Mēs ar apriņķa priekšnieku atkal parunājāmies
(jeb Kāpēc es nesatraucos par iespējamo kara sākumu Latvijā (Baltijā)).
Tā jau nav, ka es gluži nesatraucos - vismaz bezapziņa man ir sākusi sūtīt sapņus par mirdzošiem desantniekiem, kuri birst no satumsušām negaisa debesīm (baisi poētiski, vai ne?), toties veselais saprāts, saka, ka nav nekādas jēgas apsvērt emigrācijas plānus gadījumiem, ja Krievija iebrūk Latvijā vai citā (pieņemsim, tikpat mazā mizerablā NATO dalībvalstī).
Raugi, šādā situācijā ir tikai divi scenāriji:
a) stājas spēkā NATO līguma 5.pants, resp., sākas Krievijas un NATO karš Eiropas centrā, kam sekas ir visai neprognozējamas jukas un panika gandrīz visas Eirāzijas teritorijā. Šobrīd noteikt drošas bēgšanas virzienu šādos apstākļos nav iespējams.
b) NATO līguma 5.pants netiek pildīts. Faktiski tas nozīmē alianses izjukšanu, jo kurai gan iesaistītajai valstij varētu būtu interesanti pildīt savas saistības, saņemot skaidru signālu, ka tas negarantē atgriezenisku labumu nepieciešamības situācijā. To, kādi konflikti uzliesmo visā pasaulē, ja beidz pastāvēt NATO, es neņemos prognozēt, taču intuīcija saka priekšā, ka tās ir jukas, iespējams, pat ne tikai Eirāzijas mērogā un uz to fona pat mums pašiem Krievijas iebrukums varētu likties tāds nieks vien.
Vārdu sakot, mēs esam situācijā, kurā jebkāda stratēģija ir lieka greznība, atliek paļauties uz savām taktisko manevru spējām. Un pie viena atgādināt sev, ka cilvēki (arī valstu vadītāji) nav pārāk racionālas - un attiecīgi prognozējamas - būtnes.
Tā jau nav, ka es gluži nesatraucos - vismaz bezapziņa man ir sākusi sūtīt sapņus par mirdzošiem desantniekiem, kuri birst no satumsušām negaisa debesīm (baisi poētiski, vai ne?), toties veselais saprāts, saka, ka nav nekādas jēgas apsvērt emigrācijas plānus gadījumiem, ja Krievija iebrūk Latvijā vai citā (pieņemsim, tikpat mazā mizerablā NATO dalībvalstī).
Raugi, šādā situācijā ir tikai divi scenāriji:
a) stājas spēkā NATO līguma 5.pants, resp., sākas Krievijas un NATO karš Eiropas centrā, kam sekas ir visai neprognozējamas jukas un panika gandrīz visas Eirāzijas teritorijā. Šobrīd noteikt drošas bēgšanas virzienu šādos apstākļos nav iespējams.
b) NATO līguma 5.pants netiek pildīts. Faktiski tas nozīmē alianses izjukšanu, jo kurai gan iesaistītajai valstij varētu būtu interesanti pildīt savas saistības, saņemot skaidru signālu, ka tas negarantē atgriezenisku labumu nepieciešamības situācijā. To, kādi konflikti uzliesmo visā pasaulē, ja beidz pastāvēt NATO, es neņemos prognozēt, taču intuīcija saka priekšā, ka tās ir jukas, iespējams, pat ne tikai Eirāzijas mērogā un uz to fona pat mums pašiem Krievijas iebrukums varētu likties tāds nieks vien.
Vārdu sakot, mēs esam situācijā, kurā jebkāda stratēģija ir lieka greznība, atliek paļauties uz savām taktisko manevru spējām. Un pie viena atgādināt sev, ka cilvēki (arī valstu vadītāji) nav pārāk racionālas - un attiecīgi prognozējamas - būtnes.
taču vairāk par karstu, aktīvu karadarbību man sarūgtina tas, ka mūsdienās - saistībā ar visu civilizēto valstu civilizētību – konflikti ir tādi vnk gruzdoši un bezgalīgi ilgi. Viriljo bija jauks apzīmējums "wasteland", ieviesies tieši Dienvidslāvijas konflikta un NATO rīcības seku rezultātā. Būt par tādu bezgalīgo Afganistānu, Gazu, Ukrainu, Somāliju (kurā jau 2.-3. paaudze piedzimst bēgļu nometnēs), tas man šķiet daudz pretīgāk, nekā iespēja ātri atliekties, uzskrienot šāviņam..
Protams, es arī nealkstu notestēt savu pielāgošanās spēju robežas.
Grieķus izlaidu... bet laikam jau ne velti, jo ar grūtībām spēju iedomāties kaut vienu iemeslu kāpēc viņiem būtu par mums jādomā.
Pa lielam- ar iebrukumu Baltijā Puķins nošauj divus zaķus ar vienu šāvienu. Vienu- mazu zaķīti- teritorijas un ~8 miljonus potenciālo nodokļu maksātāju. Otru- lielu- NATO, jo 5.panta neievērošana nozīmēs NATO beigas.
Lielākā problēma ir tāda, ka Eiropā politiķi domājot par NATO, domā par ASV, bet Amerikā- par Eiropu. Un ja kaut kas ir jādara/jāuzlabo/jāmaina, tad gaida uz citiem. Puķins to ļoti labi apzinās un nedomāju, ka laidīs garām iespēju pielikt šai organizācijai punktu.
Par to, cik reāls šobrīd ir Krievijas iebrukums, norāda kaut vai tas, cik veiksmīgi viņiem iet ar Ukrainu. Šobrīd viss notiek tur, un Krieviju nekas cits pagaidām neinteresē.
Un principā, būtiskākais ir tas, ka iebrukums būtu iespējams tikai tad, ja mēs paši to gribētu. Tāpēc arī domas par potenciālas emigrācijas vai bēgšanas apsvēršanu man šķiet pilnīgi neadekvātas -- ja kāds to nopietni pieļauj un apsver, vai tad viņam tādā gadījumā vispār vajadzīga Latvija?
Par Ukrainu man vispār neiespējami spriest, visdrīzāk kāda daļa cilvēku gribēja, vismaz Krimā un austrumos.