Haļavas Dieva Virtuālais Templis

es pagājušonakt biju sanervozējies un pateicoties tam, redzēju lielu, "krāsainu" murgu.

es redzēju stāstu par balto cilvēku, kurš kādā ar vienu vienīgu tuksnesi klātā āfrikas valstiņā strādāja par nežēlīgu izsitēju un slepkavu.

vietējais melnādainais karavadonis bija nolīdzis balto, kā viena cilvēka soda ekspedīciju. izsitēja tēls darīja briesmas ar tiem vietējiem nēģeriem - slepkavošanas ar mačetēm, krustā sišanas un sadedzināšanas dzīviem esot ietilpa viņa standarta procedūrā. izsitējam tika kkādā brīdī piešķirts sidekicks - īss, drukns un drausmīgi neglīts melnādanais, viņš nesa baltā mačetes un taisīja trīsstūrainas uzpariktes pie kā piesist dumpīgos nēģerus nomirt no karstuma (nāve uzreiz vai spīdzināšana un tad nāve bija vienīgais kas bija baltā onkuļa piedāvājumā). Vienā brīdī melnais karavadonis paziņoja ka arī melnādainas izpalīgs ir jālikvidē un izsitējs viņu nekavējoties sacirta ar mačeti. Izsitējam maksāja, bet ne naudā - viņam par nēģeru slepkavošanu deva ūdeni, bez sava darba viņš nedabūtu citur dzert un nomirtu no slāpēm, bet tas tuksnesis bija tik tuksnešains, ka pat tādam augstas kvalifikācijas briesmonim kā baltajam izsitējam karavadonis nespēja samaksāt ar tīru dzeramo ūdeni, tāpēc viņš viņam sāka maksāt ar baltā izsitēja noslepkavoto iezemiešu asinīm. kad ūdens nebija, viņam maksāja ar caurspīdīgas plastmasas paciņās sapildītām asinīm.

es to visu lielākoties redzēju pirmajā personā. izņemot pašas beigas, kur baltais onkulis, jau bez sava palīga, mačeti pie sāna nes pa nokaitētu tuksnesi uz muguras visu sevis nopelnīto bagātību - uz muguras viņam metāla stienis, kuru viņš kā nēšus nes, un uz šī stieņa savērtas neskaitāmas plastmasas paciņas ar sāļu, siltu, pretīgu tumšisārtu šķirdumu. viņš šajā ainā jau ir beidzis savu profesionāla briesmoņa karjeru un ir nopelnījis savu pensiju - gana daudz šķidruma lai šķērsotu tuksnesi un dotos mājās.

pamostoties likās ka smird pēc asinīm un mute garšo pēc sāļa dzelzs. tagad protams izklausās gay, bet tajā brīdī bija vienkārši pretīgi.

es nekur neeju, es bļeģ uz katra soļa fucking dejoju haosfēra ritmā. tēlaini izsakoties protams - kad viegli apsitusies meitene autobusā ik pa brīdim skaļi sāk dziedāt līdzi savas lady gagas sūda pokersejai (ar visu to ka pats es to dzirdu tikai kad man pašam ir pauze starp wubwubwubwub ausīs) es jau iztēlojos kā klibi ar benzīnu aplieti liesmojoši degunradži stampā viņas līķi. es varu tikai iedomāties kāda būtu cilvēku reakcija ja kāds izdomātu uz katra soļa dejot... piedevām vēl ņemot vērā mūzikas stilu manā gadījumā izskatītos vai nu pēc astoņkāja zem novokaīna vai muļķīgo gaitu ministrijas (labākajā variantā).

