pa tukšo
Dec. 3., 2012 | 02:19 am
No:: lielpontifs
Japānā iegruvis tunelis. Betona bloku sadauzītas mašīnas, ugunsgrēks, ar kājām glābušies cilvēki, savās mašīnās sadeguši cilvēki. Pirms pāris mēnešiem bez piezīmēm izieta tuneļa tehniskā apskate un tagad, šķiet ka bez jebkāda ārēja iemesla, iegāžas tuneļa griesti - zemestrīce nav reģistrēta un aculiecinieki nesaka ka būtu dzirdēts sprādziens. Šis ievadam
Mana vēršgaļa ar šo stāstu ir šāda - pēc šī negadījuma neaizsāksies plaša sabiedriska diskusija par to, ka "tuneļi ir pārāk bīstami", netiks skandināti viedokļi, ka "tā ir mācība, cilvēks nekad nespēs kontrolēt tuneļu nāvējošās avārijas risku", nenotiks masveida demonstrācijas, kurās pieprasīs "slēgt visus tuneļus", pie nacionālā teātra kokā nekas netiks karināts un gājēju tuneļus stacijas laukumā sievietes nelamās par "bumbām ar laika degli". Un avīzēs un interneta potālos nebūs garīgi atpalikušu cilvēku teksti par to kā neviens nedomā par bērniem, kuru dzīvības nekad nebūs drošas tikmēr kamēr kaut kur pasaulē pastāvēs kāds nāvi nesošs tunelis.
Es šobrīd protams esmu sagādājis sev mazu vālīti un situ jau līdz pusei apglabātu zirgu - pirms vairāk kā pusotra gada tai pašā Japānā notika zināma šmuce zemestrīces un cunami izpildījumā, apslaktējot divdesmit tūkstošus un radot problēmas vienam industriāla rakstura objektam. Tas nekas, ka Japānā gan tuneļi, gan lāči kopš šīs katastrofas ir nogalinājuši vairāk cilvēku, nekā neizsakāmi biedējošais un simpltoniem absolūti neizprotamais radiācijas nezvērs. Un pofig, ka ārstu komisijas pilnas ar kungiem kuriem bārdas citam par citu sirmākas apgalvo, ka pat ja kāds no plašākas publikas dabūs vēzi notikušās šmuces dēļ, tad šo gadījumu būs tik maz, ka uz kopējā fona to nebūs iespējams statistiski redzēt.
Noplūde ķimiskajā rūpnīcā, kur ražo pesticīdus - publikai vienalga. Sprādziens gāzes spēkstacijā ar upuriem - pofig, kāda šķirba. Francijā nosviluša ventilācijas motora dēļ apturēta viena AES bloka darbība - "ĀRPRĀTS! DĀRGAIS, MEKLĒ BĪBELI - NOLIKTAIS LAIKS IR TUVU".
jā, es zinu, ka esmu zaudējis un leiši visi kopā kolektīvi nomīza, bet bļe, lai arī cik man būtu skumji, par to ka cilvēki izrādījās neinformēti, padumji un lēti, man patīk cepties par šo un procesā justies par kripatiņu labākam par citiem telpā esošajiem vismaz vienā disciplīnā. ja es spētu paturēt to pie sevis un priecāties negarlaikojot citus ar vienu un to pasu atkal un atkal, tad būtu labi.
Mana vēršgaļa ar šo stāstu ir šāda - pēc šī negadījuma neaizsāksies plaša sabiedriska diskusija par to, ka "tuneļi ir pārāk bīstami", netiks skandināti viedokļi, ka "tā ir mācība, cilvēks nekad nespēs kontrolēt tuneļu nāvējošās avārijas risku", nenotiks masveida demonstrācijas, kurās pieprasīs "slēgt visus tuneļus", pie nacionālā teātra kokā nekas netiks karināts un gājēju tuneļus stacijas laukumā sievietes nelamās par "bumbām ar laika degli". Un avīzēs un interneta potālos nebūs garīgi atpalikušu cilvēku teksti par to kā neviens nedomā par bērniem, kuru dzīvības nekad nebūs drošas tikmēr kamēr kaut kur pasaulē pastāvēs kāds nāvi nesošs tunelis.
Es šobrīd protams esmu sagādājis sev mazu vālīti un situ jau līdz pusei apglabātu zirgu - pirms vairāk kā pusotra gada tai pašā Japānā notika zināma šmuce zemestrīces un cunami izpildījumā, apslaktējot divdesmit tūkstošus un radot problēmas vienam industriāla rakstura objektam. Tas nekas, ka Japānā gan tuneļi, gan lāči kopš šīs katastrofas ir nogalinājuši vairāk cilvēku, nekā neizsakāmi biedējošais un simpltoniem absolūti neizprotamais radiācijas nezvērs. Un pofig, ka ārstu komisijas pilnas ar kungiem kuriem bārdas citam par citu sirmākas apgalvo, ka pat ja kāds no plašākas publikas dabūs vēzi notikušās šmuces dēļ, tad šo gadījumu būs tik maz, ka uz kopējā fona to nebūs iespējams statistiski redzēt.
Noplūde ķimiskajā rūpnīcā, kur ražo pesticīdus - publikai vienalga. Sprādziens gāzes spēkstacijā ar upuriem - pofig, kāda šķirba. Francijā nosviluša ventilācijas motora dēļ apturēta viena AES bloka darbība - "ĀRPRĀTS! DĀRGAIS, MEKLĒ BĪBELI - NOLIKTAIS LAIKS IR TUVU".
jā, es zinu, ka esmu zaudējis un leiši visi kopā kolektīvi nomīza, bet bļe, lai arī cik man būtu skumji, par to ka cilvēki izrādījās neinformēti, padumji un lēti, man patīk cepties par šo un procesā justies par kripatiņu labākam par citiem telpā esošajiem vismaz vienā disciplīnā. ja es spētu paturēt to pie sevis un priecāties negarlaikojot citus ar vienu un to pasu atkal un atkal, tad būtu labi.