Haļavas Dieva Virtuālais Templis

pamosties, haifaivo sev seju atsaucot atmiņā vakardienu, nopūties un savāc sevi kopā. pārsteidzoši laba pašsajūta, katras durvis tavā ceļā tevi sveicina "hey, bro, atsper mūs vaļā ar kāju - tev ir sūdi ko darīt un vietas kur būt, šodien lietas FUCKING NOTIKS bet whatever - mēs esam tikai durvis" bet šī get shit done attieksme ātri noplok kad tev prezentē situāciju kurā tu nelietderīgi un truli esi spiests vairākas stundas no vietas vaskot gurķi bez reālām "get shit done" iespējām.

atgriezies, izlasi ko rakstīji naktī, vēlreiz haifaivo sev seju un nokaunies

šis, kā 4/5 visu relatīvi neseno ierakstu, ir tapis apziņas un mēles raisošas dziras ietekmē, ja nu kādam nebija skaidrības šai sakarā.

es iespējams esmu piekļuvis seklas labsajūtas peļķei, kas līdz šim man ir bijusi caurmērā abpusēji liegta. man mazliet sāp tas, ka šī atziņa ir pilna hipiju mēslu, bet ko darīt. ja tu, līdzīgi kā citi konkrēti sabiedrības locekļi, jūties kā absolūti nepatīkams un lielākajai sabiedrībai nelietderīgs, tad samērā patīkams ir process, kurā tu uzraksti patīkamus vārdus uz nelielas, brīvi izmantojamas plaknes un sniedz to kādam, visticamāk pretējā dzimuma, svešiniekam. saprotiet, šeit ideja ir vienkārša - tā kā lielākā daļa personu, tiklīdz tie uzdrošinās atvērt savu mēslu pilno rīkli, liek daudziem no mums vilties ne tikai konkrētajā peronā, bet arī cilvēcē kopumā, tad sniedzot absolūtam svešiniekam labu vārdu sūtījumu, tu (nepelnīti) sit pa plecu cilvēcei un pastarpināti arī sev. šeit gan vērts tēmēt visu pasākumu uz mērķi, lai sasniegtu saprātīgu radniecīgas sugas primāta smadzeņu daļu - t.i. es tikko kā pasniedzu zīmīti meičai, kurai ir atbaidoši rozā krāsā nokrāsoti mati, kurā teikts, ka viņas matiem un to īstajai krāsai nav ne vainas (katrā ziņā es ceru, ka es biju skaidrs savos izteikumos un neizgāzos savā spontānā domas lidojumā). es sniedzu atbaidošajai būtnei lapiņu ar greizi uzrakstītu sūdu ar vārdiem "jums izkrita" tieši pirms katapultēšanās no sabiedriskā transporta jau labu laiku atpakaļ, bet jūtos pārsteidzoši labi vēljoprojām.



durvis ir aizbarikādētas, atbidlīgajām iestādēm nāksies pielikt ievērojamas pūles pirms tām izdosies atņemt man manu mancard, tiesības uz kuru es visticamāk tikko kā pazuaudēju

un šis ir vispār zināms bet gana aizraujošs lai mana dzērušā persona justu pienākumu atgādināt par to visiem interesentiem
http://www.youtube.com/watch?v=KaOC9danxNo

Kamēr es neko nedarīju Eksižns, Daunlinks, Penduluma bundzinieks un figviņzin vēl kādi dubstepa onkuļi ir sagāzuši visādus podus un rezultējošo skaņu palaiduši masās. Ja tas nav pašsaprotami, es novērtēju šāda tipa izķēzīšanos audio formā.

Kamēr es neko nedarīju, es paspēju saslimt, nest puņķus ārā spaiņiem, ķip izveseļoties un sajust grūtības atgriezties sabiedrībā, jo visi pēkšņi ģērbjas plāni un vienlaicīgi spītīgi uzstāj būt neglīti.

Mans čuguna miesas svētnīcas abonements ir beidzies un tuvākajā laikā šķiet atjaunots netiks, jo manās debesīs riņķo nosodījuma pilnām bumbām piekrauti bumbvedēji un trauksmes sirēnas no tāluma atnes man pārmetumus par truli iztērētu semestri un trūcīgu progresu vidēja termiņa mērķu sasniegšanā. Es esmu bijis slinks dirsa, kuram vārds "savlaicīgi" ir svešs, tādēļ tagad ir jākāpina temps un jādara akadēmiska rakstura lietas paātrinātā tempā potenciāli puspakaļainā kvalitātē. Nav adekvātu aizbildinājumu, nav īpaši vērtīga progresa citās frontēs (nu, ir tā visa presītes padarīšana ko es te sev cerīgi lipināju kopā, bet vēl jāskatās vai izdosies to mātīti uzturēt pie labas veselības un atrādīt smilšainos apstākļos kaiju balsu pavadījumā) un nav arī cerības raisošu/interesi saistošu personu pie horizonta tajā konkrētā jomā, kurā cilvēki top īpaši izsalkuši pavasarīgos apstākļos.

stulbais pidriķis, muti aizpist un atlikt diršanu. munīciju zenītlielgabaliem un gatavoties nakts reidiem.