šim ir jākļūst par "tā ko tu gribi dabūšanas" gadu. loģiskais padoms pašam: tev ir iedotas tavas iespējas - apbruņojies un izfuckingblāsto savu ceļu cauri. bet es tā vietā te sēžu savā krēslā, ziniet nē, nevis krēslā, bet flippin tronī - tas uzsliets tieši virs produktivitātes atvara, kur izgaist motivācija, pazūd laiks un krājās neizdarītais. šī vieta mani apgaismo, bet viņa mani taisa nožēlojamu. man jātiek ārā. 

bet ziniet, dirsā šito, runāšana švakā dzejā manas problēmas nerisina. jābūt kretīnam vai šķībai meitenei, lai domātu, ka tas palīdz. ok, varbūt ne tik traki, bet lai būtu jēga, ārā jānāk fucking ciet-serdes un slikt-pakaļas metaforām, tā it kā tev galvā drukātu cilvēki kas rakstīja iekšējos monologus maxam paynam. tie kas man šēž galvā ražo tikai augstāk redzamo vājpienu un glezno daudzkājainus reptīļus, kad es klausos ložņājošu beislainu. nav vajadzīgā kvalitāte ir tas ko es saku un nav ari tas, kam būtu jāvelta laiks

es pamanījos padirst briļļu lēcu vienai acij, tāpēc būšu īss. jēgeris ar enerģiju ir uzvarošā kombinācija pēc kuras nav slikti. jā, es zinu ka šī kombinācija sūta manam organismam jauktus signālus, kas piš manu sirdi - bet hey, meitenes ar to nodarbojas visu laiku, bet es vēl jorporjām esmu šeit (gayseal.jpg).

ir trakāk nekā es biju domājis vienā jomā un ir grūtāk savienot kopā visas daudzās lietas kuras biju saplānojis semestra griezumā. galvenais, ka nav nekā neizdarāma, slinkums tikai traucē. es apzinos ka pats esmu vainīgs pie tā, ka neslīd tik viegli kā gribētos (giggidy), bet misija paliek tā pati - izdarīt visu, kas ir:

#zālē ar laiku un sviedriem nopirkt cuntdestroyer ķermeni,
#izdrāzt tos vārgos laboratorijas darbus (ja ne izdrāzt, tad panākt ka viņus vairāk dara tie, kas viņus māk izdrāzt)
#darīt pirmo darbu kā turku ielu tirgonis, nedarot viņu kā turku ielu tirgonis
#darīt otro darbu kā luterāņu inženieris, cītīgi un pareizi, bet bez iešanas akmens celtnēs svētdienā
#uzpist skolas lieldibena darbu un iegūt mad props no svarīgiem ļaudīm par to cik prātam neaptverami bezbailīgi es to esmu izdarījis
#būt šovmenim un novadīt vienu trakpakaļas vakara pasākumu pustūkstotim cilvēku
#izdarīt scenāriju mazdibena ludziņai par arābiem un norežisēt to sūdu tā lai nav kauns aktieriem
#iemācīties krūzot pēc maukām a.k.a. nokārtot tiesības (atpisieties, nu un ka visi to parasti izdara agrāk un laicīgi un nevelk ar to garumā)
#pamanīties pa starpām regulāri piepist mūli ar cilvēkiem kurus es neienīstu (diezgan skaidra lieta, problēmas nesagādās)
#izdrāzt tās siltās maukas kuras es to visu darot neizbēgami nopelnīšu (ar šo varētu būt nelielas problēmas, bet hell, ja tas ir darāmo darbu listē, TAD TAS IR FUCKING DARĀMO DARBU LISTĒ, KUCE)

es nedomāju ka šis ir kaut kas unikāls - es ticu, ka līdzīgi plāni ir arī citiem toseriem. tāpat es saprotu, ka šis absolūti nepurina piedurkni lielam skaitam to radību, kas mistisku apstākļu dzīti nokļūst šajā iestādījumā, bet... ziniet, man sāp šo rakstīt ar vienu aci, būs jāsačinī brilles - vajadzētu būt kur leikam pārim lēcu, tad tālāk redzēs (pun not intended)

