geju būšana

Jul. 2., 2013 | 12:44 am

Acīmredzami man ir pārāk daudz sakāmā un pārāk maz cilvēku, kas būtu gatavi klausīties manā saaģitētajā muldēšanā. Šoreiz man gribas klaigāt par pediņu un hvz kā vēl tiesībām.

šai sakarā nesen mediji izklopsēja divus stāstus - ASV vairs nav federāla aizlieguma gejiem precēties un krievijā apstiprināts "geju propogandas bērniem" likums, bet tēma ir fucking veca un man nav ilūziju, ka mans problēmas izpratnes izklāsts kaut ko uzlabos, tas būtu naivi. iemesls kāpēc es esmu izvēlējies kaut ko teikt, laikam ir tas, ka beidzot pats esmu ticis skaidrībā ar to, tieši cik man nepatīk geji.

geju problēma šobrīd ir pārspīlēta. gan no anti-geju, gan no geju puses. no vienas puses, man nepatīk geji - es jūtos neērti viņu klātbūtnē, nepatīk viņu praida gājieni,man riebjas stereotipiskie geju manierismi un man kopumā, tas ko viņi dara liekas fucking stulbi, bet es neuzskatu, ka tāpēc viņi būtu jāārstē, jāizlabo, jāiesloga, jāapmētā ar ekskrementiem vai jālikvidē. pirmkārt gana daudzi no viņiem paši sākumā mēdz būt nelaimīgi savas seksuālās preferences sakarā un ja viņi spētu vienkārši "pārstāt būt geji" nešaubos, ka daudzi to arī izdarītu un geji būtu dīvains un rets fenomens kā kaut kāda ihtioze. no zooloģijas var redzēt, ka homoseksuālisms, vai drīzāk homoseksuālas izpausmes, ir gana plaši izplatītas attīstīto dzīvnieku pasaulē - kkādas tur antilopju mātītes taisa viena otrai orālo seksu un tad ir tas mūžīgais teksts par bonobo pērtiķiem, kas ir tik seksuāli "daudzveidīgi" un izvirtuši, ka pielietojot anti-geju aktīvistu loģiku, sugai vajadzētu būt tik pagrimušai, ka tai jau sen vajadzēja izzust. reliģiskos argumentus pat neaiztieku - tie ir pilni sūda un blakām geju nosodījumam ir teksts par to ka nevar ēst garneles un valkāt dažādu audumu drēbes.

manis pēc gejiem var piešķir tiesības precēties - mani tas nekādi netraucē, ja viņiem gabals krīt nost tāpēc, ka viņi nevar precēties, manis pēc viņiem to var atļaut. es piekrītu argumentam, ka nav tik daudz runa par laulībām, cik par juridisko un civiltiesisko bulšitu - mantošanas, pēc šķiršanās mantas dalīšanas, apdrošināšanas un whatnot. kāpēc man par to dot pisienu? ja divi cilvēki vēlas ienest birokrātiju savās attiecībās, kas esmu es, lai viņus apturētu? īstenībā es drīzāk ieteiktu viņiem piedāvāt jaunu divu cilvēku sociālo savienību - nevis laulību bet kko, kas piešķir tās pašas tiesības, tikai likumiski ir nošķirts no laulības - reliģiskajiem psihopātiem ir viņu "sanctity of marriage" un homoseksuāļiem ir viņu dīvainā ceremonija (gan jau, ka bez mācītāja, lai gan, ja var atrast tādu, kas piekrīt - be my guest) un tiesiskā drošība. problem fucking solved - ir apmierināta konstitucionālā vienlīdzība iedzīvotāju starpā un nav aptraipītas nedrošu reliģisku maniaku lolotas institūcijas.

bet ir homoseksuāļu tiesību aktīvistu nepatīkamā puse. es nedomāju, ka viņi cenšas padarīt mūsu bērnus par gejiem - katru reizi, kad kāds lieto "ERMAGHERD, THINK OF TEH CHILDRIN" tipa argumentu es zaudēju spēju viņus uztvert nopietni - man nepatīk, ka aizsargājot homoseksuāļus no psihiem anti-geju kretīniem, tiek ierobežoti visi. lai likvidētu homoseksuāļu diskrimināciju nav jāpanāk ka visi mīl gejus - man nav jāmīl geji, lai spētu ar viņiem sadzīvot (līdzīgs punkts bija south park sērijā "death camp of tolerance"), man viņi ir tikai jātolerē. nav vērts (un nav iespējams) panākt, ka visi uz teikumu "es esmu gejs" atbild "tas ir lieliski, man prieks par tevi". tas ko ir reāli panākt, ir ka uz šo pašu teikumu pieņemama atbilde ir "man šķiet ka tas ir debīli, bet whatever, ja tas šūpo tavu pediņa laivu, ko padarīsi" nevis neveikls un izmocīts "tas ir labi". cilvēcei nav pat vienprātības tualetes papīra piekarināšanas jautājumos, bet geju tiesību aktīvisti cer, ka viņi panāks vienbalsīgu atbalstu kaut kam tik pretrunīgam kā homoseksuālisms... tiešām?
soļot pa vēža slimnieku palātu ar plakātu "ESMU LEPNS, KA MAN NAV JĀLAIŽ VĒNĀ INDE" vai braukt cauri hipiju komūnai tērptam zvērādās uz hammera vilktas platformas grilējot steikus nav jauki - tas, ka esmu apmierināts ar savu dzīvi vai savām preferencēm man nav jāsmērē ģīmī citiem, it īpaši ja procesa galvenā funkcija ir likt citiem justies neveikli. tad kāda sūda pēc ir vajadzīgs geju praids? ok, tas kaut kādā mērā izraisa diskusijas, bet tas drīzāk šķeļ sabiedrību, nekā stimulē toleranci. uz katru mammu, kas ieraugot nejēdzīgo varavīksnes karogu izdomās aizrakstīt savai meitai, ka viņa neņem ļaunā, ka viņas meitai patīk meitenes, būs vairāki kretīni, kas šķendēsies par to, ka aizmirsa ieķēzīt maisiņā un ka tagad nav ar ko mest. toleranci rada ikdienišķa atziņa "viņš ir tāds pats kā es" nevis "redz kur atkal viņi visi atkal iet", praids pirmo toč nerada.

un visbeidzot valodas punkts, kas noteikti neaprobežojas ar geju tiesību aizstāvjiem - man riebjas ka piesienas konkrētiem vārdiem. es gribu paturēt tiesības teikt "pediņš" pēc saviem ieskatiem un netikt strostēts par to ka kādam tas kādreiz varētu likt justies slikti. ne jau vārds ir slikts, bet gan nozīme kuru vārds inducē cilvēka smadzenēs. fantastisks piemērs: ja visiem cilvēkiem implantētu indes kapsulu, kas pārsprāgtu tiklīdz cilvēks pasaka "pediņš", "fagots" vai "kaku stumdītājs", tad pusgada laikā mums būtu pirmkārt čupa ar beigtiem orķestru biedriem, kas spēlēja koka pūšaminstrumentus un otrkārt vismaz viens jauns apzīmējums gejiem ar negatīvu nozīmi, visticamāk ļaunāks par iepriekšējiem trim. lieciet mierā (manu) fucking vārdu krājumu, jūs necīnāties ar nepatiku pret gejiem, jūs cīnāties ar cilvēku spītu, kas ir jūsu metodēm neuzvarams "uphill battle", kas vairo nepatiku pret aizstāvamo tēmu netiešā veidā.

