![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Kopš es pirmo reizi izlasīju vārdiņu feministe un painteresējos par tā skaidrojumu, es nenorimstoši, pie katras izdevības, ar prieku un lepnumu esmu deklarējusi, ka, jā, lūk tieši tā es arī esmu! Un allaž esmu pacietīgi skaidrojusi, ka vīrieši man patīk, un es esmu gatava viņus atzīt par pilntiesīgām līdzvērtīgām cilvēciskām būtnēm.
Bet, par spīti manām simpātijām pret atsevišķiem falliem un to īpašniekiem, ikreiz, kad es saskaros ar jelkādiem fallokrātijas manifestiem, es kļūstu sasodīti īgna, estrogēns manī izžūst, dodams vietu nevaldāmiem adrenalīna plūdiem. Un tad es domāju par kastrāciju. Visfiziskākajā nozīmē, tik tiešā, ka Freids sašutumā uzlēktu līdz griestiem. Jo ikreizi, kad kāds saprāta brālis uzskata, ka viņa kājstarpē atrodamais dziedzeru pāris rada viņam iespēju (reizumis dēvētu par dabiskām tiesībām) mani un man līdzīgās ne tik vien apaugļot, bet arī padarīt atkarīgas, es kļūstu nikna. Un mana vienīgā vēlme ir spert tā, lai no šī šķietamā tiesību avota nekas nepaliktu pāri.
Es kļūstu nikna, kad likumus par abortiem vai to aizliegumiem lemj būtnes, kuru pašu ķermeņos nekas sarežģītāks par lenteni nevar attīstīties. Un tad es gribu spert.
Es kļūstu nikna, kad tiek par vērtību dēvēta sabiedrība, kurā pavestas meitas akmeni kaklā lec ezerā, jo kauns un negods laist pasaulē bērnu, kura tēvu neesi mācējusi sev pielaulāt. Un tad es ļoti gribu spert.
Un katru reizīti, kad es dzirdu kaut ko par "sievietes sūtību" šajā pārapdzīvotības nomāktajā pasaulē, es apdomāju - vai tiešām nevajadzētu mazliet iespert? Varbūt pēc kastrācijas cienīts kungs sāks domāt ar domāšanai paredzēto ķermeņa daļu, resp., galvu.
Bet, par spīti manām simpātijām pret atsevišķiem falliem un to īpašniekiem, ikreiz, kad es saskaros ar jelkādiem fallokrātijas manifestiem, es kļūstu sasodīti īgna, estrogēns manī izžūst, dodams vietu nevaldāmiem adrenalīna plūdiem. Un tad es domāju par kastrāciju. Visfiziskākajā nozīmē, tik tiešā, ka Freids sašutumā uzlēktu līdz griestiem. Jo ikreizi, kad kāds saprāta brālis uzskata, ka viņa kājstarpē atrodamais dziedzeru pāris rada viņam iespēju (reizumis dēvētu par dabiskām tiesībām) mani un man līdzīgās ne tik vien apaugļot, bet arī padarīt atkarīgas, es kļūstu nikna. Un mana vienīgā vēlme ir spert tā, lai no šī šķietamā tiesību avota nekas nepaliktu pāri.
Es kļūstu nikna, kad likumus par abortiem vai to aizliegumiem lemj būtnes, kuru pašu ķermeņos nekas sarežģītāks par lenteni nevar attīstīties. Un tad es gribu spert.
Es kļūstu nikna, kad tiek par vērtību dēvēta sabiedrība, kurā pavestas meitas akmeni kaklā lec ezerā, jo kauns un negods laist pasaulē bērnu, kura tēvu neesi mācējusi sev pielaulāt. Un tad es ļoti gribu spert.
Un katru reizīti, kad es dzirdu kaut ko par "sievietes sūtību" šajā pārapdzīvotības nomāktajā pasaulē, es apdomāju - vai tiešām nevajadzētu mazliet iespert? Varbūt pēc kastrācijas cienīts kungs sāks domāt ar domāšanai paredzēto ķermeņa daļu, resp., galvu.
Par lenteni labs, bet man ljoti, ljoti gribeetos Tev iebilst. Es tikai aiz piesardziibas to nedariisu.
Un manaa ideaalajaa pasaulee viiriesi ruupeejas par savaam sievieteem, un sievietes dzemdee veseliigus beernus un par vinjiem ar prieku ruupeejas.
Un manaa pasaulee sievetes nav un nevar, un vinjaam nevajag buut liidzveertiigaam viiriesiem. Nu, piemeeram man personiigi vismaz viena diena meenesii ir norakstaama uz meenesreizu reekjina. Bet es taapeec nejuutos slikti, jo par mani sajaas dienaas ruupeejas maigi un miilji.
