, ka man var patikt vai nepatikt, bet es tāpat nemāku neko darīt lietas labā. pat ja teorētiski es zinu, ko varētu teikt, pat ja es zinu, ka organiski izveidota neformāla kontakta gadījumā es varbūt nebūtu zemē metams, mani baida pati ideja - potenciāli tikt atraidītam, neatbilst kādas meitenes standartiem. un es zinu ka teorētiskajam atraidījumam sekos besīšanās no manas puses, pēc kuras savukārt (vajadzētu sekot) sekos "hei, bet nebija nemaz tik traki, es tagad varu mēģināt vēl nebaidoties" atskārsmei, bet dirsā to visu - es esmu gana daudz dirst sūtīts, tāpēc es bez racionālas bāzes turpinu zvalstīties savā rutīnā, kurā ir niecīga jaunu meiteņu kandidātu caurplūsma un gaidu kad no zilām debesīm nokritīs organiski izveidojies neformāls kontakts.

Es nevaru izgāzties. esošā situācija, kad daži mērķi pildās lieliski, bet citi ir masīvi aizkavējušies, ir nepieņemama. ritenim visiem spieķiem jābūt vienāda garuma. ja es gribu lai šis "fuck you" sanāk tāds kā tas tika iecerēts, tad nekas mazāks par veiksmīgu iznākumu nav pieņemams. un vispār pakaļā salīdzinājumu ar riteņa spieķiem, es visu paspēšu, es to izdarīšu, es plēsīšu, un sviedīšu, un bradāšu, un šķaidīšu un rakstīšu. fonā skanēs briesmas, idiotu žēlabas un "the cheers of my minions". izgāšanās nav pieņemams iznākums.

tev netīkamu statistiku var labot trīs veidos:
a) būt tam kas statistiku rēķina un muhļīt viņu, problēmu loģiski tas nerisina
b) būt tam kas statistiku interpretē un interpretēt tā lai nezinātājs redz situāciju tavu interešu labā. kaitniecība, bet to vienā vai otrā veidā to dara visi
c) būt tam, kas statistiku veido - būt tam ko skaita, būt tam kas veido situāciju par kuru statistiku vāc.

man "derdzās" kad es pamanu ka ir speciāli darīta otrā lieta, jo es saprotu, ka ir iespēja, ka citreiz es to neesmu pamanījis un ka ir vesels bars simpletonu kas to vispār nemana.

bet morāle stāstam kurš man nesanāca ir šāda: ja tev gribās lai pilsētā vairāk cilvēku pārvietotos ar riteni esi tas kurš brauc ar riteni, ja tev nepatīk, ka valsts ekonomika nerada gana lielu pievienoto vērtību izvēlies strādāt krēslu fabrikā nevis telefonžīdisma (vai jūs nevēlētos abonēt sieviešu žurnālu "[sievietes vārds jūnijā]" vai žurnālu masturbācijas entuziastiem ar nelieliem krāniņiem "pincete"? mums akcijas šobrīd ir...) kantorī. bet diemžēl ir liela masa ar muļļām kas izvēlas tā vietā lai censtos darīt kaut ko lietas labā nodirš valdību, nodirš sistēmu (jo nodarbinātības dienesta ierēdnis bijis nelaipns pret viņu - ko tad tu gaidīji, viņš strādā ar bezdarbniekiem, ka viņš būs maija saulīte?), nodirš ekonomiku, izstāsta anekdoti par lidostas gaismas izslēgšanu un notinās uz ārzemēm kur atrod mazkvalificētu darbu un laiž luni. viņa acīs - problem solved. cilvēka nespēja paskatīties uz lietām no malas, kaut kāds dīvains pieradums un paštaisns uzskats ka viņš viens ir pasaules stāsta varonis, pret kuru visi ir sazvērējušies jo redz planētas nedanco viņam kā gribētos. tāpēc priecājās par kaimiņu kurš carpool'o vai brauc ar riteni, bet pašam - nē, viņam neērti, viņš labprātāk maksā latu litrā, sēž stundu sastrēgumā kondicionētā mašīnā, vizinot līdzi vairākas tonnas dzelzs, čupu plastmasas un 4arpus krēslus, kuru noliks pie sava biroja lai vakarā izpildītu to pašu ceļu atpakaļ. vai viņš sev "vai tas ko es daru ir tā vērts?" ir pajautājis?

man vakar vēlu vakarā nejauši sanāca neparasta tikšanās.

bija lietus un tumšs, pieturas nojumē stāvēja viens vienīgs cilvēks, kurš skaļi krievu valodā visām ieinteresētajām personām izteica savu viedokli ka "zagļi, prostitūtas, ir prezervatīvi". man parasti nepatīk stāvēt nojumes kopā ar citiem cilvēkiem, piedevām man bija lietussargs, tā ka iemesla iet un riskēt dibināt kontaktus nebija. pēc brītiņa cilvēks nojumi pameta un pienāca man klāt un atkārtoja savu iepriekš izskanējušo apgalvojumu vēlreiz, tikai jautājuma formā. man šķita ka viņš teiks vēl kaut ko, tāpēc klusēju. cilvēks to laikam iztulkoja kā manu nespēju sazināties ar viņu viņa valodā, jo kad es beidzot atbildēju, ka saprotu, viņš bija manāmi pārsteigts.

viņš īsumā izklāstīja to, kas viņam gulst uz sirds - viņam esot 43 gadi, viņš esot kādreiz strādājis Latvijas kuģniecībā kur ticis "pārdots kopā ar kuģi" un Latvijas dzelzceļā par melnstrādnieku (pats viņš lietoja terminu "čort"), viņš sarunas brīdī pēc paša teiktā bija tikko kā beidzis strādāt vairākas maiņas pēc kārtas (sviedru smakas nejutu, nejutu arī alkoholu, lai gan varēja redzēt ka skaidrs nav) un viņš gribot atpūsties, bet diemžēl viņa atpūtai traucē fakts ka viņam nezināmi ļaundari esot nozaguši divas divlitru alus plastmasenes, tādēļ trešo viņš tur savā padusē, jakas iekšpusē.
tāpat viņš izteica savas "rūpes" par to ka prezidenta sieva tagad esot palikusi stāvoklī, jo viņam liekoties, ka tas neesot īsti bioloģiski iespējams, jo prezidents esot pārāk vecs. kad es atteicos komentēt šo informāciju, viņš man izteica lūgumu - padarīt Latviju labāku.
es tajā brīdī biju solīdā paskatā jo nācu no pasākuma, kas to pieprasīja, bet mans sarunu biedrs pieņēma, ka tās ir manas darba drēbes, kas savukārt liecinot par to, ka es esot "inteliģents". traucēt viņa domu gaitu negribēju un norādīt uz to, ka inteliģences pārstāvji bieži desmitos vakarā pieturās sabiedrisko transportu negaida. viņš nebija ārkārtīgi rupjš un atkārtoja savu lūgumu vēlreiz - lai es, jo es, redz jauns, ne tā ka viņš, un gudrs lai padarot Latviju labāku, lai nezog divlitrenes uz ielas nevienam un lai veci onkuļi neapgalvo ka viņiem būs bērni. es izteicu savas cerības, ka man būs iespēja šādu mērķi tuvināt un novēlēju cilvēkam veiksmi jo mans transports bija pienācis.

viņa pamatojums bija mazsvarīgs, bet pats lūgums - darīt Latviju labāku tāds noteikti nebija. Bija par ko padomāt mājupceļā.