Maziem bērniem mēdz būt tāda domāšana: viss ir/notiek kaut kāda iemesla pēc (un parasti šis iemesls ir viņi paši). Kāpēc kokiem ir zaļas lapas? Tāpēc, ka smuki izskatās. Kāpēc dūmi kāpj debesīs? Tāpēc, ka kāds iekūris krāsni. Un tādā garā, visam ir iemesls, visam ir izskaidrojums, nekas nenotiek tāpat vien.
Tas ir ļoti labi, ka bērni uzdod tādus jautājumus, tā viņi izzina pasauli, iemācās domāt un, kazi, pamazām pat aiztaustās līdz pareizākiem slēdzieniem. Bet ir tiešam mazliet dīvaini, ja pieauguši cilvēki arī domā tāpat kā bērni un uzstāj, ka visam vajadzīgs iemesls. Saslimi? Ne tā domāji. Dievs tev mēģina kaut ko iemācīt. Tā ir iespēja pārdomāt lietas. Un tādā garā. Kaut kā pārlieku neaptveŗami šķiet tas, ka dažbrīd lietas vienkārši notiek, bez jebkāda iemesla.
Tas ir ļoti labi, ka bērni uzdod tādus jautājumus, tā viņi izzina pasauli, iemācās domāt un, kazi, pamazām pat aiztaustās līdz pareizākiem slēdzieniem. Bet ir tiešam mazliet dīvaini, ja pieauguši cilvēki arī domā tāpat kā bērni un uzstāj, ka visam vajadzīgs iemesls. Saslimi? Ne tā domāji. Dievs tev mēģina kaut ko iemācīt. Tā ir iespēja pārdomāt lietas. Un tādā garā. Kaut kā pārlieku neaptveŗami šķiet tas, ka dažbrīd lietas vienkārši notiek, bez jebkāda iemesla.