Skaistais gaismas kvants
February 2017
 
 
 
1
2
3
4
5
6
7
8
9
10
11
12
13
14
15
16
17
18
19
20
21
22
23
24
25
26
27
28
 
 
 
 
Wednesday, February 8th, 2017 03:32 pm
Kāpēc mūsdienu mākslas aprakstos valda tāda tekstuāla dizentērija? Jo lielāka māksla, jo lielāka dizentērija.

CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Wednesday, February 8th, 2017 11:30 am
Dienās, kad tezaurs uzkāries, jūties kā bez rokām.

3CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Monday, January 9th, 2017 10:28 pm
Kukú

Sodien skatijos uz datumu un domaju: kaut kas saja datuma bija, kaut kas tads iezimigs. Izdomaju, kam rit bus dzimsandiena, kam vakar bija, bet sodienai neko neatcerejos. Vakara atcerejos: a, Kaspariem tacu varda diena! Kaspariem... Pag, bet tad jau mums kàzu diena! Vot tebe, do cego ze dokatilis ar visu sito parvaksanos!

CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Thursday, December 1st, 2016 11:33 pm
Ak, šī lieliskā sajūta, tulkojot kaut ko, no kā neko nesaproti. Galvenais, lai izklausītos glīti!

Un ak, šī lieliskā sajūta, dziedot bērēs. (Šoreiz bez sarkasma.) Ja kāds grib veldzēt zaudējuma skumjas, iesaku: meklējiet latvju dainās! Bēru dziesmu teksti ir tik brīnišķīgi un jēdzīgas dzīvesziņas pilni! Neesmu nekāda sludinātāja un jūsmotāja, bet tiešām dziedējoši.

2CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Wednesday, November 9th, 2016 11:41 pm
Esmu tikusi tiktāl, ka šodien koncertā nepiegāju ar brāli aprunāties. Redzēju gan, ka brālis arī atnācis, bet slēpos, lai nav jāiet apsveicināties. "Negribas bojāt vakaru," spriedu pie sevis un iegrimu dziļāk krēslā. Pēc tam apraudājos par to visu. Brālis taču, jopcikāzīt!
Radinieki slīd no rokām ārā kā glumi ziepju gabali. Nu, kas tas ir! Un tomēr, vismaz mammas dzīve man ir kaut kā jāsakopj (lasi: jānotver tas glumais ziepju gabals). Mamma taču, jedritvaimicīt!

Vairsnevarizturēt. Varbūt es pati esmu galīgi kukū?

Toties koncerts bija skaists. Parša un Silabriedis duetā - tik kolosāli, ka vai peļķītē iztecēt!

1CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Tuesday, October 25th, 2016 03:04 pm
Cik briesmīgi izmisīgi skan sirēnas.

CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Wednesday, October 19th, 2016 09:44 pm
gaišā nākotne

RIFF biju uz franču filmu - eh! Visas tās daudzās dzīves, kuras mēs neizdzīvojam. Tik daudz iespēju, tik daudz ceļu, mēs aizejam pa vienu. Tā jau tam arī jābūt, taču reizēm tā skaties skaistumā un frančumā un domā: eh. Visi tie bijušie un nebijušie cilvēki (kā viņiem, nez, iet?), iemiesojušamies sapņi un izčibējušie sapņi. Kleitas, kas tev derējušas, kleitas, kas bijušas par šauru, kleitas, kas par greznu, kleitas, kas par garlaicīgu. Ar ko mēs te īsti nodarbojamies tai dzīvē?
Šī bija taisni tāda franciska filma, kādu man kārojās. Kādas manai mammai mēdza patikt. Taisni viņa mani iepaticināja uz franču filmām. Viņa neko īpašu nepaskaidroja, tikai ņēma mani līdzi uz franču filmām, un es redzēju, ka viņai patīk. Tā valoda, runas izteiksme, izturēšanās, mentalitāte - kā tur lai neiemīlas. Austrālijā dzīvojot, reiz bija franču kino festivāls, ak, kas tas bija par prieku! Kaut kas mīļš un pazīstams. Eiropa! Francija! Stūre kreisajā pusē! Veldzējos. Labi, ka festivāls bija krietnas divas nedēļas.
Mamma mani vienmēr veda uz franču filmām. Un tagad pati mamma ir kā Ipēras tēlotās varones māte - nu, ne gluži tik traki, bet uz to pusi. Un es vairs neesmu bērns, cik vairs ilgi, būšu tikpat veca kā Ipēra. Un kas tam visam pa vidu bijis? Vai pareizi, vai nepareizi un kurp? Eh, pēc vīna prasās.

CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Tuesday, October 11th, 2016 03:31 pm
pārsitiens

"Rītoties" - vai nav jauks vārds?

Uzraksti īsfilmas scenāriju par tēmu "rītošanās"!
Vai tev labāk patīk rītoties vai vakaroties?

Aizmuldējos. Tādi teksti cepas, kad tulko grāmatu bērniem par to kā darbojas datori...

CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Wednesday, September 14th, 2016 10:34 pm
Šodien tāds noskaņojums, ka atbildiet man uz jautājumu: kas īsti ir lūzeris? Kā to mēra?
Pašvaldības bērnudārzs uzdzen man eksistenciālu krīzi. Kas es esmu, kurp es eju, un kas, pie velna, man vainas, ka nevaru nodrošināt saviem bērniem foršu bērnu dārzu, kur valda jēdzīgums un sakarīgums?
Viss jau būtu ok, štrunts par to, ka pašvaldības bd sliktāka apgāde ar lietām. tikai sajūta kā skrūvīšu fabrikā. Meitenīte raud? Še, salvetīte, kur noslaucīt asaras. Pa gabalu, pa gabalu, tikai nesamīļot kādu.
Jāmācās lasīt nu obligāti, jo skolā to prasa. a pēc būtības - kāpēc? ko, "pēc būtības"? nesapratu. prasībās tā rakstīts, tātad jāmācās: skolā vajadzēs, es jau teicu. bet kāda velna pēc tas viss???
Man ļoti grūti pierast. Jāpierod, jābūt kongruentai, bērnus vedot. Tak raudāt gribas. Ne jau nabadzība ir pie vainas, bet kastīgums-skrūvīgums. Gluži vai var redzēt, kā rodas nākamā kastīgi-skrūvīgā paaudze. Aiz šausmām mati ceļas stāvus.
Es laikam pārspīlēju. Tomēr nespēju pierast.
Kā lai to sagremo?

1CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Saturday, September 10th, 2016 10:20 pm
Kur tie joda odi rodas?
Kur, pie joda, odi rodas!

CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Tuesday, August 30th, 2016 11:33 pm
Vasara

Paarraut nabassaiti ar vasaru.

CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Saturday, June 18th, 2016 06:10 pm
kumeliņi, kumeliņi

otrā istabā dzirdu: "kas tā tāda izdegune, ne ar kāju nepasper..."

vēl arī "matļoška" - tās var dabūt krāsot biržas muzejā. citi tās sauc par matrjoškām.

CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Monday, June 13th, 2016 11:18 pm
Kaijinja pelèka

"Kaiju mums ir daudz, to mes saucam par dabisko atlasi," atbildeja glabsanas dienests uz zvanu par to, ka pa ielu lèkà klibs kaiju mazulis krietnas pìles lielumà (tà kaija, kas nemaz nav kaija).

7CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Saturday, June 11th, 2016 09:41 pm
10

Noskraidīt līdz desmit
ir tas pats
kas noskaitīt līdz desmit.

CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Tuesday, May 31st, 2016 11:19 am
Dzimt un mirt

Ne tev jaunam mirt, ne vecam dzimt, cik tev ir, ir jābūt pietiekoši.

*Ziedoņa mēneša beidzamā diena.

CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Saturday, May 28th, 2016 09:19 pm
ak nāve, tu lielā brīnumsvecīte vēlreiz

Aizdomājos par to, ka mēs mūsdienās esam ļoti humāni, cilvēka dzīvībai tiek piešķirta liela vērtība un medicīnas sasniegumi ir tiešām ievērojami. Taču sanāk tā, ka vecs cilvēks var ilgi vilkt dzīvību diezgan švakā stāvoklī un tas, savukārt, ir liels slogs apkārtējiem, kuri kļūst īgni vai ieliek veco pansionātā, kas ir mūsdienīga izvēle, bet arī diezgan bēdīga. Man nepavisam negribas ar savu mammu dzīvot kopā, vienmēr esmu domājusi: NEMŪŽAM! Taču pēkšņi redzu, ka vienā brīdī cilvēks kļūst nedrošs, viņam ļoti gribas kādu sev blakus un tad par to visu ir jādomā - kas ir cilvēcīgi pret mani, pret viņu, kādus stūrus mēs dzīvē varam nogriezt, kādus ne. Kas ir dzīve, ko mēs te īsti esam nākuši darīt? Cik lielā mērā manā dzīvē ietilpst rūpju uzņemšanās par veciem vecākiem? Vai tas vispār ir kas tāds, no kā drīkst mēģināt kaut kā izvairīties? Vai, ja no tā mēģināsi atkratīties, tas pēcāk atkodīsies, un šī mācībstunda būs jāiziet tā vai citādi? Vai kāds zina kādu labu atbildi?

Šodien vasarnīcā meitas spēlējās pie mammas gultas, mamma mierīgi atpūtās un kaut kā tas viss likās tik cilvēcīgi. Domāju, "senajos laikos", teiksim, erzacīgajā 19-tajā gadsimtā, kad zemnieki dzīvoja lielās ģimenēs, droši vien nepastāvēja situācija, kad kāds ir, piem, 10 gadus uz gultas un visu laiku kopjams - tāds vienkārši vairs nebija dzīvotājs, savārga un aizgāja. Mūsdienās mēs cilvēkus stutējam un velkam, ārstējam, un pēc tam liekam viņus pansionātos, jo katram taču ir sava dzīve, ko dzīvot, savi plāni, ģimene, bērni, karjera. Tas ir mūsdienīgi un normāli, tomēr neatstāj sajūta, ka kaut kas tai visā nav līdz galam izdomāts. Un turklāt, ar ko tad mēs aizpildām to savu dzīvi? Vai viņa vienmēr ir tik kvalitatīva? Feisbuks, cibuks, ekrāns te, ekrāns tur. Nav jau tur arī nekā slikta, bet kādreiz liekas, par daudz, bez jēgas, kaut kas tur nav līdz galam izdomāts.
Kaut kas tur nav līdz galam izdomāts.

2CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Friday, May 27th, 2016 12:08 pm
*

Piedzimšana ir īres tiesību līgums.

CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Wednesday, May 18th, 2016 08:39 pm
Tads bridis dzivee

Ja vafelu tortes nosaukums izlasas ka "Muoka", tas liecina par depresivu bridi.

CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Monday, May 16th, 2016 10:13 pm
ak nāve, tu lielā brīnumsvecīte

kad kāds nomirst, tad ir it kā jāpārvācas.
tad mēs visu izvētījam un sajūtam līdz kaulam, paņemam pašu svarīgāko paunā un kājas aunam uz citām mājām.
un tad atkal dzīvojam cepures kuldami un apaugam ar mantu un ikdienu.
piena lāse zoda bedrītē un karotes aizbāztas aiz debesu malas - tepat, ļoti ērti un parocīgi; viss tik labi iekārtots, mums tik veiksmīgi iet, skatieties un priecājieties.
un tad atkal pietuvojas brīnumsvecīte kā tāds lodveida zibens, visu izgaismo un redzi: akkungs, kādas papēžādas saaugušas uz visiem nervu galiem, kādas mantu mantas savilkušās migā.
uzpūš lielā elpa un ir tik labi stāvēt tādam vienā krekliņā un ieelpot svaigu gaisu, zvaigznes un kastaņziedus.
kāpēc citreiz tā nevar?

p.s. maijs - ziedoņa mēnesis.

CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend

Monday, May 9th, 2016 10:00 pm
Sakarā ar vakardienas raidījumu par Sodumu iedomājos, ka vienmēr, godinot ģēnijus un citus talantīgos, jāgodina arī to otrās puses vai tamlīdzīgi tuvu stāvošie, kas viņus pacieš, lolo, izlaiž lieku reizi uz krodziņu, ļauj pagulēt (apbērnotajiem), ļauj mācīties, attīstīties un izpausties. Jo otrās puses (vai tamlīdzīgie) ir to pelnījuši!
Tāpat arī par drošības kultu aizdomājos: bērniem līdz 12 gadiem uz velosipēda ķivere ir obligāta. Mēs sargājamies, sargājamies, ildzinām to mūžu, bet kurš par saturu domās?! Tulkojot visādus memuārus novēroju, ka viņi (tajos senajos 20-tā gadsimta visādos laikos) dara visu ko foršu, un paspēj visu ko (kaut arī bez automātiskām veļasmašīnām), aizraujas ar visu ko. Bet mēs ko? Blenžam ekrānos.

CommentReply Add to Memories Email this entry to a friend