Nē, šajā gadījumā dārgā kolēģe nekur nav iedziļinājusies, tikai izpeld no savas vietas, pārtrauc citu kolēģu sarunu un ignorē to, kurš/kura viņu skaļi un pamanāmi sveicina.
Tā nav viena reize, tas notiek pietiekami bieži, lai sāktu mani besīt. Nez, uzdāvināt viņai Zelta uzvedības grāmatu Ziemassvētkos? Ā, bet no tās viņa tikai izkonspektēs nodaļu par garajām un īsajām vakarkleitām!
Nūūū, tas nav forši un patīkami, un ir kretīniski, bet tā manuprāt nav nedz rupjība, nedz agresija, jo rupjība būtu, tad kad kāds tevi par mauku nosauktu, bet agresija, kad iecirstu pliķi.
Bet tik tiešām - līdz kolēģu atklātai apsaukāšanai necenzētos vārdos un roku palaišanai mūsu mazais, mīlīgais serpentārijs vēl nav nonācis, par ko nenoliedzami ļoti priecājos.
Manā darbavietā arī ir kolēği, kuri lepojas ar savu sveiciena neatņemšanas māku. Nu un neko pēc otrās trešās reizes es ar vairs nesveicinu un priecīgi dzīvoju tālāk. Vienīgi man ir diezgan liels tas kolektīvs.
Nu jā, konservu cehā utml. es arī tam nepievērstu uzmanību, bet vispār esmu ārkārtīgi izbrīnīta, cik atšķirīgu audzināšanu vienā laikā un līdzīgā sabiedrībā auguši cilvēki, izrādās, saņem.
bet nu es ceru, ka es to kompensēju, cenšoties būt mīlīga visu pārējo laiku, ja cilvēks jau tā ir nejauks, tad šis droši vien pieskaitās pie nejaucības.
Konkrētajā gadījumā tas tā arī ir. Pieņemu, ka varētu būt tāds kolēģis, no kura puses tā būtu normāla izklaidība, viegls kurlums, runas defekts, pataloģiska kautrība vai vēl kādi apstākļi (no rīta saēdās ķiplokus, tagad baidās muti atvērt - piemēram), bet konkrētajā gadījumā tā ir vienkārši savu problēmu stiepšana uz darbu. Tā teikt, skatieties, skatieties, man ir TIIIIIIK slikti, es tā ciešu, tāpēc tagad visi cietīs līdz ar mani. Un jā, tas reāli var noraut pienu, pardon mon france.
nē, tik slikti nemēdz būt, lai nespētu atņemt sveicienu vai nu pilsonis griež krī darba pozīciju, vai arī viņā ir viņā tik ieķēries, ka var tikai paīdēt uz komunikāciju
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
varbūt kolēģis tik ļoti iedziļinājies darbā ka nepamana, arh. birojos tā parsta parādība.
Tā nav viena reize, tas notiek pietiekami bieži, lai sāktu mani besīt. Nez, uzdāvināt viņai Zelta uzvedības grāmatu Ziemassvētkos? Ā, bet no tās viņa tikai izkonspektēs nodaļu par garajām un īsajām vakarkleitām!
Bet tik tiešām - līdz kolēģu atklātai apsaukāšanai necenzētos vārdos un roku palaišanai mūsu mazais, mīlīgais serpentārijs vēl nav nonācis, par ko nenoliedzami ļoti priecājos.
vai nu pilsonis griež krī darba pozīciju, vai arī viņā ir viņā tik ieķēries, ka var tikai paīdēt uz komunikāciju