ja man ar to būtu problēmas tad es regulāri iekļūtu konfliktos ar svešiniekiem vai slepkavotu padauzas. pirmo es nevaru atļauties tāpēc ka esmu pārāk labi audzināts un otro es nevaru atļauties tāpēc ka Latvijā nav tik daudz ielasmeitas lai varētu tāpat vien kādu nožmiegt un cerēt ka nepamanīs (joks protams, bet tomēr - kad zodz kādam cepumus, sakumā, kad cepumu daudz, neviens nepamanīs ja kāds pazūd, bet ja tur palikuši tikai 4 tad viena pazušanu uzreiz pamanīs. 5gadnieka loģika, kuce)

niknums jāliek pie darba. pat dalafuckingilama tik daudz ir ar mani vienisprātis, ka dusmas var kalpot par labu motivāciju. ir jomas, kur prāta aptumsumu izsaucošas dusmas pielietot ir vieglāk - trenažieros piemēram (kačalka, yo. neviens vairs nesaka "yo" vai ne? es esmu baltākais cilvēks uz pasaules, kā lai es zinu ko vēl saka un ko vairs ne...), daudz grūtāk ir ar niknumā trīcošu plakstiņu darīt kaut ko inteliģentu - uz brīdi samazinās IQ un gribās problēmas risināt lietas sitot vai sitot ar šīm lietam pa citām, cietākām lietām, bet tāpēc jau ir māksla nelaist naidu ārā. turēt visu vienā katliņā, ļaut lai vārās (kā reaktors), piejūgt klāt turbīnu, tai iespraust ģeneratoru un tad taisīt presītes. tas strādā jo tagad man vairs nav neglīta švakmaņa prese - man tagad ir divas neglītas četrpakas vienai no kurām kāds jau ir vienu bundžu nolauzis and you can fuck right off jo tas ir labāk nekā nekas un mazās lietas ir jānovērtē.

tātād tā, mazgadīgās kuces un protektoru nodeldējušās maukas, ieklausamies - iedzēris priestieris saka lietas.

sociāla atbildība,slut.

man laikam jāatzīstas - es, redziet, neesmu ne tik dumjš, ne arī tik gudrs cik man patīk izlikties - laist luni un viegli maldināt cilvēkus ir tas kas smērē manu tostermaizi (o, speak of the devil - maukas uzcepās). jebkurā gadījumā, lai arī kāds sociāls lēmums tiktu pieņemts - vienalga vai tu plāno taisīt bj svešiniekam vai plāno precēties ar bērnības draugu - ir vērts padomāt. man nav gana liela platība galvaskausā, kur izklāt to karti tam, cik daudz dumju sūdu izpilda meitenes un puikas cerot, ka būs labumi otrā galā (liekti teikt, ka šo labumu piegāde klibo). es saprotu, ka etanols atbrīvo rievas un ka visi dēmoni tajā brīdī aicina darīt nejaucības, bet tas, kas no civēka tiek prasīts - mazliet elementāras pieklajības - vai tas tiešām ir tik daudz?

tas viss noreducējas līdz diezgan vienkāršam līmenim. meitēn, nelec virsū savas draudzenes svaigi kā izbijušajam puišelim (c'mon, ja viņš lec pēc tevis uzreiz pēc šķiršanās, tad viņš nav nekāds zelta vīrietis, lai arī kā tev kārotos, tu mitrā, lētā kuce) un sīkpird' - nebāz pirkstus meitenēs, kuru līdzšinējo kefīra lielgabalu īpašniekus tu pazīsti pēc sejas (palīdzēt jukt svešām attiecībām sava džon'-tomasa apetītes apmierināšanai ir dick move pēc jebkuriem standartiem).

tas ko es gribu teikt - pat ja ģenitālijas prasās izšauties, izlem, kurš tad kuru vaktē - varbūt tomēr ir vērts parādīt mugurkaulu, nečakarēt čomu, saglabāt vēsu prātu? man ir sajūta ka šitas ir pa tukšo un šis iet garām. man žēl ka es nemāku.

