![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Un vēl kas ir raksturīgi Latvijas sabiedrībai (gan jau arī citām Austrumeiropas valstīm, atšķirībā no tā, ko var secināt man pieejamajā informācijā par labklājīgajiem rietumiem) - gan vardarbības upuri, gan varmākas, gan cilvēki ar dažādām atkarībām, cilvēki, kuri nespēj kontrolēt savu agresiju utt. - viņi visi tiek stigmatizēti kā "vainīgie", tādējādi netieši mudinot klusēt un slēpt savu "vainu", bet pieķertam attaisnoties. Taču reāls solis problēmas risināšanas virzienā būtu šīs visas (un vēl citas) definēt kā psiholoģiskas problēmas, kuras apdraud gan pašu, gan apkārtējos. Problēmas, kuras ir iespējams un vajag risināt un kuru risināšanā var cerēt uz sabiedrības atbalstu un saņemt to.
Tas nenozīmē, ka nav jāsoda konkrēti nodarījumi - auto vadīšana dzērumā, darba kavēšana dzeršanas dēļ, miesas bojājumu nodarīšana citam cilvēkam u.c.. Par konkrētiem pārkāpumiem jāsaņem sods, bet vardarbīgajam, atkarīgajam, līdzatkarīgajam un tam, kurš arvien nonāk upura lomā - ikvienam no viņiem būtu jāvar saņemt psiholoģiskā, psihiatriskā, vai narkoloģiskā palīdzība un nepieciešamais atbalsts savas uzvedības koriģēšanai.
Tas nenozīmē, ka nav jāsoda konkrēti nodarījumi - auto vadīšana dzērumā, darba kavēšana dzeršanas dēļ, miesas bojājumu nodarīšana citam cilvēkam u.c.. Par konkrētiem pārkāpumiem jāsaņem sods, bet vardarbīgajam, atkarīgajam, līdzatkarīgajam un tam, kurš arvien nonāk upura lomā - ikvienam no viņiem būtu jāvar saņemt psiholoģiskā, psihiatriskā, vai narkoloģiskā palīdzība un nepieciešamais atbalsts savas uzvedības koriģēšanai.
Tas ir ļoti labi, ka bērni uzdod tādus jautājumus, tā viņi izzina pasauli, iemācās domāt un, kazi, pamazām pat aiztaustās līdz pareizākiem slēdzieniem. Bet ir tiešam mazliet dīvaini, ja pieauguši cilvēki arī domā tāpat kā bērni un uzstāj, ka visam vajadzīgs iemesls. Saslimi? Ne tā domāji. Dievs tev mēģina kaut ko iemācīt. Tā ir iespēja pārdomāt lietas. Un tādā garā. Kaut kā pārlieku neaptveŗami šķiet tas, ka dažbrīd lietas vienkārši notiek, bez jebkāda iemesla.
Un ierakstā minētajos piemēros tomēr ir norāde uz risinājuma nevis ērta skaidrojuma atrašanu.
Es teicu, ka dažas lietas notiek tāpat vien, bez konkrēta iemesla. Piemēram, cilvēki ar dažādām slimībām tik tiešām saslimst bez kāda noteikta iemesla. Iespējams, viņiem uz to ir ģenētiska nosliece. Un? Viņi kaut kādā veidā izvēlējās piedzimt ar tādiem gēniem? Please.
Tava atbildība ir tas, ko tu dari ar tām nejaušībām, ko tev dzīve ir piespēlējusi. Ja tev ir ģenētiska nosliece uz alkoholismu, tava atbildība ir pievērst pastiprinātu uzmanību tam, cik daudz tu dzer. Ja tev ir nosliece uz vēzi, rūpējies par savu veselību. Bet dažreiz, neskatoties uz to, ko tu dari, tu visviens saslimsti.
Nujā, var jau sēdēt un močīt sevi, ak, es droši vien nedarīju pietiekami daudz, man par to ir sods. Ja gribi, sevi vari močīt. Bet citus nevajag, viņi tiešām neizvēlējās saņemt tās lietas, kas pie šāda iznākuma noveda.
Krii: Vardarbībā un atkarībās iesaistītajiem vajadzētu spēt saņemt psihologu, psihoterapeitu, narkologu atbalstu/palīdzību.
Kautskis: Naivā, dažreiz lietas vienkārši notiek.
Tas, ka mūsu galva ir par vāju, lai izkalkulētu visus faktorus, kas ietekmē krišanas trajektoriju, nenozīmē, ka šādu faktoru nav.
Paņem urāna gabalu (tas būs diezgan pagrūti, jo monētas ir pieejamākas par urāna gabaliem, bet hei, prakse mūs tagad neinteresē). Noteiktā laika posmā puse nestabilo urāna atomu kodolu sadalīsies. Bet, ja tu novēro vienu konkrētu kodolu (kas arī ir diezgan pagrūti, bet atkal, prakse nav svarīga), tev nav pilnīgi un galīgi nekāda veida pateikt, kad tieši viņš sabruks. Ne-kā-da. Viņš var sabrukt pēc sekundes, bet var arī stāvēt desmittūkstoš gadu, un tam, ka puse pārējo kodolu noteiktā laika posmā sadalīsies, nekā nenozīmēs.
Nezinu, nezinu...
Kaut kādam iemēslam taču jābūt.
Blakus esošo kodolu skaits, paša kodola vecums, whatever.
Nu neesmu es ar humanitārām novirzēm.
Galu galā, pat varbūtībai ir teorija.
Es savā ierakstā neiztirzāju cēloņseku sakarības un neaicinu to darīt. Es tikai norādu, ka vardarbīga uzvedība, atkarības utml. ir (ne vienmēr, bet pietiekami daudzos gadījumos) visnotaļ menedžējemas problēmas, gandrīz tāpat kā tuvredzība vai dzirdes traucējumi.
Resp., ja tuvredzību uztvertu kā vainu un kaut ko apkaunojošu, būtu daudz lielāka iespēja, ka tuvredzīgi cilvēki tā vietā, lai aizietu pie optometra un dabūtu recepti brillēm vai kontaktlēcām, izliktos, ka viņiem nekādu problēmu nav, līdz izraisītu autoavārijas, vai, strādājot par farmaceitiem, nejauši noindētu dažus pacientus, iedodot nepareizu zāļu devu.