ok, tā kā tāpat nepieciešamība būtu, atbildes uz esenciāliem jautājumie - vai es esmu ķopsī -jā, vai es šo rakstu ar vienu piemiegtu aci - jā, vai man ir skaidra nojausma, kur šis dirsiens vedīs - nē, vai es māku lietot komatus un domu zīmes - noteikti nē.

es šodien lopā būdams palīdzēju pārvietoties bomzim ratiņkrēslā, aizstūmu onkuli knapi kvartālu un iedevu mazliet melnas sīknaudas. kāpēc? kāda velna pēc? tāpēc lai ilziktos labs. vai es būtu viņam devis naudu, ja būtu skaidrs - nē. vai es stumtu viņa ratiņkrēslu kaut kur, ja nebūtu lopā - nē. un vēl, kāds varētu būt mans iemesls ar to visu ar kkādiem bezsejainiem cilvēkiem dalīties - lielība protams, "skaties uz mani, es esmu dikti labs..." un tādā garā. un cik slikti ir tas, ka pēc saskarsmes ar bomzīti, es pusotru minūti berzu rokas ar ziepēm, tā it kā es būtu inficēts...

es nemāku tikt tur kur es gribu. es nezinu kur es nokļūšu. es negribu pievilt visvisādas personas.

šim rakstam bija paredzēts būt par latviešu pidriķu ātrajiem kredītiem un latviešu meiteņu fiktīvajām laulībām ar arābiem, bet atkal jau esmu novirzījies no pareizās taciņas un manam mēreni rasistiskajam, šovinistiskajam un hvz what else uzskatam nāksies pagaidīt.

ir pieci, ārā ir relatīvcs miers, dažs spalvains dinozsaurs jau ārdās tālumā - izmanto klusuma periodu, lai čubinātu meičputnus vai būvētu ligzdas

filmas melo, iestrēgušu liftu no ārpuses nav nemaz tik viegli atvērt, pat ja tev ir kkas līdzīgs lauznim. stāvi āpusē ar sevis uztaisīto 5cm spraugu un skaties, kā cilvēki iekšā cenšas valdīt pār saviem ķermeņa šķidrumiem. žēl - es biju cerējis, ka būs kkāda "rawr" mežonīga spēka epizode, kad cilvēki tiek izpestīti ar stipru roku atplēstām durvīm, bet tā vietā viss, ko dabūju redzēt, ir pats sevi apvēmis cilvēks.

pilns riebeklības un iracionalitātes, zeme vēl mani nes, pacietīga laikam. Pat ja esmu dikti pilns viedokļu, gudrs un tālu ejošs risinājums - turi muti stipri aizpistu ciet.

dikti lops plēšas, ej gulēt, ej gulēt tagad

laimi nevarot nopirkt. taisnība - laime, maita, nav paliekoša manta, jo cilvēks ātri pie visa pierod, tai skaitā pie lietām, kas viņu dara laimīgu. rezultātā katrs "ja man būtu tas un šitas tad es būtu apmierināts" labākajā gadījumā vienkārši kļūst par pakāpienu nākamajai vēlmei un neapmierinātības sajūtai (šeit budisms var iesperties iekšā ar savām 4 patiesībām un greizu smaidu sakot "kāds teica nirvāna?"). Bet nelielu laimes brītiņu, tādu kā vienreizēju reklāmas paraudziņa izmēra laimes porciju var dabūt diezgan lēti. manā gadījumā tas man izmaksāja 14 santīmu, tas bija aizvēsturiskais čupa-čups, sūds uz kociņa, ja kaut kas tajā štruntā ir mainījies, es nepamanīju - tas pats grūti noņemamais plastmasas papīrītis, tā pati neveiklā novietošana mutes dobumā, tā pati vēlme pārkost to sūdu uz pusēm, tā pati kociņa kodīšana, lai dabūtu ārā to mazo kaksīti, kurš ir iekšā tajā trubiņā.

un es uz kādām 5 minūtēm biju sort of laimīgs.

ok, katru bluķi skaldīt atsevišķi

pirmā lieta - pirdienbitīt, kāds audiodaiļrades gabals

un otrā lieta... (brace for impact, šis ir ņerkstamais teksta klucis) cik bieži tu uzdod sev jautājumus attiecībā uz to, ko tu dari? notiek kaut kāda virzība, bet nav uzticamu instrukciju, nav ceļa norāžu vai kartes, nav saraksta ar nepieciešamo ekipējumu, nav indikatoru vai līdz šim darītais ir darīts adekvātā manierē, bļe, nav pat skaidrs vai virzība notiek pareizajā virzienā vai pareizajā plaknē. nav skaidrības kā aizsardzībai tevis un citu sameistarotās barikādes ir paredzētas - radītāja aizsardzībai no citiem, vai radītāja norobežošanai no citiem? kam tieši tu gatavojies, kam esi gatavs?

tukši jautājumi kas būvēti uz līdz garlaicībai nodeldēta principa "blenz bezdibenī un bezdibenis blenž pretī" vai "uzvelkot masku tu tikpat slēp sevi no citiem kā citus no sevis".

