kaut kādi dzegužzauri

« previous entry | next entry »
Jun. 7., 2013 | 02:03 am

Man uz muguras sēž trīs milzīgi pārbaroti akadēmisku parādu rakstura putni. Es esmu viņus barojis ar muļķa laišanu un dedlainu atlikšanu. Tie ir pieēdušies, uzblīduši, apaļiem rumpjiem un trekniem vaigiem, tie kliedz, tie bļauj platām rīklēm un piepūstiem mūļiem, tie auro manās ausīs, kas, ņemot vērā to ērto atrašanās vietu, tiem sanāk diezgan veikli. Es redzu, ka tie ir kļuvuši pārāk lieli, ka to svars ir pieaudzis pārāk daudz, es apzinos, ka tie jādabū no manis nost. Vai es ķeros pie to sprandu griešanas? Nē. Es saku "varbūt ieturēsim diētu".

Leģendas par agrāk nogalinātiem drakoniem bija ieaijājušas mani pārāk dziļā pārliecībā par savu varēšanu eventuāli tikt galā ar trīs uzbarotiem dinozauriem. Bet, izvairoties no kaut kādām Pēra Ginta vai Gētes Fausta atsaucēm (kuras te visticamāk neiederas un pat ja iederētos, es savos centienos izlikties kulturāls viņas sapistu pat pirms es paspētu viņas pārdabūt pāri slieksnim), es saskatu tālāku virzību, mani grēki vēl nav nepiedodami, kotrnole pār kuģi, nē, laivu, nē, kurpju kasti ir zaudēta, bet līdz sēklim vēl ir gabals, vēl kaut ko var darīt. Vēl ir laiks kādu no dinozauriem nožmiegt un noplūkt, pirms pienāks laiks pašam sevi tiesāt.



Un nesaistītā sakarā - ir labs pavērsiens - tiekos drusku ar meitenīti. Nav tā ka svarīgi citiem, man ļoti.

paskatīt | spļaut uguni | Add to Memories


Comments {0}