Savaa ideaalajaa pasaulee es labpraat seedeetu savam viirietim pie kaajaam un klausiitos vinja staastos, jo es zinu, ka vinjs IR gudraaks par mani. Ja vinjs nebuutu gudraaks, es nemaz nespeetu vinju iemiileet. Bet tajaa pasaa laikaa manaa ideaalajaa pasaulee es zinaatu, ka mans "gribu" vinjam iespeeju robezaas buus sveets.
Un manaa ideaalajaa pasaulee es nomirtu pirmaa, un mans miiljotais viirietis dazus meenesus peec manis.
Ak, jā - mana kopdzīve ar vīrieti gan realitātē, gan vīzijās un ilgās allažiņ ir bijusi ļoooooti atšķirīga no Tevis aprakstītā modeļa. Un man gribētos, lai tā arī paliek.
Zinu, zinu, vispaar neesmu piemerota sim laikam, sai realitaatei.
Nu labi, lai paliek!! :))
Ka tolerance, kas vairs nav klusa personīga attieksme, bet ideja par ko brēkt no tribīnes, kļūst par smagu diagnozi.
Bet tad, kad es lasu citātus, kuros tiek zākātas vientuļās mātes, un sievišķība tiek reducēta uz reproduktīvo funkciju, es pārstāju būt racionāla un speru.
Butiljonem un Bankovskim, protams, ir tiesības sapņot par sabiedrību, kurā sieviete drīkst eksistēt tikai kā dzemdētāja un aukle patriarhālā ģimenē. Un man līdz ar to ir tiesības sapņot par lielu Ziemassvētku egli, kurā B&B līgani šūpojas pakārti aiz kādas ķermeņa daļas, kuru, lēdija būdama, nesaukšu īstajā vārdā.
:)
(un arii kljuustu par pleesiigu maatiiti, kad tiek skarti shie pashi augstaak mineetie jautaajumi)
Ja riebjas, tad atvaino - tas nebija ar nolūku aizskart Tevi.
Man šķiet, ka šie trīs grupējumi - 1) feministes, 2) geji un lezbietes, kas cīnās par savām tiesībām, 3) nāvessoda pretinieki
pēdējā gadsimta laikā, cīnīdamies par taisnu un visnotaļ atbalstāmu lietu - par ko nu katrs -, bet izmantodami pilnīgi nejēdzīgu (tas ir, ne ētiski, ne filozofiski nepārdomātu) un agresīvu argumentāciju paši sev ir nodarījuši lielu lāča pakalpojumu.
njaa
ir lietas, kurās vīriešiem savu galvu nevajadzētu bāzt.
feminisma tēma man arī tīri vai tuva.
jo vienmēr ir kāds vīrišķis, kas pa jokam vai nopietni sludina "sievietes lomu dzīvē"..kā gan var negribēt tādiem biksēs kulteni uztaisīt?
Atļaušos divas piebildes:
> kāds (...) uzskata, ka (...) rada viņam iespēju mani un man
> līdzīgās (...) padarīt atkarīgas
Imho atkarība kāreiz ir joma, kurā viena pagale nekad nedeg. Ja cilvēkam (uzsveru, cilvēkam neatkarīgi no dzimuma) ir tendence būt atkarīgam, tad viņš/a kļūs atkarīgs arī no stāvlampas.
2) uzskats, ka par abortiem lemt var tikai sievietes ir diezgan slidens; jo tālāk var prasīt, lai lēmumi arī kādā citā jomā tiek pieņemti tādā vai citādā ekspertu vai "ekspertu" lokā (btw, par to, kā šaurai ekspertu grupai veicas ar uz visiem attiecināmu lēmumu pieņemšanu, mēs jau zinam no Vārduļošanas lēmējbara pieredzes ;)), un tās ir beigas reprezentatīvajai demokrātijai, ārpus kuras feministes diez vai spētu sasniegt kaut vienu savu mērķi, cita starpā..
Bet vispār interesanti, ka arī es tajā rakstā saskatīju ko līdzīgu
Ja kaads/kaada nejeedz apredjeljitsa, ko tad vinsh grib, bet zin, ka kaut ko grib, tad nav ko briiniities, ka kaads par vinju gudraaks sho pielix pie ratiem!
Tas kaa ar to kakji, ja kakjis nezinaas ko tad shis grib, tad vinju pielix pie pelju kjershanas... un nevis taapeec ka zvaigznees ieraxtiits - kakja suutiiba ir kjert peles, bet gan taapeec, ka absoluutaa statistika liecina, ka kakji shajaa nodarbee ljoti labi panaakumi ir!
Ij ja baabiec vai vesela baabieshu varza nezin ko dariit, tad nav ko briiniities, kad vinjas meegjina pielikt pie trauku mazgaashanas! Jo vaavuljotaaji un nekaa nedariitaaji nekad nav bijushi cienjaa... ij po vai sieviet vai viiriec! Taapat veci, ja shis nezin ko grib, lix pie fiziskiem darbiem... un nevis taapee, ka taa ir vinja suutiiba, bet taapee ka vinjam muskulji lielaaki... tad lai worko!