džeki kas skaļi un lielīgi stāsta par saviem ballīšu piedzīvojumiem man "bojā garastāvokli". īstenībā, lielākajai daļai ballīšu atstāstu nav ne vainas, ja tiem ir saturs un tie neaprobežojas ar "piepisāmies, salauzām kko un stulbais apsargs bļe bezsakarā izmeta ārā nahuj", tad ir pat interesanti paklausīties. jā, reizēm ballītēs tiešām notiek kaut kas neparedzēts, kas ir stāstīšanas vērts, bet viena lieta tur neietilpst - es runāju par lohiem, kas atstāsta ko viņi ir pisuši.

es izskriešu cauri tam, kas manuprāt ir manas nepatikas saknē.
#pirmkārt, man loģiski skauž, ja kāds man stāsta, par to kā viņš dabū lietas kuras man pašam gribās dabūt. tas ir tikai sliktāk, ja stāstītājs ir masīvs lohs, kāds kurš tev šķiet sliktāks par tevi - "inferior". tas tevi spiež uz leju, jo mērot pēc atalgojuma sanāk, ka tu kļūdies un iepriekšminētāis "jātnieks" pretēji taviem uzskatiem ir par tevi pārāks.
#otrkārt, kad runa ir par mītisko zvēru ar divām mugurām man vienmēr prātā nāk citāts no remarka "melnā obeliska", kur zārku meistars stāsta, ka sagadīšanās pēc nobiedējis divus mīlniekus. pusis aizbēdzis, bet meitene palikusi. viņš liek manīt, ka ir arī turpinājums, bet tā vietā lai stāstītu detaļas tikai pasaka "džentlmenis bauda, bet klusē". manuprāt lielisks veids, kā apmierināt cilvēkam piemītošo vēlmi lielīties, tajā pašā laikā neapvainojot un neaizskarot ne klausītāju, ne stāstītāju (ne citus stāsta varoņus, kas svarīgi). toties kad kāds ar vārdiem cenšas nokrāsot pilnu gleznu par to ar ko un kā viņš bezbailīgi pisies iekļaujot katru detaļu... nekorekti, nepieklājīgi un, piedodiet atvainojiet, "nebaudāmi".
#treškārt, nav nekāda iemesla stāstīt citiem par sevi izteikti neglaimojošas detaļas. un es nedomāju sīkas detaļas, kas iederētos sliktā situāciju komēdijā - es domāju straight up stulbumu - vienalga vai atstāstīta tiek taisīšanās klāt meitenēm kas tevi turpina sūtīt dirst vai tas, kā tu esi pisies bez skafandra misteram otrajam un tagad tev ir lielā baile par to ka kāda čikse ir piebāzta ar raugu. tas viss nepadara tevi varenu, tas tikai stiprina tavu tēlu kā kādu kuram lēmumi netiek pieņemti augšstāvā.

zinu, zinu, nīdējs n shit, bet nīšana ir tas kas man padodas. patikšana nāk iracionāli, bet naidam dizains kā reizrēķins nāk, viss ko no manis prasa, lai es tieku ar viņu galā.

kāds toseris ir izņēmis no "manas" bibliotēkas to grāmatu vienīgajā eksemplārā, kuru man vajag un pagarinājis viņu uz mēnesi kad jau biju iestājies uz viņu rindā. ja vien šī persona neplāno nākotnē tikt galā ar kodolsintēzes izaicinājumiem, tad es paturu pilnas tiesības iekāpt liamā nīsonā uz šī indivīda pakauša. man tagad līdz 24. aprīlim jāgaida līdz varēšu tikt pie kkā kas acīmredzot skaitās kodolfizikas bībele. vismaz bibliotēkā nepārtraukti uzturas random čikses no kurām vismaz dažas noteikti griež manu turbīnu. vismaz ir uz ko delikāti pablenzt.