kopsavilkumam: lai geji precas (vai šmrecas, pohuj kā to institūciju nosauc), tikmēr kamēr viņi ievēro tās pašas uzvedības normas kā citi un nepieprasa, lai es justos pārlaimīgs viņu klātbūtnē, man nav ar viņiem nekādu problēmu. homoseksuāļiem ir pilnas tiesības eksistēt un netraucētiem darīt savas lietas pēc saviem ieskatiem, tajā pašā laikā heteroseksuāļiem ir pilnas tiesības nebūt par to sajūsmā un vokāli iebilst pret publiskām homoseksuālisma izpausmēm tādiem vārdiem, kādiem viņi vēlas.

paskatīt | spļaut uguni {iečekot kā nodirsts} | Add to Memories


Atvērt spiediena vārstu

Jun. 21., 2013 | 12:56 pm

Daži vārdi ievadam - es esmu cilvēks kuram patīk vārīties (divās pārnestās nozīmēs), gan runāt, ja ir kas klausās, gan ārdīties par jautājumiem kas mani skar visai attāli, ja vispār. Par konkrēto tēmu esmu jau runājis ar dažu cilvēku, kura viedoklis manās acīs ir kaut mazliet vērtīgāks nekā spainis grants, bet acīmredzot ar to man nav bijis gana, sistēmā vēl pārāk daudz kas skalojas. Tā degošas plastmasas smaka, ko dažs jau saož, ir mans viedokļ-rants, kas neveikli, klūpot pats pāri savām skrandām, tuvojas. Es runāšu par nodrāzto tēmu, kurā katram ir viedoklis - dzīvnieku aizsardzības lietām. Kažokzvēru "nehumāno apstākļu video" un petīcija, nesenā "nē vivisekcijai" akcija laboratorijas zvēru aizsardzībai un tad vēl amatpersonu svaigi noraidītās medības ar loku. Vispirms par katru atsevišķi un tad mana problēma ar visu šo kakupiku kopumā.

Kažokzvēru audzē kā preci. Sabiedrībā, pašpasludinātu augsto plauktu publikā gan jau it īpaši, ir pieprasījums pēc no pūkaina lopa ādas izgatavota mēteļa un ja ir pieprasījums, ir arī piedāvājums - uzņēmīgi onkuļi un tantes audzē pūkainus lopus augsto plauktu ānusgalvām kurām gribas kažoku. Dzīvnieku aizstāvjiem nepatīk šis fakts, tāpēc viņi vēlas šo praksi aizliegt. Aizliegt audzēt pūkainus lopus vēlētos jau visur, bet mūsu jurisdikcijā ir aizliegt tikai šeit, tāpēc ar to arī sāk. Un "sirdi plosošā video" sakarā - vai nošņurcis un spalvu norīvējis pūkzvērs ir derīgs komerciālai realizēšanai t.i. vai kažokzvēra veselība, tātad kažokzvēra izskats, nav paša audzētāja interesēs lai gūtu lielāku peļņu? Pieņemsim, ka petīciju pieņem, visas pūk-lop-audzētāvas Latvijā slēdz, pūkainos lopus nogalina (ne kažoku dēļ, tāpēc ir ok), apčurā stūri, visu saslaca ar svētītu ūdeni un notīra rokas. Pieprasījums augstos plauktos pēc beigtu lopu klātiem kažokiem paliek tāds pats un tāpēc rodas piedāvājums tur, kur pūk-lop-audzētavas nav aizliegtas. Pūklopi tāpat tiek audzēti uz miršanu, tikai ārpus mūsu jurisdikcijas un spējām kaut kā šo praksi ietekmēt. Ja pieprasījums saglabājas, būs arī piedāvājums. Priekš tam ir plikas modeles uz afišām un asiņainas veģetārietes vides akcijās, bet izskatās, ka tie nav gana spēcīgi līdzekļi, lai ievērojami samazinātu pieprasījumu.

Es bērnībā bieži ciemojos pie čoma, kurš turēja žurciņas. No sākuma divas, pēc mēneša, dabisku apstākļu dēļ, jau 15. Viņas vienmēr bija negausīgi izsalkušas un, kas svarīgi, neiedomājami daudz kakāja. Ja es būtu zinātnieks, kuram būtu alternatīvas - veikt vienādi kvalitatīvus eksperimentus ar dzīvniekiem vai bez tiem, es noteikti atteiktos no dzīvniekiem. Ja es spētu izlaist to zinātniskā procesa soli, kurā ir iesaistīti dzīvnieku sūdi, es to noteikti darītu. Dzīvnieku draugiem testi uz dzīvniekiem loģiski nepatīk, viņi uzstāj uz to, lai tos aizliegtu visā Eiropā, jo esot lieliskas alternatīvas. Kādā veidā petri trauciņā izaudzēti audi vai datorsimulācija spēj pilnībā imitēt kāda eksperimenta, piemēram, psiholoģiskos vai imūnsistēmas efektus viņi nesaka. Ja vesela, dzīva organisma reakciju varētu kvalitatīvi uzzināt bez vesela dzīva organisma (kuram jādod ēst un kura sūdi jātīra) reakcijas novērošanas, es nešaubos, ka zinātnieki par to būtu tikpat lielā sajūsmā kā dūšbegi par jaunām, nejēdzīgas cenas un vēl nejēdzīgākas krāsas kurpēm.

Pēdējā atrauga šīs tēmas sakarā ir tikko kā noraidītās izmaiņas reglamentēt un atļaut medības ar loku briežu dārzos un savvaļā pa bebriem un citiem par-daudz-lai-saskaitītu dzīvniekiem. Medības nav plaša profila hobijs. Ir entuziasti, kas to dara daudz un dikti ar filozofiju un principiem, ir tie, kas nav medījuši un arī nekāro medīt, un visbeidzot ir tie, kam tā ir izklaide un akcija, tie ir medību pasaules nūjotāji, kas varbūt pat kaut ko ir nošāvuši un runā šķūņus, bet medī reti un līdz pirmajai grupai viņiem vēl tālu. Pirmkārt medības ar loku ir nesalīdzināmi grūtākas (jābūt klusākam, jātiek tuvāk, vajag vairāk spēka, ilgāk trenēt) nekā ar šaujamieroci, kas nozīmē, ka tikai pirmajai grupai piederošajiem ir cerības kaut ko sašaut un arī tad, ne visiem loks saskan ar viņu ideju par to kā var un kā vajag medīt. Piedevām galvenie piedāvātie "mērķi" - bieži briežu dārzos, principā tikai medībām arī tiek audzēti, kalpot par potenciālu mērķi medniekam ir vienīgais iemesls kāpēc viņus baro, sargā un čubina visu pārējo laiku, kamēr uz viņiem nešauj, bet cik saka dažs retais satiktais mednieks, "lielajam" medniekam dārza briedis mēdzot būt par "vieglu". Dzīvnieku aizstāvju pozīcijas teorētiskais pamatojums man nav īsti skaidrs - viņi iebilst pret loka medībām, galvenais arguments, kas sasaucas ar viņu domām citos jautājumos, ka loks biežāk aizšauj un retāk nogalina. Ņemot vērā, ka potenciālo loka mednieku skaits noteikti nav masīvs, atšķirībai nevajadzētu būt grandiozai un, es neesmu mednieks, bet aizšaut briedi un nedabūt viņu pēc tam rokā man šķiet varētu būt kā masturbēt un nebeigt - process it kā ir bijis, bet nav rezultāta - pro-loka-mednieks pats būs ieinteresēts tikt pie tā lopa. Un aizšaušana notiek arī ar šaujamieroci, meklēt aizbēgušo briežzvēru var nākties tāpat, ar suni vai kā savādāk un, atkal, neesmu eksperts, ar bultu kaklā spriņģot starp kokiem varētu būt grūtāk nekā ar lodi tajā pašā vietā. Bet, lai arī par šo te purpināju visvairāk, šim vismazākais svars, jautājums mani neskar nemaz un lēmums jau ticis pieņemts.

