Kurvjzieža kontemplācijas

krii

16.1.11 15:51

Nesen konstatēju, ka jau kādu laiciņu cilvēki, kas ļoti daudz dara, visu var un visu pagūst, manī izsauc nevis apbrīnu, bet līdzjūtību. Es pati esmu tā dzīvojusi, turklāt bijusi ar sevi un savu dzīvi ļoti apmierināta. Taču tagad ir cits posms, cienīga bruņrupuča un apsūnojuša betonkluča slavasbrīdis, kad augstākā vērtība ir mirklim, kas piepildīts, ar kafijas krūzi stāvot pie loga un vērojot, kā aizsnieg vārnu atstātās pēdas. Kad dzirdu vai lasu par kādiem kārtējiem ļaudīm, visbiežāk sievietēm, kas strādā trīs četros darbos, apkopj māju, ada zeķes, audzina bariņu bērnu, mācās angļu valodu un vēl vada kādu pagasta dziedāšanas biedrību, man sāpēs sažņaudzas sirds un gribas teikt: "Eitanazējiet taču kāds viņu, ja citādi apstādināt nevar!"
Bet es jau zinu, ka skrienoši riteņi ne tikai grauzējiem, bet arī cilvēkiem nes prieku un piepildītas dzīves ilūziju, ka arī šis mirklis paies, jajaja, un gan jau drīz es pati atkal skriešu kādā ritenī no viena darba un otru, trešo, dzelžaini saplānotā režīmā, bez kādām tur apcerīgām blenšanām sniegā, bez apstāšanās un miera. Un mīlēšu tādu dzīvi un jēgpilnu šķitīšu.

• 30 raksta
• ir doma

• krii

  16.1.11 19:21

  

  Man ir neskaidras aizdomas, ka nemitīgā plosīšanās, simtiem darbu un mūžīgā aizņemtība vairumā gadījumu noteikti nav vienīgā iespēja, kā uzturēt pie dzīvības bērnus vai citus no tevis atkarīgos cilvēkus. Labi, es, protams, esmu priviliģētā situācijā, jo man nav bērnu, nedz kopjamu un uzturamu tuvinieku, tāpēc - pēc daudzu uzskatiem - vispār nav morālu tiesību par ko tādu izteikties. Un tomēr - manā apkārtnē ir pietiekami daudz piemēru, kas liecina, ka dzīves temps un aizņemtības pakāpe daudz biežāk ir atkarīgi no cilvēka paša izvēles, kaut kādām subjektīvām psiholoģiskām determinantēm, nevis ārējo apstākļu spiediena.

  • Atbildēt
  • Iepriekšējais
  • Diskusija

  • diana

    16.1.11 19:36

    Arī tā dzīšanās un neapstāšanās jau ir subjektīva psiholoģiska determinante, nevis ārējo apstākļu spiediens. Varētu būt jēga žēlot šādu sievieti par to, ka viņai trūkst tā iekšējā miera un pašpietiekamības. Bet principā jau jebkura šāda žēlošana ir vāji maskēta pārākuma demonstrēšana, tāpēc varbūt labāk nežēlot nemaz. :)
    Man tāda pati "žēluma" izjūta ir pret cilvēkiem, kas pārtiek no bērnu pabalsta, nevis raujas uz pusēm, lai nodrošinātu sev zināmu komforta līmeni. Un kādas man tiesības viņus žēlot? Katrs jau ir tai situācijā, ko izvēlējies, un cita cilvēka izvēli vislabāk var novērtēt tikai viņš pats.
    
    Baigi sāpīga tēma, krii. Ir kaut kāds vainīgo sērdienīšu sindroms, ir. Neviens cits visā pasaulē to neizdarīs tik labi kā es, neviens neko klāt nenesīs utt. Un vienā brīdī paliec atkarīgs no stresa un, ja gadās brīvs brīdis, jūc prātā no diskomforta, jo atpūsties neproti. "Brīvdienas nav manas laimīgās dienas" utt.
    Un man visu laiku gribas aizstāvēties, bet principā tu jau neuzbrūc.

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais
    • Diskusija

    • krii

      16.1.11 19:48

      

      Jā, žēlošana vienmēr izskatās pēc pārākuma demonstrācijas (un daudzos gadījumos patiešām arī ir), tāpēc labāk būtu bijis, ja es būtu izvēlējusies kādu citu vārdu.
      Un, protams, visticamāk nevienam mana līdzjūtība nav vajadzīga, un tas ir tikai kaut kāds mans aizsargmehānisms, balstīts pārliecībā, ka lielum lielais vairums manu šābrīža relaksēto, apcerīgo laiskumu uzskatītu par grēcīgu un nosodāmu.

      • Atbildēt
      • Iepriekšējais