Mani lieliskie kaimiņi, nu tie paši
- kas ir uzlikuši grīdu bez kādas skaņas izolācijas;
- kam 3 vai 4 bērni 2istabu dzīvoklī;
- kuru bērni vizinās ar skrituļenēm pa istabu svētdienas rītos pulksten 8;
- kas darbina urbi vai putekļu sūcēju 1os naktī.
Jā, tie paši, ir iegādājušies suni, kuru čurina uz balkona.
Un kā jūs domājat, ko tas PIDARS-BĻE man teica, kad es pārmetu par smaku un apčurāto tīro veļu? Nē, ne "piedod, mīļā, tas vairs neatkārtosies, še tev konču kaste", ne, viņš teica "ak, nu viņš taču maziņš!" Uz ko es pajautāju, vai mēs gaidīsim, kamēr tas suns izaugs liels un mīzīs spaiņiem? Un ka varbūt nevajag iegādāties lopus, ja nav vēlmes vest viņus ārā? Un tad viņš aizcirta durvis, un topošie Kengaraga urļiki stāvēja viņam apkārt pavērtām mutēm un blenza.
Vot i pogovoriļi...
Es pat nezinu, kam lai rakstu sūdzību...