tā kā postmoderns dikti-riņķī-un-apkārt-serdei-kura-zini-tā-kā-tomēr-īsti-nemaz-nepastāv man nepatīk, tad kaut kāds domu grauds šeit ir nepieciešams, tāpēc lūk - cilvēki nezin kā dzīvot savu dzīvi, tieši tāpat kā neveikli paklūpot un nejauši, bet tomēr eleganti, piezemējoties uz kājām cilvēki mēdz smejoties apgalvot ka tā nemaz nebija nejaušība un "es vienkārši esmu ellīgi veikls, hehe" tāpat arī daudz sasnieguši cilvēki, kad tiem prasa padomus, kā dzīvot dzīvi bieži gvelž sūdu, kuram sekojot ne pie kā diži nevar nonākt, jo, tas kas strādāja vienam cilvēkam būs absolūti svešāds citam - vienalga cik daudz miesnieks var sasniegt ar savu pusmetra gaļas nazi, ne gleznotājs spēs ar miesnieka nazi uzzīmēt to ko cer, ne arī kalējs spēs ar miesnieka nazi piešķirt formu dzelzs pikucim. piedevām, kad uzdodam jautājumu sirmajam miljonāram, viņa pieeja ir no cita laikmeta. nē, es nedomāju ka "tu nevari man dot padomu tāpēc ka esi vecs un neviena veca lieta nekam neder mūsdienās jo mūsdienās viss ir jauns", vienkārši attieksmes, sistēmas un pieejas ir izgājušas dažas mutācijas. puišeļvīrietis vēljoprojām alkst seksa un varas, bet "iepūt viņai sejā dūmus un viņa sekos tev visur" vairs nav adekvāts teikums, ko likt uz reklāmas plakāta. tāpat arī klasiskie "izkrita no skolas, sāka pelnīt naudas kušķus" stāsti mūsdienu kontekstā šķiet absurdi, kad pat slotas operatoriem un makdonalda "tualetes higiēnas tehniķiem" ir kāds grāds.

līnija ko es gribu novilkt un doma, ko gribu zem šīs līnijas uzrakstīt - cilvēkiem patīk meklēt un saskatīt sakarības un, pielietojot kaut kādu 21. gs māņticības paveidu, piedēvēt šīm lietām daudz par daudz nozīmes. mūs biedē neziņa, tāpēc mums gribas domāt, nē - gribas ticēt, ka kādam taču ir atbilde uz to KĀ pareizi dzīvot, tikai loģiski, ja atbildes meklējam pie slavenajiem un bagātajiem, sak' "bļeģ, kurš tad fucking zinās kā dzīvot veiksmīgi ja ne jūs, bagātie kucesdēli!". mēs atsakāmies pieļaut domu, ka šis otrās šķiras eksistenciālais jautājums ir bez atbildes.

es esmu gatavs reižu pa reizei uzdot tukšus, padumjus, pat stulbus jautājumus, ja šī pus-anonīmā ņerkstēšana noved mani pie tumši pelēkas, neko neatrisinošas atbildes, kas kkādā formā tomēr mierina.

kad esi atsācis upurēt sviedrus uz čuguna cilvēkgaļas altāra (šis bija slikti, es atvainojos, bet kaut kā "radoši" bija jānodēvē), vispirms parādās nepelnīta gandarījuma un pašapmierinātības uzplūdi, kurus pavada nevajadzīgi laba "EIROPĀ PIRKTĀKĀS MŪZIKAS TOP FORTĪ" saraksta pārzināšana (jo kas gan cits, ja ne eiropas sitienu radio tur varētu skanēt).

aptuveni pēc mēneša parādās (un tālāko nedēļu gaitā nostiprinās) hate-fuck/sasiešanas fantāzijas par treniņtērpos iestīvētām meitenītēm, kuras uz zāli, šķiet, nāk tikai staipīties, vicināties ar miniatūrām hantelītēm un, stampājot steperi, nešķīstos ceļos ar savu dupšu kustībām ielauzties tavā galvā un telepātiski kliegt uz tavu nožēlojamo patību aizvēsturisku dievu valodās, kurās dzīvo pasaulē sen jau vairs nerunā.

ap šo pašu laiku atnāk pirmais patīkamais pārsteigums par lietām, kuras pēkšņi vari izdarīt. uz tava morālā staburaga sākas cīņa starp saprātīgo prāta pusi un tavu iekšējo dūšbegu par presītes nobildēšanu ģērbtuves spogulī, kamēr neviens neredz un klucīši, svaigi spaidīti, pēc kaut kā vēl izskatās.

tajā pašā laikā ataust sapratne, ka nekas diži jau nav izdarīts, jo ķipa "uzaudzētais kilograms" ir diezgan vienkārši pazaudējams, ja tajā dienā nav izdzerts parastais daudzums ar ūdeni vai ir aiziets uz fucking poda.

ja būtu vedis adekvātus pierakstus un dokumentējis laikus un statusa izmaiņas varētu pretendēt uz pētījumu, heh.