bet gana otrās pasaules problēmu - pavasara vēsmas man pienes pilnu seju ar smaržām. un es nedomāju poētiski - es domāju burtiski, kad es eju man vējš nes sejā to, pēc kā smaržo priekšā ejošā darba spraugas operatore. nezinu vai tāpēc, ka hroniskā deguna tecēšana sākusi mitēties (vārds) vai arī tāpēc, ka ne tikai pa virsu legingiem tiek vilktas īsākas lietiņas, bet viņas arī sākušas vairāk mantas sev špricēt* aiz auss ļipiņām. jebkurā gadījumā ir cool divos gadījumos no trim. tajos kuros nav nais es vai nu atpazīstu smaržas no kādas citas čikses (nevaru pamatot kāpēc tieši, bet nepatīk) vai arī vienk smaržo pēc pakaļas - ok, ne gluži pakaļas, bet lēti slash sūdīgi slash šķebinoši salaistījusies. nu vēl var gadīties ka vienk paej garām un tev iesit ar sviedriem un cigaretēm pa šnābeļcaurumiem - tehniski varbūt ka nav īsti novēršama lieta darba dienas beigās, bet tomēr - tas nenozīmē ka man tas jārespektē.

bet prieks bija izraut saulesbrilles no maka. jāturpina drāzt sevi tērauda un čuguna templī, es neceru ka palikšu tāpēc lielāks, bet citējot kādu personu "tas tā, lai vasarā neizskaties tik pretīgs"


* lai neizjauktu domu, joks par mantas špricēšanu aiz auss netika ievietots vietā kur tam pienāktos būt, bet izdevību laist garām negribās tāpēc lūk: ""pēdējās dienās biežāk redzu un saožu meitenes kam es labprāt uzšpricētu labi daudz mantas aiz auss ļipiņas" slikti? pohuj.

tiesa gan viņām nevis 5 pāri 8padsmit bet 5 pāri 8desmit - omei dzimšanas diena.

es tagad dzirdēju jaunus viņas piedzīvojumus no sava laika un saprotu dažus no vecajiem, kurus zināju jau agrāk. ne pārāk labi tas, ka man aug respekts pret viņas aizgājušo laiku, par to kas viņa ar savu padomju inteliģences sociālo dzērāju kompāniju bija kādreiz nevis tagad. kkas saistībā ar to, ka nelīmējās kopā visi awesome party-animal stāsti ar cilvēku, kurš kopš es sevi atceros man ir bijis "vecs" - vecmamma, omamma, ome, kura "kādreiz" darīja to un šito, bla bla bla - viss pagātnes formā.
viņa pieskatīja tevi - sīko pidaru, veda uz un savāca no skolas, līdz pirmo draugu parādīšanās veda uz smilšu kasti un lasīja tavai nelīdzsvarotajai, 7 gadīgajai fucking dirsai GODDAMN PRIEKŠĀ".

es esmu pateicīgs, bet es saprotu, ka manī nav tik daudz cieņas cik vajadzētu būt.

Šodien uz vantinieka bija awesome pūtiens. saule spīd, šalle šerlokā un paēdis tāpēc nebija pat auksti. Mazs žēlumiņš tikai - vakar redzēju pirmos legit svārkus uz čiksēm, kkas ko šodien vairs neviena neizpildīja. patīk jau, nav gluži pusgarās zeķes, bet hey - mazas lietas, piedevām es saprotu, ka ikdienā čikses viņas izstādot nebliež - gan jau "draudzenes" un "kolēģes" heito uzreiz un kkādi tur nogribējušies šmuļi blenž un peņiem apveltīti paziņas forsētā tempā mēģina dibināt kontaktus intīmā plaknē.

un kornam albums, tas kurš pēdējais, kurš ar dubstepa pavāriem, kurš "the path of totality" - jā, viņš dikti labs. noteikti trāpīts.

dabūju jauno KoRn, nopirku SIA RADIKAL albumu un novilku Chrispy "Alien Weaponry" EP'u (man nav ne mazākās nojausmas kā to nejēdzību lai labāk uzraksta). pēdējie divi nelika vilties, jo zināju kas tur būs, pirmajam rīt iešu cauri. vienā vārdā? cool. mana degviela ir pārkrauta un jaudas lēciens ir rokas pogas spiediena attālumā.

katrā ziņā tiešām tiek galā ar nekompetences trokšņu nomākšanu manā galvā.

un kas attiecas uz tiem pakaļas bērniem kas uzkabināja dzeltenās ar radiācijas zīmēm apzīmētās mucas kokā pie nacionālā teātra - es jūs norakšu. pārnestā nozīmē. jūsu argumenti ir kā jūsu peņi - tie ir īsi un tie nestāv. pat ja dažiem hipiju argumentiem var daļēji piekrist, metode ir galēji trula un problēmu nerisinoša. jūs nepalīdzat ir tas, ko es gribu teikt.

klubs bombī un šļuhas kustina vairāk pakaļas nekā dienvidslāvu maukturis, bet es skatos un secinu, ka neesmu gana piepisies, lai būtu in the zone, un izvērtēju cik stipri un kādos veidos katrs klubā esošais būtu pelnījis rīt sķīdušu stiklu. oh, well, pisies mājās un nebojā citiem ballīti - rīt darbs, jāpelna nauda lai būtu par ko bezjēdzīgi dzert aprīlī, cerot, ka cērtamas meitenes nokritīs no gaisa.

Piedzimi ar vagīnu? There, there - še puķe un ķip-svinama diena.

dabūju redzēt robežu starp nomodu un miegu, tumsā un klusumā gultā guļot dzirdēju skanam sen saplīsušo magnetafonu un istabā staigājam un ar mani runājam cilvēkus kuru tur noteikti nebija. pakustināju pēdu, neparastais mirklis beidzās. pamodos jau ar to ko laikam sauc par cīruļputeni.


lai gan vispārējā situācija šobrīd ar mani kā indivīdu ir pacilājoša, tāpat vispirms man ir divas dienas no vietas jāspļauj karsti kvēpi no savas krāsns uz visu un visiem pirms es jūtos savas tieksmes nodirst apmierinājis un savas baterijas salādējis, un gatavs būt labs pret kādu. ā, neviena pie labuma saņemšanas lodziņa nav? well shit, kvēpi un prātu aptumšojoši domu procesi no šejienes līdz apvārsnim it is then. nebūtu slikti šai sakarā kko darīt, bet tā kā es nekad nesaprotu vai čiksa uz mani blenž jo viņai patīk kā es nēsāju šalli un viņa sev galvā fotošopē mūsu bērnus vai arī tāpēc ka es atkal esmu sagriezies slash man puņķis karājās pie deguna, tad ar to ir kā ir. tas ka es neesmu pilns viltus pārliecības par sevi un nemāku proper koļīties arī nepalīdz.

es te nodarbojos ar bez piecām minūtēm ņerkstēšanu, man the fuck up little man-whore, tiec galā.

biju valmierā, tur attāli intelektuāls pasākums, dzert, socializēties un "tinte" (ha)

atkārtojos, bet es nevaru ciest ka man prasa balsot labiedarbi.lv. man pohuj, vienalga vai kādam vajag protēzes vai arī tavam onānistu pulciņam vajag jaunas uniformas vai. man vienalga. tev vajag vienu, bet nākošajam vajag kaut ko citu - ja man pohuj par abiem es nebalsošu ne par vienu. ieinteresētajiem dīcot pēc katras balss finālā tiek atrasts nevis projekts kas visvairāk pelnījis finansējumu, bet gan tas cik daudz ieinteresētajiem ir draugi un paziņas ar brīvo laiku un nespēju nedot pisienu. nē nopietni, besī un pohuj.

