Atzīšos, ka mani mēdz izbrīnīt bieži dzirdētais apgalvojums: "Latvijā nevar nopirkt normālu apģērbu." Kādu laiku biju pārliecināta, ka ar to ir līdzīgi kā ar frāzēm "Latvijā nevar atrast normālu vīrieti/sievieti", ko vienmēr sev kā attaisnojumu min cilvēki, kuriem personiskie kompleksi neļauj nedz iepazīties, nedz uzturēt kaut cik veselīgas attiecības ar pretējo dzimumu. Bet tagad man sāk likties, ka gan apģērba, gan vīriešu/sieviešu deficīta izsauktajām ciešanām ir vēl cita sakne - savā ziņā oidipāls antipatriotisms, mazliet līdzīgs pusaudžu juvenilajam dumpim a'la esmu pārāk oriģināls vai kā citādi labs saviem stulbajiem, garlaicīgajiem vecākiem
a varbūt tas mums no folkloras, ka pēc princeses jādodas pāri trejdeviņām jūrām? vai arī latvieši jūtas pārāk zilasiņaini, tapē jūt aicinājumu pašķaidīties?
Vakar iegāju Stockmann. Neuzrunā pilnīgi nekas. Pufaikciems, daudz kas tumšs un drūms, garlaicīgs, turklāt nepamet sajūta, ka tas viss ir izvilkts no kaut kādas noliktavas, kurā tas viss ir glabājies vairākus gadus.