![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Droši vien nekad nekļūšu pārliecināta veģetāriete, lai gan gaļas neēšana, saglabājot uzturā zivis un piena produktus, man problēmas nesagādā - ne fizioloģiskas, ne psiholoģiskas. Vienkārši tādēļ, ka nav īstas motivācijas. Jā, man patīk dzīvas gotiņas, cūciņas un vistiņas, es ļoti ceru, ka pirms nokļūšanas manā šķīvī viņas mirst pēc iespējas vieglākā un nesāpīgākā nāvē, bet kamēr tas nav man Personiski Pazīstams Lopiņš, viegli skumjā atskārsme par dzīvo būtņu neizbēgamo mirstīgumu, uzvējodama no šašliku iesma, manu apetīti ne mirkli nebojā. Varbūt mani ir sabojājusi kopdzīve ar maziem gracioziem plēsējiem, kuru maigums un piemīlīgums neizslēdz iekāres pilnu prieku, ar pāris zobu klakšķiem pārlaužot mīļu pūkainu grauzējiņu vai putniņu trauslās sprandiņas. Nu, ir tā, ka daļa būtņu visbiežāk mirst tāpēc, ka kādam citam sagribējies ēst. Piedod, Brūnaļa, piedod, Tibiņa piedod, Ruksīt! Savukārt, kas attiecas uz izslavēto veģetāriešu mieru un labo pašsajūtu - pieļauju (drīzāk teorētiski), ka uz kādu tas patiešām attiecas. Taču mani veģetārisma periodi pašajūtu un noskaņojumu nav ieteikmējuši nedz pozitīvi, nedz negatīvi. Pārliecinājos, ka varu, bet ka man to nevajag.
Un dzirdot par "ārkārtīgi smago un piesārņojošo" gaļas gremošanu, man parasti atmiņā uzaust Korsikas vai Gruzijas ainiņas, kur esmu jutusies tik labi, kā reti kad savā mūžā, katru dienu ēzdama pamatīgas porcijas ceptas cūkgaļas, uzdzerot litriem sarkanvīna un moži spriņģojot pa kalniem bez mazākajām saguruma pazīmēm. Turklāt pēc atgriešanās asinsanalīzes apliecina, ka hemoglobīna līmenis lieliski uzlabojies.
Un dzirdot par "ārkārtīgi smago un piesārņojošo" gaļas gremošanu, man parasti atmiņā uzaust Korsikas vai Gruzijas ainiņas, kur esmu jutusies tik labi, kā reti kad savā mūžā, katru dienu ēzdama pamatīgas porcijas ceptas cūkgaļas, uzdzerot litriem sarkanvīna un moži spriņģojot pa kalniem bez mazākajām saguruma pazīmēm. Turklāt pēc atgriešanās asinsanalīzes apliecina, ka hemoglobīna līmenis lieliski uzlabojies.
Piedevām redzot, cik drausmīgi agresīvi ir internetā sastopamie veģetārieši...;> Ne visi, protams, ne visi, bet liela daļa...;)
St. citu, es kaut kur šaaausmīgi sen lasīju, ka liela daļa slepkavu-maniaku (ieskaitot, piemēram, Hitleru) kādā savā dzīves posmā ir bijuši veģetārieši. Un mums ar vienu puisi pat radās teorija, ka cilvēkam asinīs ir tieksme nogalināt, un ja viņš ēd kaut ko jau nogalinātu, tb gaļu, tad apmierina šo tieksmi un nebrūk cilvēkiem virsū;)
(to saku es, kas gaļu neēda ni un ni vairāk nekā divus gadus, vari man ticēt).
Jā, esmu medniece, nekaitiniet mani ar putrām!:)
Man arī ir tā pati asinsgrupa un garšo gaļa, bet nedomāju, ka asinsgrupu diēta būtu reāli fizioloģiski pamatota (ja neskaita to, ka baltie milti vairumam cilvēku, it sevišķi pilsētniekiem ar mazkustīgu dzīvesveidu, neko labu nedod).
Tā ka zinātnes tur ir vairāk.:)
Bet tā joprojām ir tikai tikai teorija, kuru nevar uzskatīt par pietiekami pierādītu.
Bet, nu...argumentu Par asinsgrupu diētas teorētisko pamatojumu vai empīrisko apstiprināšanos ir apmēram tikpat, cik Pret. Tāds viedoklis man radies, kaut vai internetā palasot vien.
Bet periodā, kad gaļu needu es jutos labāk. Motivācija arī bija. Biofakā mācoties nespēju nevienu vardīti uzšķērst... nevienu tārpiņu ar ēteri iemidzināt.... tagad pofig, man bērni jābaro.
Mūžu dzīvo, mūžu mācies, kā sacīt jāsaka!
Iespējams, ka katru veģetārisms ietekmē citādāk, šo puisi ietekmēja šādi.
Var man piekrist vai nepiekrist, burtiņi ekrānā vien ir!
Tāpat, piemēram, pamēģini ar savu dzīvesveidu ēst tā, kā senči ēda - rupjas putras, speķi un rupjmaizi; ātri vien aizies labumā. Savukārt, no rīta līdz vakaram pa lauku un māju kustot, tāds ēdiens bija pašā laikā un organisms tam pielāgojās.
Tie, kas ar eksperimentālo arheoloģiju nodarbojas, gan atzīst, ka pierast pie 9.gs. ēdiena (bez kartupeļiem un daļas dārzeņu) esot baigi grūti.
Cilvēks, tāpat kā sivēns un žurka, ir visēdājs. :)
Atvaino, ja Tev šī tēma tagad ir pretīga. Tikai tā iedomājos, ka būsi noteikti sasniegusi labu līmeni prosas putras vārīšanā, un varbūt Tev nebūtu iebildumu padalīties ar visgaršīgāko receptīti.
Īpaši iespēja radošām izpausmēm man tur nebija. Vārīju ūdenī, pieliekot mazliet sāls. Saskaņā ar norādījumiem, jāvāra bija ūdeni 4 reizes nolejot - resp., kad uzvārās, ūdeni nolej, pielej jaunu.
Pēc pēdējās ūdens noliešanas reizēm pielēju pienu un mazliet pasutināju. Pirms ēšanas var pielikt sviestu.
Godīgi sakot, vienīgā reize, kad man putra patiešām likās ļoti garšīga, bija tā, kad nejauši pārsālīju un piedevām piegāzu par daudz sviesta. Tad bija tā - o! kaut kas varen sāļš un trekns! Īsts ēdiens! Pat, ja zinu, ka tā ir tikai putra. :)
Bet citiem tā darīt noteikti neiesaku.:)