Kurvjzieža kontemplācijas

krii

16.1.11 15:51

Nesen konstatēju, ka jau kādu laiciņu cilvēki, kas ļoti daudz dara, visu var un visu pagūst, manī izsauc nevis apbrīnu, bet līdzjūtību. Es pati esmu tā dzīvojusi, turklāt bijusi ar sevi un savu dzīvi ļoti apmierināta. Taču tagad ir cits posms, cienīga bruņrupuča un apsūnojuša betonkluča slavasbrīdis, kad augstākā vērtība ir mirklim, kas piepildīts, ar kafijas krūzi stāvot pie loga un vērojot, kā aizsnieg vārnu atstātās pēdas. Kad dzirdu vai lasu par kādiem kārtējiem ļaudīm, visbiežāk sievietēm, kas strādā trīs četros darbos, apkopj māju, ada zeķes, audzina bariņu bērnu, mācās angļu valodu un vēl vada kādu pagasta dziedāšanas biedrību, man sāpēs sažņaudzas sirds un gribas teikt: "Eitanazējiet taču kāds viņu, ja citādi apstādināt nevar!"
Bet es jau zinu, ka skrienoši riteņi ne tikai grauzējiem, bet arī cilvēkiem nes prieku un piepildītas dzīves ilūziju, ka arī šis mirklis paies, jajaja, un gan jau drīz es pati atkal skriešu kādā ritenī no viena darba un otru, trešo, dzelžaini saplānotā režīmā, bez kādām tur apcerīgām blenšanām sniegā, bez apstāšanās un miera. Un mīlēšu tādu dzīvi un jēgpilnu šķitīšu.

• 30 raksta
• ir doma

• nova

  16.1.11 19:34

  

  nē, šādu dzīvi nevar gan mīlēt un diezin vai mīlēsi, jo tas ir diezgan pretdabiski, ja vien neesi cilvēks-upuris, kurš ķer kaifu no mocīšanās. mans sapnis ir pavadīt dzīvi ar tējas tasi uz lieveņa, rimti noraugoties rožu laukos. bet pagaidām ir, kā ir. ja neesmu pratusi jau šobrīd ieriktēties uz lieveņa ar tasi, pati vien vainīga, jo iespējas bija.

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • diana

    16.1.11 19:38

    Bet cilvēku-upuru ir viena trešdaļa no vispārējās populācijas, to nevajag aizmirst.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais

  • krii

    16.1.11 19:41

    

    Es pieļauju, ka ir atšķirīgas prasības pēc dzīves tempa dažādiem cilvēkiem - un arī vienam cilvēkam atšķirīgās dzīves situācijās. Man pašai ir bijis arī tā, ka ķeru kaifu no apziņas, ka sasodīti daudz padarīts, no adrenalīna, ko izsauc iekļaušanās termiņos, paspēšanas pareizā secībā nokļūt punktos A, B, C utt. No tā, ka diena ir pagājusi vienā virpulī un tu esi neganti pārguris un neganti laimīgs.
    Bet šobrīd man ir tāds posms, kad, arī pie luksofora stāvēdama, es izbaudu to, ka šajā mirklī nav jāiet, var stāvēt un sajust kā aukstais ziemas gaiss līp pie zeķēm, vērot blakusstāvētāja sarkanās cepures kontrastu ar pelēko fasādi un izbaudīt simtiem citu mazu prieciņu, cik nu vien tajā minūtē ietilpst.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais