![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Ziemas ir piemērotas tam, lai pārvērstos par trulu, aizmigušu kurmīti, daudz gulētu, jo īpaši janvāros, janvāros vispār vajag gulēt - tumsas ir tik daudz, vēl vairāk nekā decembrī, goda vārds, jo decembrī notiek tikai šļūkšana lejā, iekšā lielajā tumsas bedrē, priecīgiem spiedzieniem skanot, gada atskaites rakstot un rosola kalniem ēdoties cauri. Savukārt, janvārī tu vairs nekur nešļūc, tu esi tumsas bedres visdziļākajā pakaļā, un tev ir jāsāk mazpamazām līst ārā, klabošiem zobiem, sastingušiem pirkstiem un sasprēgājušām lūpām. Un tā līšana ir tik ļoti lēna un mokoša, ka tev neatgriezeniski pielec, cik tās tumsas īstenībā ir daudz, ka tā ir aprijusi vairāk nekā 70% diennakts, vairāk nekā 70% tavas janvāra dzīves, un labākais, ko ar tumsu var izdarīt, ir to nogulēt saldā murkšķa miegā. Pamosties, pačurāt, paēst, pamīlēties un atkal ieritināties segā. Pamosties, izslaucīt istabu, paadīt, skatoties seriālu, un iet gulēt. Pamosties, izvest pastaigā suni, iedzert glāzi vīna un likties uz auss. Tā ir pareizā ziemošana, pēc tās tu piecelies atpūties un laimīgs, iespējams, atlaists no darba, nenomaksājis rēķinus un nosaldējis visus palodzes kaktusus, toties pārziemojis bez ciešanām.
Vēl viena stratēģija varētu būt mesties darbu virpuļos, mutuļos, atvaros un centrifūgās, skriet no viena darba uz otru, apkrauties sīkiem un lielākiem papilddarbiņiem, uzņemties sabiedriskos pienākumus, klabināt datoru cauru diennakti, nekad lāgā nesaprotot, vai aiz loga ir rīta vai vakara tumsa (dienas slīpo gaišpelēko blāzmu no nakts rozā debesīm janvārī atšķirt var, bet rītus no vakariem - nekādi). Tā tu visu laiku būsi iesvīdis, nervozs un neizgulējies, bet, skat, kādu rītu tu pavērsies kalendārā, un ziema būs tikpat kā cauri, tavai kafijai būs marta piegarša, bet uz palodzes dīgs zaļie lociņi. Tad varēs mierīgi aiziet pie ģimenes ārsta un nolikties uz divām nedēļām gultas un antibiotiku režīma, jo šai stratēģijai ir viens mīnuss - tā ļauj pārziemot transā un tikpat kā bez ciešanām, taču ķermeņa resursus aprij un iztukšo. Depresijas nav, toties ir bronhīts, dermatīts, avitaminozes atmodināti senaizmirsti hroniskie iekaisumi, āda lobās, mati izkrīt, mīlēties negribas, taču tu grauz savus paša diedzētos lociņus un medū iegrieztās alvejas, lepns un gandrīz laimīgs, ka vēl viena ziema ir izturēta.
Vēl ziemojot labi palīdz studijas, jo, ja tu janvārī kārto sesiju, bet februārī gatavojies konferencēm, pār tavu dzīvi valda adrenalīns, kofeīns un nikotīns, tev mazliet sāp kuņģis, čerkst balss un zem acīm ir melni riņķi, taču gadalaiku tikpat kā nav iespējams pamanīt, brīvajos mirkļos laimīgi piedzeries, un kad beidzot tiec pie gulēšanas, tad atmosties jau martā.
Vēl varētu rīkot ballītes katru vakaru - ceptas cūciņas, daudz alkohola un pirtis ar lēkšanu āliņģos. Taču diemžēl neviens organisms neizturētu nepieciešamo šādu aktivitāšu daudzumu. Savukārt, paģiras un tukšas, pelēkas pēcsvētku nedēļas ziemās mēdz būt nāvējošas, no tām jāizvairās, cik spēka.
Laikam neatliks nekas cits kā iet gulēt.
Ar labu nakti, Ciba. Ar labu janvāri.
Vēl viena stratēģija varētu būt mesties darbu virpuļos, mutuļos, atvaros un centrifūgās, skriet no viena darba uz otru, apkrauties sīkiem un lielākiem papilddarbiņiem, uzņemties sabiedriskos pienākumus, klabināt datoru cauru diennakti, nekad lāgā nesaprotot, vai aiz loga ir rīta vai vakara tumsa (dienas slīpo gaišpelēko blāzmu no nakts rozā debesīm janvārī atšķirt var, bet rītus no vakariem - nekādi). Tā tu visu laiku būsi iesvīdis, nervozs un neizgulējies, bet, skat, kādu rītu tu pavērsies kalendārā, un ziema būs tikpat kā cauri, tavai kafijai būs marta piegarša, bet uz palodzes dīgs zaļie lociņi. Tad varēs mierīgi aiziet pie ģimenes ārsta un nolikties uz divām nedēļām gultas un antibiotiku režīma, jo šai stratēģijai ir viens mīnuss - tā ļauj pārziemot transā un tikpat kā bez ciešanām, taču ķermeņa resursus aprij un iztukšo. Depresijas nav, toties ir bronhīts, dermatīts, avitaminozes atmodināti senaizmirsti hroniskie iekaisumi, āda lobās, mati izkrīt, mīlēties negribas, taču tu grauz savus paša diedzētos lociņus un medū iegrieztās alvejas, lepns un gandrīz laimīgs, ka vēl viena ziema ir izturēta.
Vēl ziemojot labi palīdz studijas, jo, ja tu janvārī kārto sesiju, bet februārī gatavojies konferencēm, pār tavu dzīvi valda adrenalīns, kofeīns un nikotīns, tev mazliet sāp kuņģis, čerkst balss un zem acīm ir melni riņķi, taču gadalaiku tikpat kā nav iespējams pamanīt, brīvajos mirkļos laimīgi piedzeries, un kad beidzot tiec pie gulēšanas, tad atmosties jau martā.
Vēl varētu rīkot ballītes katru vakaru - ceptas cūciņas, daudz alkohola un pirtis ar lēkšanu āliņģos. Taču diemžēl neviens organisms neizturētu nepieciešamo šādu aktivitāšu daudzumu. Savukārt, paģiras un tukšas, pelēkas pēcsvētku nedēļas ziemās mēdz būt nāvējošas, no tām jāizvairās, cik spēka.
Laikam neatliks nekas cits kā iet gulēt.
Ar labu nakti, Ciba. Ar labu janvāri.
Kaut gan esmu arī ziemās ļoti veiksmīgi skrējusi - pareizie apavi, pareizie maršruti, pareizie diennakts laiki. Pa tādu sniegu, kāds šobrīd, var paskriet tīri labi. Galvenais, lai nav atkalas vai milzīgo peļķu.
Arī kad no Gruzijas marta atgriezos Latvijas martā, aptuveni mēnesi jutos ļoti slikti.