Noslēdzot šo milzīgi lieko teksta blāķi (kurš saprotamā kārtā visiem būs tl;dr), mana vēršgaļa (heh) ar dzīvnieku draugiem kopumā...
1. Viņu racionālo argumentu trūkums vai drīzāk emocionālo argumentu nospiedošs vairākums viņu argumentu starpā. Tas, ka vokāli savu atbalstu šajos jautājumos dzīvnieku draugiem pauž naivas meitenītes ar mazu noskrējienu arī nepalīdz. Papildus vēl tas ka viņi lieto ekstra lētu pieeju savām akcijām. Ārkārtīgi emocionālā pieeja mazina manu spēju uztvert viņus nopietni un garantē, ka viņu rindas papildina citas superemocionālas radības.
2. Mēreno dzīvnieku tiesību aktīvistu trūkums - ja dzīvnieku tiesības būtu reliģija, tad visas akcijas rīko un tajās piedalās galējie radikāļi. Praktiski nekādas pelēkas zonas, truli vienkāršs mērķis un viena pieeja un līdzeklis - AIZLIEGT, AIZLIEGT, AIZLIEGT. Tas nav kaut kas, kam būtu cilvēku jāietekmē atsevišķa lēmuma pieņemšanā, bet, piemēram, ja man vegāņu grupa cenšas iestāstīt, ka vajadzētu pārstāt tirgot un ēst liellopu gaļu ekoloģisku apsvērumu dēļ, es pat viņiem varētu daļēji piekrist - tikai gaļai audzēt liellopu ķip ir dārgi un izšķērdīgi, bet mani dara nemierīgu fakts, ka tie kas to man cenšas iestāstīt ir vegāņi, kuru "list of things to change" tas ir tikai pirmais punkts uz "vegan state". pārspīlējums, bet tas frysquints manī iekšā ir.
3. Ideja, ka visi, kas strādā industrijā, kurā nogalina dzīvniekus dara to tāpēc, ka viņiem sagādā baudu dzīvnieku ciešanas. Šis stipri iet kopā ar pirmo punktu, ja jau dzīvniekmīļi nedara pāri dzīvniekiem, jo jūt pret tiem žēlumu, tad vienīgie, kas spēj tiem nodarīt pāri, ir cilvēki, kam svešas ciešanas sagādā sāpes - nē, šīs ir kaku mizas, svešas ciešanas nevajag mīlēt, pietiek tās "paciest". Šo kļūdu pieļauj dažādi cilvēki arī citos jautājumos. Man nav jābūt stāvā sajūsmā par savas vietas došanu autobusā niknai, resnai, ūsainai, svešā valodā purpinošai omei autobusā, man tas ir tikai jātolerē. Tāpat es negūstu baudu no tā, ka manis dēļ ir noslaktēta un gabalos sacirsta cūka, bet man tik ļoti garšo bekons, ka es spēju sadzīvot ar domu, ka bekons manām brokastīm un karbonāde manām vakariņām ir iespējama tikai tāpēc, ka ir vardarbīgi nogalināta cūka.
4. Nekad nav bijusi skaidras dzīvnieku aizstāvju domas par kaitēkļu nīdēšanu. Ja viņiem māju ir apsēdušas peles, kas uz plauktiem un ievārījumu burciņām atstāj spiras, vai viņi neizliek slazdus? Ar ko komercplatības deratizācija ir pieņemamāka par laboratorijas žurku nogalināšanu? Kurā brīdī mežacūciņa ir "uķi-puķi-mīļš-ruksītis" un kurā brīdī ir pieņemami nošaut kuili jo tas ar baru kopā izēd kartupeļus? Ūdele kažokaudzētavā ir jāglābj, bet vai ūdele, kas izbēgusi no zvēraudzētavas un izēd putnu ligzdas arī ir jāglābj? Kas izšķir to vai var/nevar? Ja jau dzīvnieka dzīvība ir tik neaizskarama, kas novelk to parazīts/kaitēklis/uci-puci-saudzējams līniju? Apstākļi? Apstākļu novērotājs? Cietējs? Īpašnieks? Vai dzīvnieku aizstāvjiem tas pašiem ir skaidrs ko viņi mēģina iestāstīt sabiedrībai?
5. Pieņēmums, ka visi, kas nav aktīvi dzīvnieku tiesību aizstāvji ir vai nu iepriekšminētie sadisti vai arī "vienkārši nav aizdomājušies" par dzīvniekiem. Arī šīs ir buļļa kakas. Es to uztveru kā sava veida aizvainojumu. Pretēji viņu viedoklim, es esmu apdomājis un apsvēris cik daudz dzīvnieku "darba" un ciešanu ir ielikts produktos, kurus es patērēju, un nonācis pie secinājuma, ka tas ir to vērts un es varu ar to samierināties. Un tāpēc katrs ultra-emocionālais plakāts, kurā man rāda mazu ruksīti (nevis lielo vepri, kuru es visticamāk ēdu) un mazu kucēnu ar tekstu "TJU TJAČJU NJEĒSTJU RJEKSĪTĶJI?", mani nepavirza ne centimetru tuvāk vegānismam (kur palika veģetārisms, kāpēc visi pēkšņi ir fully blown vegāņi kuriem vistas mēnešreize liekas tikpat ļauna ka vistas miesa), toties mazliet vairāk liek man redzēt dzīvnieku draugus kā kaitinošus kretīnus, kas uzskata mani par nedomājošu truliķi ar 7gadnieka intelektu. paldies tiem kas nosēdēja šim līdz galam, jūs mani esat pārsteiguši

paskatīt | spļaut uguni {iečekot kā nodirsts} | Add to Memories


kaut kādi dzegužzauri

Jun. 7., 2013 | 02:03 am

Man uz muguras sēž trīs milzīgi pārbaroti akadēmisku parādu rakstura putni. Es esmu viņus barojis ar muļķa laišanu un dedlainu atlikšanu. Tie ir pieēdušies, uzblīduši, apaļiem rumpjiem un trekniem vaigiem, tie kliedz, tie bļauj platām rīklēm un piepūstiem mūļiem, tie auro manās ausīs, kas, ņemot vērā to ērto atrašanās vietu, tiem sanāk diezgan veikli. Es redzu, ka tie ir kļuvuši pārāk lieli, ka to svars ir pieaudzis pārāk daudz, es apzinos, ka tie jādabū no manis nost. Vai es ķeros pie to sprandu griešanas? Nē. Es saku "varbūt ieturēsim diētu".

Leģendas par agrāk nogalinātiem drakoniem bija ieaijājušas mani pārāk dziļā pārliecībā par savu varēšanu eventuāli tikt galā ar trīs uzbarotiem dinozauriem. Bet, izvairoties no kaut kādām Pēra Ginta vai Gētes Fausta atsaucēm (kuras te visticamāk neiederas un pat ja iederētos, es savos centienos izlikties kulturāls viņas sapistu pat pirms es paspētu viņas pārdabūt pāri slieksnim), es saskatu tālāku virzību, mani grēki vēl nav nepiedodami, kotrnole pār kuģi, nē, laivu, nē, kurpju kasti ir zaudēta, bet līdz sēklim vēl ir gabals, vēl kaut ko var darīt. Vēl ir laiks kādu no dinozauriem nožmiegt un noplūkt, pirms pienāks laiks pašam sevi tiesāt.