Kādreiz var pienākt diena, kad es būšu pieaudzis, kad būšu nopietns, kad man nenāks prātā joki par katru teikumu, kuru dzirdu, kad manu prātu nodarbinās nopietnas likstas un iespējamo risinājumu īstermiņa un ilgtermiņa sekas, var pienākt diena, kad mani vairs neuzjautrinās no plastmasas pudeles izspiesta kečupa trokšņi, bet šī diena nav Tā diena. Šodien, uz pārskatāmā nākotnē, es smejos kā garīgi slims palīgskolas audzēknis katru reizi, kad kečupa pudeli saspiežot tā izspļauj kaut ko, kas vizuāli līdzinās aborta un caurejas bastardu bērnam, slapjas telefonu grāmatas plēšanas trokšņa pavadījumā...

kad puisītis iet garām un 2 līdz 3 meitenītes pēkšņi apklust, vai tas ir indikators, ka viņas blenž uz puisīti un gatavojas viņu apspriest slash tiesāt? Man nav ne mazākās nojausmas - kad garām iet meitenīte puisīši sliktākajā gadījumā runā absolūtu, neko nenozīmējošu sūdu un tikai pēc tam, kad konkrētais subjekts ir "aiz apvāršņa" sāk dekonstruēt meitenīti un piešķirt vērtējumus...

cilvēki tiesā un nosoda. es neņerkstu par to, ka tas tā ir - īstenībā man tas šķiet dabiski un, atkarībā no tā, ko šī tiesāšana iedvesmo, es neuztveru to kā nevēlamu iezīmi. manu neizpratni izsauc personas, kuras nekavējas strostēt savus līdzcilvēkus par to, cik šāda tiesāšanas prakse ir slikta, lai gan paši rīkojas līdzīgi.
cenšoties ilustrēt savu domu ar trulu piemēru, kam nav sakara ar īstu realitāti: ja tu kāda iemesla dēļ dalies ar šiem cilvēkiem savos piedzīvojumos un ieminies, ka tavs viedoklis par kādu tavu kolēģi nav pārāk augsts, jo viņš ikdienā valkā strīpainās treniņbikses un apšaubāmas izcelsmes ādas imitācijas jaku, tad tevi apsauks kā kādu, kurš pārlieku steidzas norakstīt citus cilvēkus. bet pēc tam, kad šiem nosodījuma-nosodītājiem ir bijis tas gods satikt iepriekš aprakstīto tēlu, viņu slēdziens ir zibenīgi ātrs un galīgs "fui, kāds viņš prasts" līnijās.

es neesmu pārliecināts par to, vai šo savārsmojumu var saprast iecerētajā līmenī. jācenšas izteikt savas salmu svara domas kvalitatīvāk, pārāk daudz "putrojos" (idritvaikociņ, heh) pēdējā laikā.

pofig, esmu viegli pacilātā stadijā.

manuprāt, kad meiča dzird teikumu "es tevi ievēroju un es gribētu zināt, kā tevi sauc" viņa varētu pacensties un atbildēt mazliet pieklājīgāk nekā "zini, mani nesauc". man liekas, ka "ej dirst" nav atbilstoša atbilde uz (faktiski) komplimentu. pilnīgi pietiktu arī ar pieticīgāku atraidījumu - nav nepieciešamības būt rupjai, saprastu arī vienkāršāk.

noteikti piekritīšu tiem, kas apgalvos, ka šie ir zaudētāja vaidi, bet c'mon - ja jums, meitenes, kāds izsaka komplimentu slash smērējas, ir varianti, kā atšūt nevēlamo dirsas mūdzi neliekoties superaugstprātīgai vagīnkundzei. loģiski, ja iedomīgas kaķmutkundzes tēls ir vēlamais sasniedzamais mērķis, tad es savus iebildumus atsaucu - mats trijos gājienos, cienījamās un dikti visādi vienmēr iekārojamas sabiedrības locekles.

Šobrīd es gandrīz nopublicēju absolūtas mēslu muļķības iesaistot dziesmas"it's a long way to tipperary" vārdus - droša norāde, ka jāiet dirst un/vai gulēt. klausu sev, radīkļi.

es izdarīju labu darbu, labu darbu pēc manas skalas, citiem tā varbūt ir ikdiena un viņi sprauslās, bet hey - ēd kaku. Es aizgāju pie savas mammas puses vecmammas un paprasīju lai viņa man pastāsta savas dzīves lietas cik nu viņa atceras. Svarīgākos pieturas punktus, cilvēkus, vietas, notikumus, cilvēcisko faktoru, kuru pievilkt klāt pie vēstures lietām kuras kādreiz samācītas, tagad vairāk vāc putekļus pakausī nekā tiek cieņpilni vēzētas argumentētās diskusijās. lai gan daļu audzināšanas un auklēšanas man mazam esot veica arī viņa, "ko tu darīji kad karš sākās" vai "ko teica tavi vecāki kad notika ulmaņa apvērsums" nav tas ko mazs sūdabrālītis prasa savai omei no smilšu kastes vidus... izkonspektēju no viņas teiktā gana daudz, bet vienā piegājienā tiku tikai līdz kara slieksnim. vērtīgi pavadīta dienas otrā puse, daudz cilvēcīgā nāk ārā, sausās 20. gs traģēdijas laika tagad papildina arī dažas mazas ainas no subjektīvā novērotāja puses. vērtīgi likās, neesmu vēl pabeidzis, būs vajadzīgs vēl viens vai divi piegājieni, bet mana senākā genofonda pārstāvju tēli man iztēlē spēs kūņoties, ja vēlēšos.

