Kurvjzieža kontemplācijas

Arī tā dzīšanās un neapstāšanās jau ir subjektīva psiholoģiska determinante, nevis ārējo apstākļu spiediens. Varētu būt jēga žēlot šādu sievieti par to, ka viņai trūkst tā iekšējā miera un pašpietiekamības. Bet principā jau jebkura šāda žēlošana ir vāji maskēta pārākuma demonstrēšana, tāpēc varbūt labāk nežēlot nemaz. :)
Man tāda pati "žēluma" izjūta ir pret cilvēkiem, kas pārtiek no bērnu pabalsta, nevis raujas uz pusēm, lai nodrošinātu sev zināmu komforta līmeni. Un kādas man tiesības viņus žēlot? Katrs jau ir tai situācijā, ko izvēlējies, un cita cilvēka izvēli vislabāk var novērtēt tikai viņš pats.

Baigi sāpīga tēma, krii. Ir kaut kāds vainīgo sērdienīšu sindroms, ir. Neviens cits visā pasaulē to neizdarīs tik labi kā es, neviens neko klāt nenesīs utt. Un vienā brīdī paliec atkarīgs no stresa un, ja gadās brīvs brīdis, jūc prātā no diskomforta, jo atpūsties neproti. "Brīvdienas nav manas laimīgās dienas" utt.
Un man visu laiku gribas aizstāvēties, bet principā tu jau neuzbrūc.