Un nesaistītā sakarā - ir labs pavērsiens - tiekos drusku ar meitenīti. Nav tā ka svarīgi citiem, man ļoti.

paskatīt | spļaut uguni | Add to Memories


nokrašojies

Maijs. 18., 2013 | 11:11 pm

pamosties, haifaivo sev seju atsaucot atmiņā vakardienu, nopūties un savāc sevi kopā. pārsteidzoši laba pašsajūta, katras durvis tavā ceļā tevi sveicina "hey, bro, atsper mūs vaļā ar kāju - tev ir sūdi ko darīt un vietas kur būt, šodien lietas FUCKING NOTIKS bet whatever - mēs esam tikai durvis" bet šī get shit done attieksme ātri noplok kad tev prezentē situāciju kurā tu nelietderīgi un truli esi spiests vairākas stundas no vietas vaskot gurķi bez reālām "get shit done" iespējām.

atgriezies, izlasi ko rakstīji naktī, vēlreiz haifaivo sev seju un nokaunies

paskatīt | spļaut uguni | Add to Memories


ugunsvēmējs hph

Maijs. 18., 2013 | 04:29 am

šis, kā 4/5 visu relatīvi neseno ierakstu, ir tapis apziņas un mēles raisošas dziras ietekmē, ja nu kādam nebija skaidrības šai sakarā.

es iespējams esmu piekļuvis seklas labsajūtas peļķei, kas līdz šim man ir bijusi caurmērā abpusēji liegta. man mazliet sāp tas, ka šī atziņa ir pilna hipiju mēslu, bet ko darīt. ja tu, līdzīgi kā citi konkrēti sabiedrības locekļi, jūties kā absolūti nepatīkams un lielākajai sabiedrībai nelietderīgs, tad samērā patīkams ir process, kurā tu uzraksti patīkamus vārdus uz nelielas, brīvi izmantojamas plaknes un sniedz to kādam, visticamāk pretējā dzimuma, svešiniekam. saprotiet, šeit ideja ir vienkārša - tā kā lielākā daļa personu, tiklīdz tie uzdrošinās atvērt savu mēslu pilno rīkli, liek daudziem no mums vilties ne tikai konkrētajā peronā, bet arī cilvēcē kopumā, tad sniedzot absolūtam svešiniekam labu vārdu sūtījumu, tu (nepelnīti) sit pa plecu cilvēcei un pastarpināti arī sev. šeit gan vērts tēmēt visu pasākumu uz mērķi, lai sasniegtu saprātīgu radniecīgas sugas primāta smadzeņu daļu - t.i. es tikko kā pasniedzu zīmīti meičai, kurai ir atbaidoši rozā krāsā nokrāsoti mati, kurā teikts, ka viņas matiem un to īstajai krāsai nav ne vainas (katrā ziņā es ceru, ka es biju skaidrs savos izteikumos un neizgāzos savā spontānā domas lidojumā). es sniedzu atbaidošajai būtnei lapiņu ar greizi uzrakstītu sūdu ar vārdiem "jums izkrita" tieši pirms katapultēšanās no sabiedriskā transporta jau labu laiku atpakaļ, bet jūtos pārsteidzoši labi vēljoprojām.



durvis ir aizbarikādētas, atbidlīgajām iestādēm nāksies pielikt ievērojamas pūles pirms tām izdosies atņemt man manu mancard, tiesības uz kuru es visticamāk tikko kā pazuaudēju

un šis ir vispār zināms bet gana aizraujošs lai mana dzērušā persona justu pienākumu atgādināt par to visiem interesentiem
http://www.youtube.com/watch?v=KaOC9danxNo

paskatīt | spļaut uguni {iečekot kā nodirsts} | Add to Memories


tā bilde ar zirnekļcilvēku pie rakstāmgalda

Maijs. 8., 2013 | 08:38 pm

Kamēr es neko nedarīju Eksižns, Daunlinks, Penduluma bundzinieks un figviņzin vēl kādi dubstepa onkuļi ir sagāzuši visādus podus un rezultējošo skaņu palaiduši masās. Ja tas nav pašsaprotami, es novērtēju šāda tipa izķēzīšanos audio formā.

Kamēr es neko nedarīju, es paspēju saslimt, nest puņķus ārā spaiņiem, ķip izveseļoties un sajust grūtības atgriezties sabiedrībā, jo visi pēkšņi ģērbjas plāni un vienlaicīgi spītīgi uzstāj būt neglīti.

Mans čuguna miesas svētnīcas abonements ir beidzies un tuvākajā laikā šķiet atjaunots netiks, jo manās debesīs riņķo nosodījuma pilnām bumbām piekrauti bumbvedēji un trauksmes sirēnas no tāluma atnes man pārmetumus par truli iztērētu semestri un trūcīgu progresu vidēja termiņa mērķu sasniegšanā. Es esmu bijis slinks dirsa, kuram vārds "savlaicīgi" ir svešs, tādēļ tagad ir jākāpina temps un jādara akadēmiska rakstura lietas paātrinātā tempā potenciāli puspakaļainā kvalitātē. Nav adekvātu aizbildinājumu, nav īpaši vērtīga progresa citās frontēs (nu, ir tā visa presītes padarīšana ko es te sev cerīgi lipināju kopā, bet vēl jāskatās vai izdosies to mātīti uzturēt pie labas veselības un atrādīt smilšainos apstākļos kaiju balsu pavadījumā) un nav arī cerības raisošu/interesi saistošu personu pie horizonta tajā konkrētā jomā, kurā cilvēki top īpaši izsalkuši pavasarīgos apstākļos.

stulbais pidriķis, muti aizpist un atlikt diršanu. munīciju zenītlielgabaliem un gatavoties nakts reidiem.

paskatīt | spļaut uguni | Add to Memories


vienas pirms otrām

Apr. 27., 2013 | 03:34 am

ok, tā kā tāpat nepieciešamība būtu, atbildes uz esenciāliem jautājumie - vai es esmu ķopsī -jā, vai es šo rakstu ar vienu piemiegtu aci - jā, vai man ir skaidra nojausma, kur šis dirsiens vedīs - nē, vai es māku lietot komatus un domu zīmes - noteikti nē.

es šodien lopā būdams palīdzēju pārvietoties bomzim ratiņkrēslā, aizstūmu onkuli knapi kvartālu un iedevu mazliet melnas sīknaudas. kāpēc? kāda velna pēc? tāpēc lai ilziktos labs. vai es būtu viņam devis naudu, ja būtu skaidrs - nē. vai es stumtu viņa ratiņkrēslu kaut kur, ja nebūtu lopā - nē. un vēl, kāds varētu būt mans iemesls ar to visu ar kkādiem bezsejainiem cilvēkiem dalīties - lielība protams, "skaties uz mani, es esmu dikti labs..." un tādā garā. un cik slikti ir tas, ka pēc saskarsmes ar bomzīti, es pusotru minūti berzu rokas ar ziepēm, tā it kā es būtu inficēts...

es nemāku tikt tur kur es gribu. es nezinu kur es nokļūšu. es negribu pievilt visvisādas personas.

