Peļu portāls turpina darboties
Piektdien, atnākusi no opermūzikas koncerta (kā reiz teica Wiljams: "Tū mač Vāgners!"), ar šausmām pamanīju savai kaķu jaunkundzei mutē peli. Šoreiz dzīvu. Zināmā mērā. Tb pele bija pagurusi un samocīta, bet vēl vārgi kustējās. Kamēr kaķalops ar šo spēlējās uz nebēdu: paņēma ar zobiem aiz škvarņika, papurināja, tad palaida vaļā, uzšāva ar ķepu pa pakaļu, lai fiksāk kustās, tad iedzina stūrī, atkal paņēma zobos un papurināja... Aptuveni pusminūti vēroju eksekūciju, tad teicu zvēram: "Vai nu Tu to peli nogalini, vai arī es viņu ķeršu!" Pikse palaida peli kārtējo reizi pa apli. Nu neko, uzmetu peļukam dvieli, paņēmu trīcošo radību rokā un izpurināju pa balkonu, dodot vēl vienu iespēju...
Jā, es zinu, ka kaķi ēd peles, tāds viņām liktens. Bet manā klātbūtnē neviens vājākos nemocīs, un punkts.