A thin grey line between black and white

Atnācu mājās, aizmigu un tā arī pastkastīti, kur mest mīlestības vēstules un pastkartes grāmatām, neuztaisīju. It kā varētu tagad, bet zinot sevi,to, kā aizraujos un pat nepamanu rītausmu, labāk neriskēšu. To labāk uz kādu starptautisko grāmatu dienu. Man pilnībā pietiek ar decembra čerņu negulēto nakšu dēļ, pat ja bija arī daudz kā skaista.

Zinātnei nav dzimuma. Tajā ir cilvēks un prāts. Dzēšot aizspriedumus, to vietā sludinot dzimumu līdztiesību – vienu no ilgtspējīgas attīstības pamatiem –, 11. februāris ir diena kā atgādinājums pasaules sabiedrībai par sieviešu un meiteņu pilntiesīgu
iespēju iet zinātnes ceļu.
Iepazīsti stipendijas „Sievietēm zinātnē” laureātes, apsveic šai dienā sev pazīstamu zinātnieci. Kopā ar kādu mazu meiteni, kurai ir liels sapnis, paveic mazu, bet nozīmīgu zinātnisku eksperimentu.

"Šis dizains mums neder, jo ir pārāk krāsains. Tas nav jauniešu, bet milleniāļu dizains. Mēs vispār negribam, lai mūs, jauniešus, nodalītu kā atsevišķu grupu."

Pēdējā laikā tāda sajūta, ka laiks rit atpakaļgaitā. Sabiedriskās vietās bieži skan mūzika, kas kādreiz bija man tuva un asociējās ar kaut ko skaistu. Katarse. Paliks tikai labais.

Vai tā ir sakritība, ka tu pabrauc garām auto, kam numura zīme sākas ar NE un nākamajam auto ar zīmi KO? Nedomāju vis, jo neko japāņu valodā nozīmē kaķis.

Ja interesē Japānas kino, nākamnedēļ kinoteātrī Splendid Palace 3 dienas rādīs dažādu žanru filmas - https://www.lv.emb-japan.go.jp/itpr_ja/11_000001_00280.html

Šķiet, ka par dižpārdokli būs kļuvusi Marka Aurēlija grāmata "Meditācijas. Pašam sev." Pirms Ziemassvētkiem manīju J. Rozes grāmatnīcā nelielu kaudzīti, bet atliku tās pirkšanu. Šodien iegāju tajā pašā grāmatnīcā, bet vairs nebija. ātri gan izpārdota, bet nu labāk tā, nekā tad, ja grāmatu kalni stāv ilgi neizpirkti. 

Šorīt vilcienā pasažieri bija smaidīgāki kā parasti, jo biļetes pārbaudīja smaidīga, gaišmataina sieviete ar sarkanu rūķa cepurīti galvā. Dāvanā saņēmu skaistu pantiņdžemperi un nemaz vairs nesalstu.

It kā īsti neticu tam dalījumam četros temperamentos, bet tad pateica, ka holēriķim ir grūti saprasties ar flegmatiķi un tāda situācija šķita pazīstama. Holeriķis nesaprot, kā var "neko negribēt"? Cilvēki pasaulē ir tāpēc, lai darītu lielas lietas un izcīnītu lielas cīņas, bet flegmatiķis grib tikai saprast cilvēkus un saticību.

Gribēju izsist sevi no rutīnas, uzsākot zīmēšanas mēnesi (viens zīmējums dienā). Bet šodien sapratu, ka esmu aizsākusi jaunu rutīnu, jo eju vieglāko ceļu un bieži vien neko jaunu nemeklēju un neeskperimentēju, kad vakaros pēc darba esmu nogurusi. Kāda jēga? Bet nav jau tā, ka tas mani nepriecē, tikai daudz kas šķiet salūzis.


Būtu jau labi, ja patiešām es būtu tāds radījuns, kā citiem no malas izskatās - bruņurupucītis, ka zina savu ceļu un lēnām tipina pa to. Bet nav ne vienkārši, ne mierīgi.

Šodien pienāca tā diena, kad mani nosauca par dāmu. Vairs neviens nesauc par tanti (tā jaunībā reizēm sauca mazu bērnu mammas), ne kundzīti, kundzi, ne meiteni, pat ne ģevušku.

Vakar ceļā uz mazo pilsētu grāmatā tiku līdz vietai, kad sāka snigt. Kad izkāpu pieturā, arī sniga. Rīgā viss vēl bija melns, bet tad jau vairs pa logu neskatījos, jo biju iegrimusi grāmatā. Tajā pasvītrots tikai viens teikums, lai gan pati gribētu daudzus.

"Sniegs bira un visu pārklāja - gan no ārpuses, gan cilvēkā iekšā."

To nu gan nebiju gaidījusi, ka novembra tumsa būs tik mierinoša, viegla un glāstoša, pat draudzīga. Varbūt tiešām pēc visu svēto dienas debesis ir atvērušās? Visticamāk šis mēnesis vislabāk atbilst manam dvēseles stāvoklim. Vairs nav nekādu kontrastu. Bet tad atkal kaut kādas uguntiņas prātā, kad sajūsmina pat vilcienu gaišie logi. Tie tumsā izskatās, kā mazas, spožas Ziemassvētku dāvaniņas.

Tā nu izskatās, ka sestdienu rītos vilcienus piepilda laimīgās ģimenes kvirzienā prom no Rīgas) vai studenti (uz Rīgu). Joprojām daudzi ārzemnieki ir sajūsmā par pieturu Solitūde (saglabāju viņu izrunu).

Šķiet, ka ilgi nebiju redzējusi tik daudz smaidu, kā šorīt.

Pirmais rudens manā dzīvē, kurā vairs nelasu un nelieku kabatās kastaņus. Vēl pirms gada neticēju, ka tāds pienāks. Vai beigas visam?

Kopš pieslēdza apkuri, es visu laiku guļu. Autobusā, vilcienā, mājās. Labi vēl, ka darbā miegs nenāk.

Beidz maksāt par svešu karu!
Create a good carma!
Kaķi saka ņau!

100 brīnumainu veidu, kā izdzīvot skolā
100 brīnumainu veidu, kā iegūt draugus
100 brīnumainu veidu, kā iepazīt zēnus