šim rakstam bija paredzēts būt par latviešu pidriķu ātrajiem kredītiem un latviešu meiteņu fiktīvajām laulībām ar arābiem, bet atkal jau esmu novirzījies no pareizās taciņas un manam mēreni rasistiskajam, šovinistiskajam un hvz what else uzskatam nāksies pagaidīt.

paskatīt | spļaut uguni | Add to Memories


Risināsies lietas cerams

Apr. 14., 2013 | 05:12 am

ir pieci, ārā ir relatīvcs miers, dažs spalvains dinozsaurs jau ārdās tālumā - izmanto klusuma periodu, lai čubinātu meičputnus vai būvētu ligzdas

filmas melo, iestrēgušu liftu no ārpuses nav nemaz tik viegli atvērt, pat ja tev ir kkas līdzīgs lauznim. stāvi āpusē ar sevis uztaisīto 5cm spraugu un skaties, kā cilvēki iekšā cenšas valdīt pār saviem ķermeņa šķidrumiem. žēl - es biju cerējis, ka būs kkāda "rawr" mežonīga spēka epizode, kad cilvēki tiek izpestīti ar stipru roku atplēstām durvīm, bet tā vietā viss, ko dabūju redzēt, ir pats sevi apvēmis cilvēks.

pilns riebeklības un iracionalitātes, zeme vēl mani nes, pacietīga laikam. Pat ja esmu dikti pilns viedokļu, gudrs un tālu ejošs risinājums - turi muti stipri aizpistu ciet.

dikti lops plēšas, ej gulēt, ej gulēt tagad

paskatīt | spļaut uguni | Add to Memories


var gan, mazā palaistuve

Apr. 7., 2013 | 02:36 am

laimi nevarot nopirkt. taisnība - laime, maita, nav paliekoša manta, jo cilvēks ātri pie visa pierod, tai skaitā pie lietām, kas viņu dara laimīgu. rezultātā katrs "ja man būtu tas un šitas tad es būtu apmierināts" labākajā gadījumā vienkārši kļūst par pakāpienu nākamajai vēlmei un neapmierinātības sajūtai (šeit budisms var iesperties iekšā ar savām 4 patiesībām un greizu smaidu sakot "kāds teica nirvāna?"). Bet nelielu laimes brītiņu, tādu kā vienreizēju reklāmas paraudziņa izmēra laimes porciju var dabūt diezgan lēti. manā gadījumā tas man izmaksāja 14 santīmu, tas bija aizvēsturiskais čupa-čups, sūds uz kociņa, ja kaut kas tajā štruntā ir mainījies, es nepamanīju - tas pats grūti noņemamais plastmasas papīrītis, tā pati neveiklā novietošana mutes dobumā, tā pati vēlme pārkost to sūdu uz pusēm, tā pati kociņa kodīšana, lai dabūtu ārā to mazo kaksīti, kurš ir iekšā tajā trubiņā.

un es uz kādām 5 minūtēm biju sort of laimīgs.

paskatīt | spļaut uguni {iečekot kā nodirsts} | Add to Memories


sekrēts

Mar. 27., 2013 | 11:24 pm

ok, katru bluķi skaldīt atsevišķi

pirmā lieta - pirdienbitīt, kāds audiodaiļrades gabals

un otrā lieta... (brace for impact, šis ir ņerkstamais teksta klucis) cik bieži tu uzdod sev jautājumus attiecībā uz to, ko tu dari? notiek kaut kāda virzība, bet nav uzticamu instrukciju, nav ceļa norāžu vai kartes, nav saraksta ar nepieciešamo ekipējumu, nav indikatoru vai līdz šim darītais ir darīts adekvātā manierē, bļe, nav pat skaidrs vai virzība notiek pareizajā virzienā vai pareizajā plaknē. nav skaidrības kā aizsardzībai tevis un citu sameistarotās barikādes ir paredzētas - radītāja aizsardzībai no citiem, vai radītāja norobežošanai no citiem? kam tieši tu gatavojies, kam esi gatavs?

tukši jautājumi kas būvēti uz līdz garlaicībai nodeldēta principa "blenz bezdibenī un bezdibenis blenž pretī" vai "uzvelkot masku tu tikpat slēp sevi no citiem kā citus no sevis".

tā kā postmoderns dikti-riņķī-un-apkārt-serdei-kura-zini-tā-kā-tomēr-īsti-nemaz-nepastāv man nepatīk, tad kaut kāds domu grauds šeit ir nepieciešams, tāpēc lūk - cilvēki nezin kā dzīvot savu dzīvi, tieši tāpat kā neveikli paklūpot un nejauši, bet tomēr eleganti, piezemējoties uz kājām cilvēki mēdz smejoties apgalvot ka tā nemaz nebija nejaušība un "es vienkārši esmu ellīgi veikls, hehe" tāpat arī daudz sasnieguši cilvēki, kad tiem prasa padomus, kā dzīvot dzīvi bieži gvelž sūdu, kuram sekojot ne pie kā diži nevar nonākt, jo, tas kas strādāja vienam cilvēkam būs absolūti svešāds citam - vienalga cik daudz miesnieks var sasniegt ar savu pusmetra gaļas nazi, ne gleznotājs spēs ar miesnieka nazi uzzīmēt to ko cer, ne arī kalējs spēs ar miesnieka nazi piešķirt formu dzelzs pikucim. piedevām, kad uzdodam jautājumu sirmajam miljonāram, viņa pieeja ir no cita laikmeta. nē, es nedomāju ka "tu nevari man dot padomu tāpēc ka esi vecs un neviena veca lieta nekam neder mūsdienās jo mūsdienās viss ir jauns", vienkārši attieksmes, sistēmas un pieejas ir izgājušas dažas mutācijas. puišeļvīrietis vēljoprojām alkst seksa un varas, bet "iepūt viņai sejā dūmus un viņa sekos tev visur" vairs nav adekvāts teikums, ko likt uz reklāmas plakāta. tāpat arī klasiskie "izkrita no skolas, sāka pelnīt naudas kušķus" stāsti mūsdienu kontekstā šķiet absurdi, kad pat slotas operatoriem un makdonalda "tualetes higiēnas tehniķiem" ir kāds grāds.

līnija ko es gribu novilkt un doma, ko gribu zem šīs līnijas uzrakstīt - cilvēkiem patīk meklēt un saskatīt sakarības un, pielietojot kaut kādu 21. gs māņticības paveidu, piedēvēt šīm lietām daudz par daudz nozīmes. mūs biedē neziņa, tāpēc mums gribas domāt, nē - gribas ticēt, ka kādam taču ir atbilde uz to KĀ pareizi dzīvot, tikai loģiski, ja atbildes meklējam pie slavenajiem un bagātajiem, sak' "bļeģ, kurš tad fucking zinās kā dzīvot veiksmīgi ja ne jūs, bagātie kucesdēli!". mēs atsakāmies pieļaut domu, ka šis otrās šķiras eksistenciālais jautājums ir bez atbildes.

es esmu gatavs reižu pa reizei uzdot tukšus, padumjus, pat stulbus jautājumus, ja šī pus-anonīmā ņerkstēšana noved mani pie tumši pelēkas, neko neatrisinošas atbildes, kas kkādā formā tomēr mierina.