ķip-praksē pateica ka iespējams samaksās kko. tā - stimulam. FUCK jā. labākais ka var savienot ar reālo maizes (kuru es te muļķoju, dzeršanas nevis maizes) darbu. ja es, kuce, tikšu galā ar visu ieplānoto (nav iemesla netikt), tad pienāktos tronis uz pjedestāla ar pakāpieniem kurus ar saviem kailajiem ķermeņiem izveidojušas miklas maukas (ok, varbūt ne tronis bet vismaz ērts ķeblis un viena mēreni hot čiksa miklu, kailu mauku trupas vietā, works just as well). ar sasniegto samierināties nedrīkst un whatnot, bet hell - šis ir potenciāli awesome.

aina sekojoša, brauc vakarpusē 6. tramvajā bez biļetes kopā ar sev līdzīgu pusaugu pidaru baru kāds čalis. surprise, kontrole. biļetes nav, jāmaksā sods, yadda yadda, visi esam klāt bijuši. kroplis ņerkst un lamājas un sūta kontrolierus kakāt un lād viņus par to kādi viņi locekļi utt. bļeģ. sāksim no sākuma. sīkais pimpi, tu brauc 6. tramvajā bez biļetes - maršrutā kuru pārbauda visbiežāk, ko tu gaidīji? tu spēlē spēli un riskē braucot bez talona. ja vinnēsi, esi ietaupījis 70/25 santīmus un brīvu braucienu, ja zaudēsi, dabūsi maksāt 5īti vai tik cik tev kabatā ja līdz 5ītim nedavelc (vai ja esi noslēpis papīrnaudu). ja esi zaudējis, PĀRSTĀJ KNUKSTĒT. pārstāj lamāt kontrolierus, pārstāj mēģināt viņus vainot ar to ka viņi tīksminās ap tavu naudu, viņi viņu skaita tāpēc lai zinātu ko ierakstīt soda kvītī nevis lai rēķnātu cik cīsiņus sev nopirkt. tas ir viņu darbs, viņiem par to maksā, viņi ir nepieciešami tāpēc, ka ja viņu nebūtu katrs kretīns brauktu bez biļetes un rīgas sabiedriskais transports prasītu vēl lielākās dotācijas. jā viņi ir cilvēki, jā, gandrīz noteikti viņu vidū ir arī pāris ānusgalvas, bet tā ir visur un dotajā pozīcijā atrodoties tu noteikti nekā to nevari ietiekmēt uz labo pusi.

tu spēlēji un zaudēji, tu nevienam nepalīdzi taisoties cietāks par 60gadīga sibīrijas mednieka zārka naglu, tava gānīšanās tikai bojā sabiedriskā transporta izmantošanas pasākumu visiem pārējiem pasažieriem un, būsim godīgi, pasākums nav pārāk spožs arī bez tevis. tāpēc aizpis muti, tu nepaliki krutāks, tu paliki mazāks un smirdīgāks, savukārt kontrolieriem ir labākajā gadījumā vienalga, bet pārējie kas to dzirdēja palika vai nu niknāki vai stulbāki.

ej dirst un vēlams nākamreiz ej kājām. pāris kvartālu ar kājām pa šļurainu rīgu ir ilgtermina investīcija pisiena nedošanas īpašumu sektorā.

man vēl ir azotē viens besījiens par cilvēkiem kas muld un otrs par apdomas trūkumu ikdienas dzīvē, tā kā garāki teksti par 4 rindiņām jau automātiski riskē but tl;dr, tad pietaupīšu nākamreizei kad negribēšu kko darīt.

jā, man neizdevās tas proper pickup's. well shit. atpakaļ uz square one.

gļotas toties liekas beidzot sākušas minstināties un vairs neskrien lielā daudzumā ārā pa degunu. cerams ka ir vīlušās manos zemsejas dobumos.

