windrider

(bez virsraksta)

Jan. 17., 2018 | 09:19 am
posted by: windrider

Kas to būtu domājis, ka dzimtas vēstures pētīšana var būt tik aizraujoša. Atklājot kādu jaunu, agrāk nezināmu zaru rodas azarts rakt vēl dziļāk. Pēdējā pusotra gada laikā, kopš vecmammas nāves un principā viņai par godu esmu sācis aktīvi pētīt viņas Sēlijas senčus un radus, jo par tiem līdz šim zinājām diezgan maz. Ir diezgan pārsteidzoši, ka lielākā daļa viņas stāstīto leģendu par saviem vecvecākiem un vēl senākiem senčiem izrādās lielākā vai mazākā mērā patiesas.
Jāsaka paldies ciltskoku veidošanas interneta vietnēm, tās ļoti atvieglo darbu. Ļoti laiku ietaupa arī tas, ka lielākā daļa šajā procesā nepieciešamo arhīva dokumentu (baznīcu grāmatas, muižu dvēseļu revīzijas u.c) ir digitalizēti un pieejami internetā, līdz ar to nav stundām jānīkst arhīva lasītavās.

Bet Latvijas specifika ir un paliek tāda, ka tu vari pētīt cik vien visaptveroši un rūpīgi gribi, ar atsevišķiem izņēmumiem, tāpat daudz tālāk par 19. gs. sākumu netiksi.

paskatīt | ir doma {2} | Add to Memories


windrider

(bez virsraksta)

Jan. 10., 2018 | 09:57 am
posted by: windrider

Sakarā ar jauno krimināllikuma papildinājumu, kas kriminalizē arī senlietu nelikumīgu izvešanu ārpus Latvijas sejas grāmatā uzdūros interesantam viedoklim, ka no mantračiem arheoloģiskos pieminekļus vislabāk aizsargāt ļaujot tiem ieaugt necaurejamos džungļos un atturoties no konkrētas to atrašanās vietas publicēšanas. Manuprāt, tas nav pareizi. Pirmkārt jau pieminekļu aizsardzības likums un arī kultūras mantojuma aizsardzības labā prakse paredz, ka kultūras pieminekļi ir publiski pieejami.
Un otrkārt ir ļoti naivi uzskatīt, ka mantrači pieminekļu atrašanās vietas atrod tikai internetā. Tā publika savai nodarbei pieiet ļoti profesionāli un ir ļoti labi informēta, bieži vien pat informētāka par pašiem arheologiem un pieminekļu inspektoriem. Katru gadu vairāki jauni arheoloģiskie pieminekļi tiek atklāti tieši ''pateicoties'' mantraču postījumiem.

Es vairāk sliecos piekrist pretējam viedoklim kura viens no redzamākajiem paudējiem ir prof. Juris Urtāns, ka sakārtota un sakopta vide disciplinē cilvēku un pauž vēstījumu, ka vieta tiek regulāri pieskatīta. Šādu vietu arī ir vieglāk apsekot un daudz ātrāk konstatēt postījumus, ja tādi tomēr rodas. Visu aizmirstus brikšņus parasti ir fiziski ļoti grūti apsekot, tie ir nepārskatāmi un tur esoši rakumi ne vienmēr ir uzreiz pamanāmi un var tikt konstatēti pat tikai pēc gada, jo vienīgie cilvēki, kas tur iebrien ir paši postītāji un pieminekļu inspektors reizi vienā vai divos gados.
Tags:

paskatīt | ir doma | Add to Memories