paskatīt | spļaut uguni {iečekot kā nodirsts} | Add to Memories


atskaitos te

Mar. 25., 2013 | 11:39 pm

kad esi atsācis upurēt sviedrus uz čuguna cilvēkgaļas altāra (šis bija slikti, es atvainojos, bet kaut kā "radoši" bija jānodēvē), vispirms parādās nepelnīta gandarījuma un pašapmierinātības uzplūdi, kurus pavada nevajadzīgi laba "EIROPĀ PIRKTĀKĀS MŪZIKAS TOP FORTĪ" saraksta pārzināšana (jo kas gan cits, ja ne eiropas sitienu radio tur varētu skanēt).

aptuveni pēc mēneša parādās (un tālāko nedēļu gaitā nostiprinās) hate-fuck/sasiešanas fantāzijas par treniņtērpos iestīvētām meitenītēm, kuras uz zāli, šķiet, nāk tikai staipīties, vicināties ar miniatūrām hantelītēm un, stampājot steperi, nešķīstos ceļos ar savu dupšu kustībām ielauzties tavā galvā un telepātiski kliegt uz tavu nožēlojamo patību aizvēsturisku dievu valodās, kurās dzīvo pasaulē sen jau vairs nerunā.

ap šo pašu laiku atnāk pirmais patīkamais pārsteigums par lietām, kuras pēkšņi vari izdarīt. uz tava morālā staburaga sākas cīņa starp saprātīgo prāta pusi un tavu iekšējo dūšbegu par presītes nobildēšanu ģērbtuves spogulī, kamēr neviens neredz un klucīši, svaigi spaidīti, pēc kaut kā vēl izskatās.

tajā pašā laikā ataust sapratne, ka nekas diži jau nav izdarīts, jo ķipa "uzaudzētais kilograms" ir diezgan vienkārši pazaudējams, ja tajā dienā nav izdzerts parastais daudzums ar ūdeni vai ir aiziets uz fucking poda.

ja būtu vedis adekvātus pierakstus un dokumentējis laikus un statusa izmaiņas varētu pretendēt uz pētījumu, heh.

paskatīt | spļaut uguni | Add to Memories


ne šodien, kečup, ne šodien

Mar. 22., 2013 | 12:10 am

Kādreiz var pienākt diena, kad es būšu pieaudzis, kad būšu nopietns, kad man nenāks prātā joki par katru teikumu, kuru dzirdu, kad manu prātu nodarbinās nopietnas likstas un iespējamo risinājumu īstermiņa un ilgtermiņa sekas, var pienākt diena, kad mani vairs neuzjautrinās no plastmasas pudeles izspiesta kečupa trokšņi, bet šī diena nav Tā diena. Šodien, uz pārskatāmā nākotnē, es smejos kā garīgi slims palīgskolas audzēknis katru reizi, kad kečupa pudeli saspiežot tā izspļauj kaut ko, kas vizuāli līdzinās aborta un caurejas bastardu bērnam, slapjas telefonu grāmatas plēšanas trokšņa pavadījumā...

kad puisītis iet garām un 2 līdz 3 meitenītes pēkšņi apklust, vai tas ir indikators, ka viņas blenž uz puisīti un gatavojas viņu apspriest slash tiesāt? Man nav ne mazākās nojausmas - kad garām iet meitenīte puisīši sliktākajā gadījumā runā absolūtu, neko nenozīmējošu sūdu un tikai pēc tam, kad konkrētais subjekts ir "aiz apvāršņa" sāk dekonstruēt meitenīti un piešķirt vērtējumus...

paskatīt | spļaut uguni | Add to Memories


nosodījuma diena

Mar. 17., 2013 | 10:36 pm

cilvēki tiesā un nosoda. es neņerkstu par to, ka tas tā ir - īstenībā man tas šķiet dabiski un, atkarībā no tā, ko šī tiesāšana iedvesmo, es neuztveru to kā nevēlamu iezīmi. manu neizpratni izsauc personas, kuras nekavējas strostēt savus līdzcilvēkus par to, cik šāda tiesāšanas prakse ir slikta, lai gan paši rīkojas līdzīgi.
cenšoties ilustrēt savu domu ar trulu piemēru, kam nav sakara ar īstu realitāti: ja tu kāda iemesla dēļ dalies ar šiem cilvēkiem savos piedzīvojumos un ieminies, ka tavs viedoklis par kādu tavu kolēģi nav pārāk augsts, jo viņš ikdienā valkā strīpainās treniņbikses un apšaubāmas izcelsmes ādas imitācijas jaku, tad tevi apsauks kā kādu, kurš pārlieku steidzas norakstīt citus cilvēkus. bet pēc tam, kad šiem nosodījuma-nosodītājiem ir bijis tas gods satikt iepriekš aprakstīto tēlu, viņu slēdziens ir zibenīgi ātrs un galīgs "fui, kāds viņš prasts" līnijās.

es neesmu pārliecināts par to, vai šo savārsmojumu var saprast iecerētajā līmenī. jācenšas izteikt savas salmu svara domas kvalitatīvāk, pārāk daudz "putrojos" (idritvaikociņ, heh) pēdējā laikā.

pofig, esmu viegli pacilātā stadijā.

paskatīt | spļaut uguni | Add to Memories


zaudētāja vaidi

Mar. 16., 2013 | 03:18 am

manuprāt, kad meiča dzird teikumu "es tevi ievēroju un es gribētu zināt, kā tevi sauc" viņa varētu pacensties un atbildēt mazliet pieklājīgāk nekā "zini, mani nesauc". man liekas, ka "ej dirst" nav atbilstoša atbilde uz (faktiski) komplimentu. pilnīgi pietiktu arī ar pieticīgāku atraidījumu - nav nepieciešamības būt rupjai, saprastu arī vienkāršāk.

noteikti piekritīšu tiem, kas apgalvos, ka šie ir zaudētāja vaidi, bet c'mon - ja jums, meitenes, kāds izsaka komplimentu slash smērējas, ir varianti, kā atšūt nevēlamo dirsas mūdzi neliekoties superaugstprātīgai vagīnkundzei. loģiski, ja iedomīgas kaķmutkundzes tēls ir vēlamais sasniedzamais mērķis, tad es savus iebildumus atsaucu - mats trijos gājienos, cienījamās un dikti visādi vienmēr iekārojamas sabiedrības locekles.

Šobrīd es gandrīz nopublicēju absolūtas mēslu muļķības iesaistot dziesmas"it's a long way to tipperary" vārdus - droša norāde, ka jāiet dirst un/vai gulēt. klausu sev, radīkļi.

paskatīt | spļaut uguni {iečekot kā nodirsts} | Add to Memories


aizej aprunājies ar savu vecmammu par viņas dzīvi

Mar. 13., 2013 | 11:52 pm

es izdarīju labu darbu, labu darbu pēc manas skalas, citiem tā varbūt ir ikdiena un viņi sprauslās, bet hey - ēd kaku. Es aizgāju pie savas mammas puses vecmammas un paprasīju lai viņa man pastāsta savas dzīves lietas cik nu viņa atceras. Svarīgākos pieturas punktus, cilvēkus, vietas, notikumus, cilvēcisko faktoru, kuru pievilkt klāt pie vēstures lietām kuras kādreiz samācītas, tagad vairāk vāc putekļus pakausī nekā tiek cieņpilni vēzētas argumentētās diskusijās. lai gan daļu audzināšanas un auklēšanas man mazam esot veica arī viņa, "ko tu darīji kad karš sākās" vai "ko teica tavi vecāki kad notika ulmaņa apvērsums" nav tas ko mazs sūdabrālītis prasa savai omei no smilšu kastes vidus... izkonspektēju no viņas teiktā gana daudz, bet vienā piegājienā tiku tikai līdz kara slieksnim. vērtīgi pavadīta dienas otrā puse, daudz cilvēcīgā nāk ārā, sausās 20. gs traģēdijas laika tagad papildina arī dažas mazas ainas no subjektīvā novērotāja puses. vērtīgi likās, neesmu vēl pabeidzis, būs vajadzīgs vēl viens vai divi piegājieni, bet mana senākā genofonda pārstāvju tēli man iztēlē spēs kūņoties, ja vēlēšos.

