Kurvjzieža kontemplācijas

Droši vien nekad nekļūšu pārliecināta veģetāriete, lai gan gaļas neēšana, saglabājot uzturā zivis un piena produktus, man problēmas nesagādā - ne fizioloģiskas, ne psiholoģiskas. Vienkārši tādēļ, ka nav īstas motivācijas. Jā, man patīk dzīvas gotiņas, cūciņas un vistiņas, es ļoti ceru, ka pirms nokļūšanas manā šķīvī viņas mirst pēc iespējas vieglākā un nesāpīgākā nāvē, bet kamēr tas nav man Personiski Pazīstams Lopiņš, viegli skumjā atskārsme par dzīvo būtņu neizbēgamo mirstīgumu, uzvējodama no šašliku iesma, manu apetīti ne mirkli nebojā. Varbūt mani ir sabojājusi kopdzīve ar maziem gracioziem plēsējiem, kuru maigums un piemīlīgums neizslēdz iekāres pilnu prieku, ar pāris zobu klakšķiem pārlaužot mīļu pūkainu grauzējiņu vai putniņu trauslās sprandiņas. Nu, ir tā, ka daļa būtņu visbiežāk mirst tāpēc, ka kādam citam sagribējies ēst. Piedod, Brūnaļa, piedod, Tibiņa piedod, Ruksīt! Savukārt, kas attiecas uz izslavēto veģetāriešu mieru un labo pašsajūtu - pieļauju (drīzāk teorētiski), ka uz kādu tas patiešām attiecas. Taču mani veģetārisma periodi pašajūtu un noskaņojumu nav ieteikmējuši nedz pozitīvi, nedz negatīvi. Pārliecinājos, ka varu, bet ka man to nevajag.

Un dzirdot par "ārkārtīgi smago un piesārņojošo" gaļas gremošanu, man parasti atmiņā uzaust Korsikas vai Gruzijas ainiņas, kur esmu jutusies tik labi, kā reti kad savā mūžā, katru dienu ēzdama pamatīgas porcijas ceptas cūkgaļas, uzdzerot litriem sarkanvīna un moži spriņģojot pa kalniem bez mazākajām saguruma pazīmēm. Turklāt pēc atgriešanās asinsanalīzes apliecina, ka hemoglobīna līmenis lieliski uzlabojies.