viena no tām neparedzamajām lietām, kuras tikai darot apjaut, ka tevi tas interesē un aizrauj. saproti, ka vēlies dzirdēt vēl, ka nespēj paredzēt kas šajā cilvēka stāstā notiek tālāk, jo šis stāsts nav izklaides mērķim kopā salīmētu klišeju virkne - tas ir īsts un pilns lietu un cilvēku, kas sen jau vairs neeksistē. vienā vārdā - iesaku. ja neesat runājuši ar saviem vecvecākiem par viņu dzīvi kā veselu stāstu un jums ir iespēja to izdarīt, apsveriet iespēju to izdarīt, savādāk var gadīties ka šis tas paies jums garām un aizies. pavisam. kāpēc? nezinu, pieņemot ka kādreiz tiks atrasta meiča kuras krāsniņā būs iesēja, atļauja un varēšana uzcept atvasītes, es negribētu, lai man būtu jāsaka "es nezinu" kad stāstītu mazajiem sūdumērkaķēniem par viņu senākajām saknēm no viņu tēta puses. nebūs jau tā, ka kādam tas rūpēs tad, bet pašam vismaz vainas apziņai nebūs kur ieperināties.



plānots bija šo ierakstu izdarīt samaisot ar sūdiem latviešu meitenes kas aizbrauc uz ārzemēm un noslēdz fiktīvas laulības ar karamelizēta cukura krāsas cilvēkiem, bet tas pavediens šobrīd pazuda. nekas, tas stāsts cerams nekur nepazudīs, jo bezjēdzīgs niknums nav prece, kas šaipus acāboliem ir deficītā.

es pirms kkādas nedēļas redzēju jaunāko "die hurrd" - ja iedomājas, ka filma sākumā paņem no patversmes mazu, slimīgu kucēnu un filmas pirmās puses gaitā baro to, kopj un lutina, tā ka šķiet ka kucēns visticamāk izķepurosies un būs vesels, bet tad, filmas otrajā daļā sāk barot viņam tīrāmo līdzekli un sist ar netīriem mietiem. šī ir viena no reizēm, kad pat dodot zināmas rezerves, var teikt, ka noteikti dažs labs izgāja no zāles stulbāks nekā iegāja tikai tāpēc, ka filmcilvēki nevarēja atturēties no vilinājuma iepīt filmas, kuras darbība notiek krievijā, scenārijā černobiļu (tas, ka černobiļa ir ukrainā ir mazākā no viņu pieļautajām kļūdām). sazipojot - graujošs sākums un sūdīgs viss kas seko pēc tam līdz tas viss apstājas ar degunu dziļi dūņās.

un citā sakarā, es atradu kaut ko, kas man lika uz pāris minūtēm justies laimīgam. es no paziņas dabūju visu aizmirstu "bainderi", kuram uztaisīju makeoveru (tikai bez nodoma viņu atgriezt atpakaļ). tagad man ir bainderis (whatever the fuck viņu latviski pareizi nosaukt) ar viegli aizskarošu reliģisko tēlu Raptor Jesus slavinošiem attēliem un izsaukumiem nemākulīgā "Old English". tā visa padarīšana ir piebāzta ar nodzeltējušām skrandainu padomju laika rūtiņburtnīcu lapām un izskatās kā neglītākā rakstu veikšanas grāmata kopš sātana pirmās klases daiļrakstīšanas burtīcas, bet FUCK cik ļoti man patīk šitāda tipa mazi sūda rokdarbi, kas rezultējas šāda veida nejēdzībā. man nav ne mazākās nojausmas ar ko es tās lapas varētu piepildīt - priekš "~*skicītēm*~" tā kā nav ne pareizais vecums, ne dzimums, bet pasaules varas iegūšanas plānus tik viegli pieejamā konteinerā es izklāstīt nevēlētos. pofig, detaļas, nav svarīgi, izdomāšu.

lēts un ātrs ēdiens piepilda, vispasaules šmiga apdullina un, bļe, nepiedodams porns piesātina - bet nav laimes tajā. lepnums ir masīvs, prasības lielas un sagādātās iespējas (kuru sākuma uzstādījums bija tik vien kā "do not fuck up") beigās izrādās maldu un viltus pilnas. es tiešām domāju, ka mēs ar jums, visi kopā mani ģermāņzviedržīdbaltslāvu pabrāļi, pārāk maz novērtējam cik ļoti daudz pasaules stobra drošākajā galā mēs esam - klišejiski un lēti, bet nav jau tā, ka kāds pieraksta un ņem vērā.