viena no tām neparedzamajām lietām, kuras tikai darot apjaut, ka tevi tas interesē un aizrauj. saproti, ka vēlies dzirdēt vēl, ka nespēj paredzēt kas šajā cilvēka stāstā notiek tālāk, jo šis stāsts nav izklaides mērķim kopā salīmētu klišeju virkne - tas ir īsts un pilns lietu un cilvēku, kas sen jau vairs neeksistē. vienā vārdā - iesaku. ja neesat runājuši ar saviem vecvecākiem par viņu dzīvi kā veselu stāstu un jums ir iespēja to izdarīt, apsveriet iespēju to izdarīt, savādāk var gadīties ka šis tas paies jums garām un aizies. pavisam. kāpēc? nezinu, pieņemot ka kādreiz tiks atrasta meiča kuras krāsniņā būs iesēja, atļauja un varēšana uzcept atvasītes, es negribētu, lai man būtu jāsaka "es nezinu" kad stāstītu mazajiem sūdumērkaķēniem par viņu senākajām saknēm no viņu tēta puses. nebūs jau tā, ka kādam tas rūpēs tad, bet pašam vismaz vainas apziņai nebūs kur ieperināties.



plānots bija šo ierakstu izdarīt samaisot ar sūdiem latviešu meitenes kas aizbrauc uz ārzemēm un noslēdz fiktīvas laulības ar karamelizēta cukura krāsas cilvēkiem, bet tas pavediens šobrīd pazuda. nekas, tas stāsts cerams nekur nepazudīs, jo bezjēdzīgs niknums nav prece, kas šaipus acāboliem ir deficītā.

paskatīt | spļaut uguni {iečekot kā nodirsts} | Add to Memories


paskatieties uz mani, man ir viedokļi

Feb. 27., 2013 | 12:12 am

es pirms kkādas nedēļas redzēju jaunāko "die hurrd" - ja iedomājas, ka filma sākumā paņem no patversmes mazu, slimīgu kucēnu un filmas pirmās puses gaitā baro to, kopj un lutina, tā ka šķiet ka kucēns visticamāk izķepurosies un būs vesels, bet tad, filmas otrajā daļā sāk barot viņam tīrāmo līdzekli un sist ar netīriem mietiem. šī ir viena no reizēm, kad pat dodot zināmas rezerves, var teikt, ka noteikti dažs labs izgāja no zāles stulbāks nekā iegāja tikai tāpēc, ka filmcilvēki nevarēja atturēties no vilinājuma iepīt filmas, kuras darbība notiek krievijā, scenārijā černobiļu (tas, ka černobiļa ir ukrainā ir mazākā no viņu pieļautajām kļūdām). sazipojot - graujošs sākums un sūdīgs viss kas seko pēc tam līdz tas viss apstājas ar degunu dziļi dūņās.

un citā sakarā, es atradu kaut ko, kas man lika uz pāris minūtēm justies laimīgam. es no paziņas dabūju visu aizmirstu "bainderi", kuram uztaisīju makeoveru (tikai bez nodoma viņu atgriezt atpakaļ). tagad man ir bainderis (whatever the fuck viņu latviski pareizi nosaukt) ar viegli aizskarošu reliģisko tēlu Raptor Jesus slavinošiem attēliem un izsaukumiem nemākulīgā "Old English". tā visa padarīšana ir piebāzta ar nodzeltējušām skrandainu padomju laika rūtiņburtnīcu lapām un izskatās kā neglītākā rakstu veikšanas grāmata kopš sātana pirmās klases daiļrakstīšanas burtīcas, bet FUCK cik ļoti man patīk šitāda tipa mazi sūda rokdarbi, kas rezultējas šāda veida nejēdzībā. man nav ne mazākās nojausmas ar ko es tās lapas varētu piepildīt - priekš "~*skicītēm*~" tā kā nav ne pareizais vecums, ne dzimums, bet pasaules varas iegūšanas plānus tik viegli pieejamā konteinerā es izklāstīt nevēlētos. pofig, detaļas, nav svarīgi, izdomāšu.

nhn0ydl2xqw0cb0v2mcr.jpg

paskatīt | spļaut uguni | Add to Memories


tev nebūs spēt roku virs pleca pacelt heh

Feb. 16., 2013 | 02:34 am

lēts un ātrs ēdiens piepilda, vispasaules šmiga apdullina un, bļe, nepiedodams porns piesātina - bet nav laimes tajā. lepnums ir masīvs, prasības lielas un sagādātās iespējas (kuru sākuma uzstādījums bija tik vien kā "do not fuck up") beigās izrādās maldu un viltus pilnas. es tiešām domāju, ka mēs ar jums, visi kopā mani ģermāņzviedržīdbaltslāvu pabrāļi, pārāk maz novērtējam cik ļoti daudz pasaules stobra drošākajā galā mēs esam - klišejiski un lēti, bet nav jau tā, ka kāds pieraksta un ņem vērā.

cita starpā, tā kā es esmu piefiksējis, ka ja iekļauj vispārīgu jautājumu par pretējā dzimuma uzvedību, tad publika vairāk sarosās...
kāda velna pēc meitenes (meitenītes) tik dikti sacērtas un sasmaržinās pirms iet uz trenažieru (NEUZKRĪTOŠS MĀJIENS PAR TO KA ESMU SĀCIS ATKAL APMEKLĒT TĒRAUDA MIESAS TEMPLI) zāli ?
un es runāju gan par mikroskopiskajiem šortiņiem, gan par vairāk kā pietiekamo smaržu lietošanu. ok, tur ir vairāk džeku, nekā klubā, bet man šķiet, ka neviens izņemot viskreftīgākos dūšbegus tām meitenēm uz vietas klāt dibināt kontaktus neies, tā ka ja vien nocopēt sev otršķirīgu jātnieku un/vai nodrošināt papildus stieņus visā trenažieru zālē (jo tie kas jau tur ir nav gana cieti or smth), tad es domāju ka varētu arī iztikt bez boner-fairy tēla un piebremzēt ar sportiski meitenīgo pumas/adidas smaržšķidrumiņu.

nav jau tā ka slikti vai nepatīk, es atkal cenšos atstarot savas problēmas - redziet, katru reizi, kad man šķiet, ka kāda meitene vispārināti mēģina piesaistīt uzmanību, es jūtos vainīgs ja man patīk, jūtos vainīgs, ka esmu iekritis šajā "jā, es tevi pistu ja tik tu man dotos" noasināto mietu bedrē, jūtos lēts un prasts un parasts. kāpēc? neprasiet, gan jau ka kaut kas ar pašapziņas tukšajiem kambariem vai kaut kas līdzīgā manierē.

