Kurvjzieža kontemplācijas

Krāšņais Kurvjziedis

[info]krii
16.1.11 15:51
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Nesen konstatēju, ka jau kādu laiciņu cilvēki, kas ļoti daudz dara, visu var un visu pagūst, manī izsauc nevis apbrīnu, bet līdzjūtību. Es pati esmu tā dzīvojusi, turklāt bijusi ar sevi un savu dzīvi ļoti apmierināta. Taču tagad ir cits posms, cienīga bruņrupuča un apsūnojuša betonkluča slavasbrīdis, kad augstākā vērtība ir mirklim, kas piepildīts, ar kafijas krūzi stāvot pie loga un vērojot, kā aizsnieg vārnu atstātās pēdas. Kad dzirdu vai lasu par kādiem kārtējiem ļaudīm, visbiežāk sievietēm, kas strādā trīs četros darbos, apkopj māju, ada zeķes, audzina bariņu bērnu, mācās angļu valodu un vēl vada kādu pagasta dziedāšanas biedrību, man sāpēs sažņaudzas sirds un gribas teikt: "Eitanazējiet taču kāds viņu, ja citādi apstādināt nevar!"
Bet es jau zinu, ka skrienoši riteņi ne tikai grauzējiem, bet arī cilvēkiem nes prieku un piepildītas dzīves ilūziju, ka arī šis mirklis paies, jajaja, un gan jau drīz es pati atkal skriešu kādā ritenī no viena darba un otru, trešo, dzelžaini saplānotā režīmā, bez kādām tur apcerīgām blenšanām sniegā, bez apstāšanās un miera. Un mīlēšu tādu dzīvi un jēgpilnu šķitīšu.
Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry

  • [info]minchux
    16.1.11 18:08
    tā ir dzīšanās pēc atzinības, neapzināti savas, bet apzināti citu. Trakākais, ka no tādas skriešanas ir tiešām traki grūti ārā tikt, vienmēr liekas vēl to un šo un Tad ...
    Ir pieredze radniecībā un centos no tā mācīties to labāko, un atziņas man uz šo brīdi priekš sevis tāpat kā tev - bauda ir kalnu Negāšanā. Nu dažreiz patīkami, bet tiekties uz to un skraidīt kā sadegušai katru dienu - nafig? ja atkal kas iekodīs un atradīsies kam un par ko skriet - lai iet!

  • [info]mausoons
    16.1.11 18:08
    Briizhiem shkjiet, ka es pat nedusmotos, ja mani eitanazeetu :)

  • [info]diana
    16.1.11 18:34
    Nēnuskaidrs, ka tā ir cenšanās attaisnot savu eksistenci.

    • [info]krii
      16.1.11 18:50
      Vai eksistence ir kas tāds, par ko jātaisnojas?

      • [info]divi_g
        16.1.11 19:00
        Domāju, ka ir zināms skaits cilvēku, kuri uzskata, ka viņu eksistence pati par sevi nav vērtība, ja tā netiek kaut kādā veidā attaisnota vai pierādīta. Vēl nesen cilvēkiem diezgan apzināti un daudzveidīgi mācīja, ka viņu dzīvēm ir jēga, tikai kalpojot valstij, un tas bija dažādos veidos turpinājies gadu simtiem, vai tad ne?
      • (no subject) - [info]diana

        • [info]krii
          16.1.11 19:21
          Man ir neskaidras aizdomas, ka nemitīgā plosīšanās, simtiem darbu un mūžīgā aizņemtība vairumā gadījumu noteikti nav vienīgā iespēja, kā uzturēt pie dzīvības bērnus vai citus no tevis atkarīgos cilvēkus. Labi, es, protams, esmu priviliģētā situācijā, jo man nav bērnu, nedz kopjamu un uzturamu tuvinieku, tāpēc - pēc daudzu uzskatiem - vispār nav morālu tiesību par ko tādu izteikties. Un tomēr - manā apkārtnē ir pietiekami daudz piemēru, kas liecina, ka dzīves temps un aizņemtības pakāpe daudz biežāk ir atkarīgi no cilvēka paša izvēles, kaut kādām subjektīvām psiholoģiskām determinantēm, nevis ārējo apstākļu spiediena.