cita starpā, tā kā es esmu piefiksējis, ka ja iekļauj vispārīgu jautājumu par pretējā dzimuma uzvedību, tad publika vairāk sarosās...
kāda velna pēc meitenes (meitenītes) tik dikti sacērtas un sasmaržinās pirms iet uz trenažieru (NEUZKRĪTOŠS MĀJIENS PAR TO KA ESMU SĀCIS ATKAL APMEKLĒT TĒRAUDA MIESAS TEMPLI) zāli ?
un es runāju gan par mikroskopiskajiem šortiņiem, gan par vairāk kā pietiekamo smaržu lietošanu. ok, tur ir vairāk džeku, nekā klubā, bet man šķiet, ka neviens izņemot viskreftīgākos dūšbegus tām meitenēm uz vietas klāt dibināt kontaktus neies, tā ka ja vien nocopēt sev otršķirīgu jātnieku un/vai nodrošināt papildus stieņus visā trenažieru zālē (jo tie kas jau tur ir nav gana cieti or smth), tad es domāju ka varētu arī iztikt bez boner-fairy tēla un piebremzēt ar sportiski meitenīgo pumas/adidas smaržšķidrumiņu.

nav jau tā ka slikti vai nepatīk, es atkal cenšos atstarot savas problēmas - redziet, katru reizi, kad man šķiet, ka kāda meitene vispārināti mēģina piesaistīt uzmanību, es jūtos vainīgs ja man patīk, jūtos vainīgs, ka esmu iekritis šajā "jā, es tevi pistu ja tik tu man dotos" noasināto mietu bedrē, jūtos lēts un prasts un parasts. kāpēc? neprasiet, gan jau ka kaut kas ar pašapziņas tukšajiem kambariem vai kaut kas līdzīgā manierē.

bija sapnis kurā es uzdūros niknam tīģerim. es zaudēju. šī nav pirmā reize, kad sapnī ir bijusi pēkšņa konfrontācija ar jau satrakotu un lielākoties jau pilnā ātrumā skrienošu meža zvēru, bet parasti tas ir stampājošs alnis vai degunradzis, bet liels plēsīgs zvērs man šķiet ka vēl nebija parādījies. kretīns operēja pēc sapņu loģikas un nereālistiskā veidā norāva mani no koka kurā biju paspējis uzrāpties. man likās ka man tūlīt pārkodīs sprandu tāpēc es tēloju beigtu un centos neelpot. nav patīkami sapnī būt gļēvam.

pēdējā mēneša laikā es gandrīz nekad neatceros spilgtus nosapņotā scenārijus, kā agrāk pāris reizes pašam sev par prieku ir izdevies, bet ļoti bieži mostoties piefiksēju neskaidru tēlu, notikumu un darbību mudžekli. pārāk duļķains lai kaut ko saredzētu, bet ar gana daudz savstarpēji saistītiem gabaliņiem lai būtu skaidrs ka apakšā bijusi vienota plūsma

trīs jautājumi uz kuriem nerodu sakarīgu atbildi

1. kā kasieri spēj nenojūgties - es nedomāju no naudas skaitīšanas vai čeku sišanas, es domāju tādus kasierus kā drogās, kuriem ir uzlikts par pienākumu katram cilvēkam teikt "labdien/vai jūs nevēlaties nopirkt drēbju tīrāmo rullīti uz akciju/vai jums ir klienta karte/vai jums nepieciešams maisiņš/lūdzu jūsu atlikums (nosauc summu)/lai jums jauka diena" vienā un tajā pašā fucking secībā, vienādā "laipnā" balsī, vieniem un tiem pašiem vārdiem un to visu darīt ar uzkabinātu smaidu uz sejas. man liekas, ka cilvēkam prasītos bļodiņa zem deguna, kur smadzenēm sapilēt, kad tās uzraksta atlūgumu. es saprotu, ka šādā situācijā laikam jau cilvēkam ieslēdzas līdzīgs režīms kā rūpnīcas konveijera lentas strādniekam, šoreiz vienkārši ne tikai roku, bet arī runas darbības notiek automātiski, bet man tāpat reizēm šķiet, ka kaut kur starp maisiņa piedāvāšanu un atlikuma summas noskaitīšanu viņu sejās var slīdošiem burtiem izlasīt "nogaliniet mani". iespaidīga man šķiet izņirgāšanās, kad viņām uz svētkiem liek vilkt kādas nejēdzības (pēdējais ko atceros bija mazi matiem piespraužami cilindriņi).
diez pārdošanas apjoms tiešām ievērojami krītas, ja meitenei nav mazs soda simbols piesprausts pie galvas, izmisis smaids sejā un neviens nesmērē formāli katram klientam apģērba atspalvošanas rullīti?

2. kurš piš šitās resnās meičas, kuras staigā apkārt ar bēbju pilniem ratiņiem? viņu ir pārāk daudz, lai to varētu norakstīt uz izpalīdzēšanu māsai/draudzenei ar bērneļa auklēšanu un es nedomāju, ka es esmu palicis tik akls, ka būtu palaidis garām brīdi kad meičas, kam patīk ēst, būtu sākušas auklēt ēdienu pirms ēšanas. atkal - es spēju saprast to, ka superhot ballīšu meitene statistiski (vai vismaz vīrieša acīs) liekas sliktāks variants ģimenes veidošanai nekā drusku apaļīga toties mīļa meiča, bet dažos gadījumos "drusku apaļīga" nenosedz ne pusi no tās traģēdijas, kas notiek jaunajai māmiņai ar ķermeņa izmēriem. vēlēties sev par sievu meiteni ar kārtīgiem gurniem ir viens, bet testēt lidmašīnas izturību dodoties medus mēnesī ir kaut kas pavisam cits.