paskatīt | spļaut uguni {iečekot kā nodirsts} | Add to Memories


centies neelpot un ceri ka nedzirdēsi krakšķi

Feb. 6., 2013 | 11:45 pm

bija sapnis kurā es uzdūros niknam tīģerim. es zaudēju. šī nav pirmā reize, kad sapnī ir bijusi pēkšņa konfrontācija ar jau satrakotu un lielākoties jau pilnā ātrumā skrienošu meža zvēru, bet parasti tas ir stampājošs alnis vai degunradzis, bet liels plēsīgs zvērs man šķiet ka vēl nebija parādījies. kretīns operēja pēc sapņu loģikas un nereālistiskā veidā norāva mani no koka kurā biju paspējis uzrāpties. man likās ka man tūlīt pārkodīs sprandu tāpēc es tēloju beigtu un centos neelpot. nav patīkami sapnī būt gļēvam.

pēdējā mēneša laikā es gandrīz nekad neatceros spilgtus nosapņotā scenārijus, kā agrāk pāris reizes pašam sev par prieku ir izdevies, bet ļoti bieži mostoties piefiksēju neskaidru tēlu, notikumu un darbību mudžekli. pārāk duļķains lai kaut ko saredzētu, bet ar gana daudz savstarpēji saistītiem gabaliņiem lai būtu skaidrs ka apakšā bijusi vienota plūsma

paskatīt | spļaut uguni | Add to Memories


tas noteikti nav tas ar ko man būtu jānodarbojas

Jan. 13., 2013 | 02:48 pm

trīs jautājumi uz kuriem nerodu sakarīgu atbildi

1. kā kasieri spēj nenojūgties - es nedomāju no naudas skaitīšanas vai čeku sišanas, es domāju tādus kasierus kā drogās, kuriem ir uzlikts par pienākumu katram cilvēkam teikt "labdien/vai jūs nevēlaties nopirkt drēbju tīrāmo rullīti uz akciju/vai jums ir klienta karte/vai jums nepieciešams maisiņš/lūdzu jūsu atlikums (nosauc summu)/lai jums jauka diena" vienā un tajā pašā fucking secībā, vienādā "laipnā" balsī, vieniem un tiem pašiem vārdiem un to visu darīt ar uzkabinātu smaidu uz sejas. man liekas, ka cilvēkam prasītos bļodiņa zem deguna, kur smadzenēm sapilēt, kad tās uzraksta atlūgumu. es saprotu, ka šādā situācijā laikam jau cilvēkam ieslēdzas līdzīgs režīms kā rūpnīcas konveijera lentas strādniekam, šoreiz vienkārši ne tikai roku, bet arī runas darbības notiek automātiski, bet man tāpat reizēm šķiet, ka kaut kur starp maisiņa piedāvāšanu un atlikuma summas noskaitīšanu viņu sejās var slīdošiem burtiem izlasīt "nogaliniet mani". iespaidīga man šķiet izņirgāšanās, kad viņām uz svētkiem liek vilkt kādas nejēdzības (pēdējais ko atceros bija mazi matiem piespraužami cilindriņi).
diez pārdošanas apjoms tiešām ievērojami krītas, ja meitenei nav mazs soda simbols piesprausts pie galvas, izmisis smaids sejā un neviens nesmērē formāli katram klientam apģērba atspalvošanas rullīti?

2. kurš piš šitās resnās meičas, kuras staigā apkārt ar bēbju pilniem ratiņiem? viņu ir pārāk daudz, lai to varētu norakstīt uz izpalīdzēšanu māsai/draudzenei ar bērneļa auklēšanu un es nedomāju, ka es esmu palicis tik akls, ka būtu palaidis garām brīdi kad meičas, kam patīk ēst, būtu sākušas auklēt ēdienu pirms ēšanas. atkal - es spēju saprast to, ka superhot ballīšu meitene statistiski (vai vismaz vīrieša acīs) liekas sliktāks variants ģimenes veidošanai nekā drusku apaļīga toties mīļa meiča, bet dažos gadījumos "drusku apaļīga" nenosedz ne pusi no tās traģēdijas, kas notiek jaunajai māmiņai ar ķermeņa izmēriem. vēlēties sev par sievu meiteni ar kārtīgiem gurniem ir viens, bet testēt lidmašīnas izturību dodoties medus mēnesī ir kaut kas pavisam cits.

3. kāpēc kādam bija jāuztaisa gangnam style kavers ar kretīnisku krievu vokālu un kāpēc mani augšstāva kaimiņi atrod to par labu esam? to ka orģināls bija lipīgs es atzīstu, bet es (un visticamāk vēl dažs labs 9stāvenes ar iztecējušu ekspluatācijas termiņu iemītnieks) novērtētu šīs dziesmas slāviskās izcelsmes bastarda bērna kopā ar vēl dažu ekvivalentu skaņas formas noziegumu neatskaņošanu cilpā.

paskatīt | spļaut uguni {iečekot kā nodirsts} | Add to Memories


pūūūūū - pīīī...

Dec. 22., 2012 | 10:16 pm

uz vienības gatves ir neliela izmēra rimi. tur par kasieri šodien strādāja mīlīga paskata meitenīte ar fantastiskām, ar kārtīgu dekoltē izceltām krūtīm. izskatījās vareni.

saistībā ar šito - kādu laiku kūņojas doma par tekstu saistībā ar šķietamu nepatiku kkādā sabiedrības daļā pret pupus uz augšu stutējošiem krūšturiem. ar konceptu neapmierinātie mēdz izrādīt savu vieglo sašutumu tā it kā viņi ļoti bieži nodibinātu un līdz seksīgam iznākumam novestu kontaktus ar meitenēm, tikai tāpēc, ka ir šķitis, ka viņām ir episkas krūtežas, kuras izrādās pildītas ar viltu - pušapam atslābinot savu tvērienu ap meičas krūšukurvi ilūzija izgaist un apbēdinātais skeptiķis pamana, ka tur tik dūmi un spoguļi.

ieraksta sākumā pieminētā meitenīte ar patīkami lielajām krūtīm, vadoties pēc manas stipri ierobežotās ekspertīzes pupu jautājumos, šķita brīva šāda grēka, bet es gribu bilst - tā kā ņemot vērā faktu, ka grandiozas krūtis ir dabas dotas tikai dažām meitenēm (daļa no kurām ir grandiozas arī ja mēra viņu pārvietošanos pēc rihtera skalas, kas ir slikti), es neuzskatu pušapa krūštura tehnoloģijas pielietošanu meiteņu ar pieticīgākām krūtīm vidū par sliktu praksi. es apzinos, ka nespēju pārskatāmā nākotnē tikt pie katras mani interesējošas meičas, tāpēc es šādā jautājumā atļaujos vadīties pēc vienkāršas filozofijas, ka skaistums pats par sevi nav nekas slikts un, neiedziļinoties sociālās problēmās, pamatā vairot skaistumu ir jauks mērķis. sekojoši, ja meiča pasniedz savus priekšējos apaļumus kā mazliet krāšņākus nekā tie patiesībā ir - es neiebilstu. un pat ja izveidojas seksīgs kontakts, kas palielina manas personīgās ekonomikas "iegūtās kājstarpes daudzumu" par vienu vienību, tas, ka viņas krūtis, redz, bļin, nav tik iespaidīgas kā likās, ir sekundāri.

neievērojot konsekvenci, figūras formu uzlabojošās apakšbikses gan man šķiet paša lucifera izgudrots apģērba gabals kas pelnījis tikt piesists pie neglīta un īpaši atskabargaina krusta.


saistībā ar visu šito atcerējos ko Britu komiķis Šons Loks reiz izmeta sieviešu sakarā:

Falsehood lies in their breasts
Their hearts are forged on a revolving wheel
And they will spike your soul
And bury it in the ground.

paskatīt | spļaut uguni {iečekot kā nodirsts} | Add to Memories