          • [info]diana
            16.1.11 19:36
            Arī tā dzīšanās un neapstāšanās jau ir subjektīva psiholoģiska determinante, nevis ārējo apstākļu spiediens. Varētu būt jēga žēlot šādu sievieti par to, ka viņai trūkst tā iekšējā miera un pašpietiekamības. Bet principā jau jebkura šāda žēlošana ir vāji maskēta pārākuma demonstrēšana, tāpēc varbūt labāk nežēlot nemaz. :)
            Man tāda pati "žēluma" izjūta ir pret cilvēkiem, kas pārtiek no bērnu pabalsta, nevis raujas uz pusēm, lai nodrošinātu sev zināmu komforta līmeni. Un kādas man tiesības viņus žēlot? Katrs jau ir tai situācijā, ko izvēlējies, un cita cilvēka izvēli vislabāk var novērtēt tikai viņš pats.

            Baigi sāpīga tēma, krii. Ir kaut kāds vainīgo sērdienīšu sindroms, ir. Neviens cits visā pasaulē to neizdarīs tik labi kā es, neviens neko klāt nenesīs utt. Un vienā brīdī paliec atkarīgs no stresa un, ja gadās brīvs brīdis, jūc prātā no diskomforta, jo atpūsties neproti. "Brīvdienas nav manas laimīgās dienas" utt.
            Un man visu laiku gribas aizstāvēties, bet principā tu jau neuzbrūc.

            • [info]krii
              16.1.11 19:48
              Jā, žēlošana vienmēr izskatās pēc pārākuma demonstrācijas (un daudzos gadījumos patiešām arī ir), tāpēc labāk būtu bijis, ja es būtu izvēlējusies kādu citu vārdu.
              Un, protams, visticamāk nevienam mana līdzjūtība nav vajadzīga, un tas ir tikai kaut kāds mans aizsargmehānisms, balstīts pārliecībā, ka lielum lielais vairums manu šābrīža relaksēto, apcerīgo laiskumu uzskatītu par grēcīgu un nosodāmu.

    • [info]alefs
      16.1.11 19:23
      Bet varbūt vienkārši cilvēkiem tā patīk — skriet un rosīties, un izlikt savu enerģiju.

      • [info]diana
        16.1.11 19:27
        Man liekas, krii ieraksts nav par tādiem.

      • [info]krii
        16.1.11 19:28
        Jā, es zinu, ka daudziem patīk. Tāpēc arī esmu piesardzīga ar savām līdzjūtībām un eitanāzijas piedāvājumiem.:)
        Man pašai savulaik ir paticis. Un gan jau nāks brīdis, kad patiks atkal.

  • [info]nova
    16.1.11 19:34
    nē, šādu dzīvi nevar gan mīlēt un diezin vai mīlēsi, jo tas ir diezgan pretdabiski, ja vien neesi cilvēks-upuris, kurš ķer kaifu no mocīšanās. mans sapnis ir pavadīt dzīvi ar tējas tasi uz lieveņa, rimti noraugoties rožu laukos. bet pagaidām ir, kā ir. ja neesmu pratusi jau šobrīd ieriktēties uz lieveņa ar tasi, pati vien vainīga, jo iespējas bija.

    • [info]diana
      16.1.11 19:38
      Bet cilvēku-upuru ir viena trešdaļa no vispārējās populācijas, to nevajag aizmirst.

    • [info]krii
      16.1.11 19:41
      Es pieļauju, ka ir atšķirīgas prasības pēc dzīves tempa dažādiem cilvēkiem - un arī vienam cilvēkam atšķirīgās dzīves situācijās. Man pašai ir bijis arī tā, ka ķeru kaifu no apziņas, ka sasodīti daudz padarīts, no adrenalīna, ko izsauc iekļaušanās termiņos, paspēšanas pareizā secībā nokļūt punktos A, B, C utt. No tā, ka diena ir pagājusi vienā virpulī un tu esi neganti pārguris un neganti laimīgs.
      Bet šobrīd man ir tāds posms, kad, arī pie luksofora stāvēdama, es izbaudu to, ka šajā mirklī nav jāiet, var stāvēt un sajust kā aukstais ziemas gaiss līp pie zeķēm, vērot blakusstāvētāja sarkanās cepures kontrastu ar pelēko fasādi un izbaudīt simtiem citu mazu prieciņu, cik nu vien tajā minūtē ietilpst.