3. kāpēc kādam bija jāuztaisa gangnam style kavers ar kretīnisku krievu vokālu un kāpēc mani augšstāva kaimiņi atrod to par labu esam? to ka orģināls bija lipīgs es atzīstu, bet es (un visticamāk vēl dažs labs 9stāvenes ar iztecējušu ekspluatācijas termiņu iemītnieks) novērtētu šīs dziesmas slāviskās izcelsmes bastarda bērna kopā ar vēl dažu ekvivalentu skaņas formas noziegumu neatskaņošanu cilpā.

uz vienības gatves ir neliela izmēra rimi. tur par kasieri šodien strādāja mīlīga paskata meitenīte ar fantastiskām, ar kārtīgu dekoltē izceltām krūtīm. izskatījās vareni.

saistībā ar šito - kādu laiku kūņojas doma par tekstu saistībā ar šķietamu nepatiku kkādā sabiedrības daļā pret pupus uz augšu stutējošiem krūšturiem. ar konceptu neapmierinātie mēdz izrādīt savu vieglo sašutumu tā it kā viņi ļoti bieži nodibinātu un līdz seksīgam iznākumam novestu kontaktus ar meitenēm, tikai tāpēc, ka ir šķitis, ka viņām ir episkas krūtežas, kuras izrādās pildītas ar viltu - pušapam atslābinot savu tvērienu ap meičas krūšukurvi ilūzija izgaist un apbēdinātais skeptiķis pamana, ka tur tik dūmi un spoguļi.

ieraksta sākumā pieminētā meitenīte ar patīkami lielajām krūtīm, vadoties pēc manas stipri ierobežotās ekspertīzes pupu jautājumos, šķita brīva šāda grēka, bet es gribu bilst - tā kā ņemot vērā faktu, ka grandiozas krūtis ir dabas dotas tikai dažām meitenēm (daļa no kurām ir grandiozas arī ja mēra viņu pārvietošanos pēc rihtera skalas, kas ir slikti), es neuzskatu pušapa krūštura tehnoloģijas pielietošanu meiteņu ar pieticīgākām krūtīm vidū par sliktu praksi. es apzinos, ka nespēju pārskatāmā nākotnē tikt pie katras mani interesējošas meičas, tāpēc es šādā jautājumā atļaujos vadīties pēc vienkāršas filozofijas, ka skaistums pats par sevi nav nekas slikts un, neiedziļinoties sociālās problēmās, pamatā vairot skaistumu ir jauks mērķis. sekojoši, ja meiča pasniedz savus priekšējos apaļumus kā mazliet krāšņākus nekā tie patiesībā ir - es neiebilstu. un pat ja izveidojas seksīgs kontakts, kas palielina manas personīgās ekonomikas "iegūtās kājstarpes daudzumu" par vienu vienību, tas, ka viņas krūtis, redz, bļin, nav tik iespaidīgas kā likās, ir sekundāri.

neievērojot konsekvenci, figūras formu uzlabojošās apakšbikses gan man šķiet paša lucifera izgudrots apģērba gabals kas pelnījis tikt piesists pie neglīta un īpaši atskabargaina krusta.


saistībā ar visu šito atcerējos ko Britu komiķis Šons Loks reiz izmeta sieviešu sakarā:

Falsehood lies in their breasts
Their hearts are forged on a revolving wheel
And they will spike your soul
And bury it in the ground.

būšu lēts, prasts un atklāts - man patīk tas softcore porns, kas salikts uz reklāmu stabiem "H&M" un "laumas" plakātos. staigā savā nodabā un ik pa kvartālam izstādīts kkas, pie kā acis piesiet. mana mīļākā laikam ir tā H&M ar trakiem glēriem apstrādātā reklāmas bilde, kur meiča ar drusku paceltu zodiņu ir iegrābusies ar abām rociņām sava melnā "nakts tērpa" apakšmalā. mani uzjautrina pats nosaukums "nakts tērps" - viņiem skaidrs, ka tas nav naktskrekls, jo ne jau par kārtīgu izgulēšanos domās meitene, kas to vilks (vai džeks, kas to lietu pārdroši nopirks un dāvinās savai meičai), bet tajā pašā laikā uz afišu staba nedrīkst rakstīt "pišamkleita" vai "drāžamdrāna", tāpēc lūk... nakts tērps. pārējās bildes ar pušapos sabakātām krūšukūkām arī nav sliktas, man tik neiet pārāk pie sirds tas, spriežot pēc visa, modes pagrieziens ar ķip retro stila augsto vidukli biksītēm. bet nav tā ka tiešām nepatīk, jo galu galā - pupi uz visiem stūriem.