fuck me sideways, man periodiski ir sociālā dzīve. Ja būtu sākts darbs pie lielās semestra lietas būtu stabilitāte gandrīz visās jomās. Šobrīd gan dīkstāve bibliotēkas frontē nav tas, kas mani dara nemierīgu - rīt ir pašnosprausts mērķis dabūt konkrētas meitenes numuru slash skaipu. es neatceros kad es pēdējo reizi meklēju meitenes kontaktlietas (jo kontaktinformācija ir pozitīvi pretīgs vārds) skaidrā būdams - nav gluži brieduma pazīme. svaigi tecēt sākušais deguns nedrīkst man traucēt, jo vēl vienas iespējas visticamāk nebūs.

ja godīgi esmu gandrīz tikpat satraukts kā hemofīliķe kam sākusies pirmā mēnešreize

leoparda raksta jaciņā tērpta meitene, smuka, bezgala savtīga un dumja - traģēdijas līmenis tāds, ka nesaprot kāpēc daltoniķi "vienkārši neiemācās krāsas". katrs jautājums no viņas puses ir ar attieksmi "kāpēc man vispār ir sevi jāapgrūtina citu dēļ". ideja, ka indivīds apgrūtina sevi mazliet lai atvieglotu dzīvi daudziem citiem tikpat vai vēl lielākā mērā viņai liekas nedabiska un nevajadzīga - absolūta nespēja uztvert citu cilvēku intereses kā kaut ko citu kā tikai traucēkļus savējām. skumjākais, ka viņa ir tik smuka, ka tas, ka viņa ir neciešama kuce viņai pat netraucēs.

fakts ka šāda šķērsgriezuma egoistiski āshōli tiek cauri sabiedrības sieta caurumiem un spēj ar savu "es-vispirms, pārējie-pēc tam, ja es atļaušu" attieksmi normāli funkcionēt mani dzen izmisumā. es pieļauju ka viena no emocionāli pacilājošākajām lietām ko es varētu pieredzēt ir kā sagrūst šāda cilvēka pasaule, kā sabiedrība sakošļā un izspļauj viņu kā rūgtu olīvu, redzēt, kā viņa egoistiskā attieksme kalpo viņam, kad viņš ticis atmaskots un izstādīts vispārējai apskatei kā piemērs kā dzīvot neatmaksājas. Es iedomājos kkādu katapultēšanas ceremoniju kurā minētais egoists vai egoiste tiek piesprādzēta pie uz dzelzs kluča piemetināta krēsla un izšauts ar lielu magnētisku paātrinātāju pret sienu vai kko mīkstu, ķēpīgu un netīru. pidari.

kad autobuss ir pilns ar pendžām kuri spētu ticami notēlot celmus, ja aizvērtu acis, un veselu klasi sākumskolnieku, pēc kuru izskata nevar noteikt vai viņi ir garīgi atpalikuši (un sabiedrība pieprasa lai tev būtu žēl) vai arī vienkārši uzvedās tā it kā viņu mammas un tēti būtu brāļi un māsas, tad grūti turēties pie argumenta, ka sabiedriskais transports ir racionālākais veids kā pārvietoties pa pilsētu.

netīrāka un vairāk apgānīta nekā 11 gadīgs altārzēns vatikānā, mana vecā sporta soma ir pametusi manu pagulti. viņa smird, viņai nestrādā rāvējslēdzējs un viņā ir atkārtoti vēmis kaķis. fuck it - es rīt atsāku kačāt dzelzi. galīgi nelaikā, bet līdz laikam kad prezentēšu gudriem sirmgalvjiem savu padziļināto ieskatu atomelektrostacijās, es cerams izskatīšos iespaidīgāks nekā šobrīd. pat ja lielākais guvums būs tikai manā galvā, nevis muskuļu masā, tas tāpat būs to vērts. Fiziskas aktiviātes papildus staigāšanai-pa-Rīgu-steidzīgā-solī-kas-robežojas-ar-skriešanu-lai-gan-nekur-nav-jāsteidzās man noderēs.

tagad tikai vajadzētu atrast to pidaru kurš no manis aizņēmās muskuļu grāmatu un nav atdevis atpakaļ...