  • [info]kreiza
    16.1.11 21:09
    Klau! Nesekoju Taviem ierakstiem līdzi, līdz ar to pēdējais, ko atceros, ir, ka Tu krīzes sākumā juties ļoti apmierināta ar to, ka vari dzīvoties mājās, esot bezdarbniekos. Reizēm iedomājos, kas pa šo laiku ar Tevi ir noticis, bet slinkums tam visam izsekot. Varbūt vari īsumā pateikt :)

    • [info]krii
      16.1.11 21:31
      Īsumā tātad šo divu gadu laikā:
      1) pabeidzu divējus profesionālus kursus (ne no NVA), saņēmu sertifikātus, pāris reižu nopelnīju nelielas naudiņas, pielietodama iegūtās zināšanas, prasmes un dokumentus praksē;
      2) dažbrīd biju bez naudas un izmisumā, taču izdzīvoju;
      3) neregulāri pelnījos ar visādām sīkām haltūrām (lekcijas, ekskursijas, tulkojumi utml.)
      4) atjaunojos maģistrantūrā, budžeta grupā;
      5) pērnā gada pēdējos piecus mēnešus sanāca apvienot darbu vienā projektā (kas man riebās) ar vēl vienu piestrādāšanu un to pašu maģistrantūru, iedzīvojos neirozēs un sirdsklapēs;
      6) pašlaik restaurēju nervu sistēmu, kārtoju sesiju un kaļu grandiozus nākotnes plānus.
      P.S. Labprāt Tevi palasītu, ja būtu tāda iespēja.

      • [info]kreiza
        16.1.11 21:38
        Piedraugoju, bet es ļoti maz šobrīd rakstu... Man pašai 6 mēneši kopš apzinātas izvēles nonākt bezdarbniekos, un ļoti neskaidras nojausmas par to, ko vispār vēlos :) Arī tāpēc tāda interese :) Nu jā, Tavs ceļš arī paskaidro, kāpēc šāds ieraksts ;)

      • [info]kreiza
        16.1.11 21:44
        Es Tevi draugos uzaicināju, ja nu kaut ko baisi nesajaucu :D Mani albumi pastāsta vairāk nekā mana dienasgrāmata ;)

  • [info]chaj
    16.1.11 21:35
    un vēl pagūst gulēt deviņas stundas dienā!
    :)

  • [info]annuska
    16.1.11 22:44
    es jau gadu dziivoju mieriigi, cik nu ar skolas vecuma beerniem tas iespeejams, un badaa neesam tikai tapeec, ka viirs straadaa un turklaat tagad straadaa vairaak. bet kad es straadaaju ofisaa, man bija tikai viens darbs un beerni un maaja no taa cieta un nebiaj taa, ka visu var paspeet, naacaas atteikties arii no nodarbeem, kuraas man bija talants un kaut kas arii bija sasniegts; arii tagad es ljoti daudz laika veltu sev un savam leenumam, nekaa nedariishanai, un es domaaju, no taa ciesh gan beerni, gan saimnieciiba.
    mees vispaar abi ar viiru esam taadi drusku antikarjeristi, bet mums attieciigi nekas nepieder, dziivojam cetrataa trissistabu dziivokliii Purvciemaa, taa kaa visam ir sava cena.
    veel, vienai vajag leenu riitu ar kafiju, otrai dziedaashanas biedriibu, bet abas to sauc par laiku sev.

  • [info]udensroze
    17.1.11 00:57
    Galvenais, ka visi izbauda to,kas sobrid ar vinjiem notiek:vai nu mieru vai skrieshanu.
Powered by Sviesta Ciba