es gribētu lai tā biežāk viņi dara

Japānā iegruvis tunelis. Betona bloku sadauzītas mašīnas, ugunsgrēks, ar kājām glābušies cilvēki, savās mašīnās sadeguši cilvēki. Pirms pāris mēnešiem bez piezīmēm izieta tuneļa tehniskā apskate un tagad, šķiet ka bez jebkāda ārēja iemesla, iegāžas tuneļa griesti - zemestrīce nav reģistrēta un aculiecinieki nesaka ka būtu dzirdēts sprādziens. Šis ievadam

Mana vēršgaļa ar šo stāstu ir šāda - pēc šī negadījuma neaizsāksies plaša sabiedriska diskusija par to, ka "tuneļi ir pārāk bīstami", netiks skandināti viedokļi, ka "tā ir mācība, cilvēks nekad nespēs kontrolēt tuneļu nāvējošās avārijas risku", nenotiks masveida demonstrācijas, kurās pieprasīs "slēgt visus tuneļus", pie nacionālā teātra kokā nekas netiks karināts un gājēju tuneļus stacijas laukumā sievietes nelamās par "bumbām ar laika degli". Un avīzēs un interneta potālos nebūs garīgi atpalikušu cilvēku teksti par to kā neviens nedomā par bērniem, kuru dzīvības nekad nebūs drošas tikmēr kamēr kaut kur pasaulē pastāvēs kāds nāvi nesošs tunelis.

Es šobrīd protams esmu sagādājis sev mazu vālīti un situ jau līdz pusei apglabātu zirgu - pirms vairāk kā pusotra gada tai pašā Japānā notika zināma šmuce zemestrīces un cunami izpildījumā, apslaktējot divdesmit tūkstošus un radot problēmas vienam industriāla rakstura objektam. Tas nekas, ka Japānā gan tuneļi, gan lāči kopš šīs katastrofas ir nogalinājuši vairāk cilvēku, nekā neizsakāmi biedējošais un simpltoniem absolūti neizprotamais radiācijas nezvērs. Un pofig, ka ārstu komisijas pilnas ar kungiem kuriem bārdas citam par citu sirmākas apgalvo, ka pat ja kāds no plašākas publikas dabūs vēzi notikušās šmuces dēļ, tad šo gadījumu būs tik maz, ka uz kopējā fona to nebūs iespējams statistiski redzēt.

Noplūde ķimiskajā rūpnīcā, kur ražo pesticīdus - publikai vienalga. Sprādziens gāzes spēkstacijā ar upuriem - pofig, kāda šķirba. Francijā nosviluša ventilācijas motora dēļ apturēta viena AES bloka darbība - "ĀRPRĀTS! DĀRGAIS, MEKLĒ BĪBELI - NOLIKTAIS LAIKS IR TUVU".

jā, es zinu, ka esmu zaudējis un leiši visi kopā kolektīvi nomīza, bet bļe, lai arī cik man būtu skumji, par to ka cilvēki izrādījās neinformēti, padumji un lēti, man patīk cepties par šo un procesā justies par kripatiņu labākam par citiem telpā esošajiem vismaz vienā disciplīnā. ja es spētu paturēt to pie sevis un priecāties negarlaikojot citus ar vienu un to pasu atkal un atkal, tad būtu labi.

kad jābrauc sabiedriskajā transportā bez mūzikas, tāpēc sanāk klausīties apkārt notiekošajā.

krievu knariņi ar vēl nelegālām, bet jau dikti piedauzīgi ģērbtām krievuškām, kas visi kopā atņirgtiem zobiem rotātiem viepļiem kviec par vairākiem, vienam otram sekojošiem nesakarīgiem jokiem
pārītis inteliģentu latviešu - meitene un puisis - runā par kādas skolas programmas kvalitāti tā, ka varētu padomāt, ka viņi sarunājuši to darīt postmodernisma garā - tiek runāts riņķī un apkārt neizsakot nevienu saturīgu domu vai spēcīgu viedokli. it kā pieminēt kaut ko kas tiešām attiecās uz lietas būtību ir pret kādas man nezināmas spēles noteikumiem.
divas vecākas latviešu kundzītes kuras divatā aizņem trīs vietas, atgaiņājas no trešās, vēl vecākas, manāmi bārdainas krievu omes ar iepirkumu somu uz riteņiem (jūs visi sapratāt par kādu somu es runāju, linku uz bildi nav vērts likt), kura uzskata, ka viņu vajag palaist sēdēt trešajā sēdeklī. pēc omes pasūtīšanas tālāk abas tantītes paceltās balsīs, lai noslīcinātu krievu večiņas purpināšanu, salīdzināja savu mīļāko vakara sarunu šovu sižetus - viņu sarunā intelekta pazīmes nemana līdz pat apvārsnim.
divi jaunĒkļi salīdzina to, cik dikti, kas un kā ir kaut kad piedzēries, kura, cik reizes un kādās pozās ir tikusi drāzta un kurš kuram ir sadevis "pajibalu" - iekāpjot kontrolei tiek pumpētas tiesības, vicināti žesti un brūķēta mute. rupjo gājputnu-juristu pantomīma turpinās arī pēc izsēdināšanas.

vajag savest kārtībā lietas un atjaunot sev mūzikas klausīšanās kapacitāti - es negribu dzirdēt augstākminētajām līdzīgas nejēdzības