A thin grey line between black and white

Pirmdien bija tāda sajūta, ka laiks ir izstiepies. Pusstundu sēdēju peronā uz soliņa un gaidīju vilcienu, vērojot pelēkzilās debesu nokrāsas un satumstošos mākoņus. Ja uz perona nebūtu citu cilvēku, kas arī gaida, nodomātu, ka esmu iekritusi kādā paralēlā laika joslā, kur vilcieni kursē tikai reizi nedēļā vai esmu kaut ko sajaukusi. Meitenes uz blakussoliņa čaloja par sadzīvi. Viena no viņām teica, ka esot apokaliptiska sajūta un vispār nezinot, kāds laiks mūs sagaidīs Rīgā. Tas īpaši nebiedēja, turpināju sēdēt un gaidīt tāpat kā pārējie, jo ziņu par atceltu braucienu nebija. Vilciens tomēr parādījās ar 30 minūšu kavēšanos. Man patika noskaņa, kā pamazām satumsa un vilcienā vēl pāris minūtes neieslēdza apgaismojumu. Kāda sieviete ar telefonu filmēja skatu aiz loga. Sāka līt un es aizmigu, jo trūka gaisa (skaidrs, ka lietus laikā visus logus aiztaisīja ciet). Tā nu kādas piecas reizes modos, bet Rīga šķita vēl tālu, lai gan pēc grafika vilcienam tur jau būtu bijis jābūt pirms stundas. Tik garu braucienu sen nebiju piedzīvojusi. Kad beidzot vilciens nokļuva galamērķī, bija pārstājis līt. Tātad varbūt tāpēc vilciens speciāli brauca tik lēnu:) (ldz mājaslapā gan bija cita informācija). Pa ilgiem laikiem paspēju visu izdarīt un laiks palika pāri. Žēl, ka aizmirsu sākumu vilcienā izdomātam cibas ierakstam, atceros tikai beigas "tad ir līdzīgi kā uzrakstā uz kādas sienas "Kad spīd saule, es varētu pat dzīvot." Būtu interesanti uzzināt, kas tieši tas motivējošais bija. Bet nu varbūt tas nebija patiesi, ja jau aizmirsu.

Pirms gulētiešanas izlasīju nelielo spāņu rakstnieču Irijas H. Parentes un Selenes M. Paskvalas stāstiņu par depresiju no mazas meitenes skatpunkta “Alma un septiņi briesmoņi”. Apbrīnoju prasmi vienkārši rakstīt par sarežģīto cilvēkā, arī kaunu par depresiju un nevēlēšanos par to nevienam stāstīt. Patika, ka atlabšana grāmata beigās nav ātra un vienkārša, taču ar gribasspēku un līdzcilvēku atbalstu gaismas atgūšana ir iespējama, pat ja arī visu laiku nebūs priecīgi, gadīsies arī grūtās un skumjās dienas.

Dažus briesmoņus pat atpazinu savā dzīvē. Jo īpaši pirmo, kas nemitīgi apsūdz, ka visu daru slikti un nepareizi, līdz ar to nepatīku cilvēkiem. Arī otro, kas rada smagumu, miegainību un lielu nogurumu, kad neko negribas darīt, tikai glaudīt melnam kaķim līdzīgo briesmoņa mīksto spalvu. Par laimi, trešais, bezmiega briesmonis, pie manis pēdējā laikā viesojies ir reti. Līdzīgi ir ar ceturto, kas padara izklaidīgu un aizmāršīgu, līdz ar to daudz kas netiek izdarīts vai izdarīts ļoti lēnu. Arī piektais var iet ieskrieties, jo aicina palīst gultā zem segas un neiet ārā, jo kāda jēga vispār celties un kaut kur iet, ja tev nekas nesanāk un visiem krīti uz nerviem ar savu eksistenci? Un tad vēl raudulīgais, žēlumu izraisošais briesmonis, ar kuru kopā jāskumst un sevi jāžēlo. Nudien drūma un nomācoša kompānija.

( Ikvienam, kas diendienā cīnās ar saviem briesmoņiem. )

šķiet, ka visgrūtāk ir saprasties ar cilvēkiem, kuri uzskata, ka ir tikai viena pareizā atbilde. Bieži vien pat skolas kontroldarbos ir vairākas pareizās, tad jau arī dzīvē vajadzētu tā būt.

Vienmēr silda sirdi, kad bērni spēlējas un darbojas ar vienkāršām, manis sagatavotām papīra lietām. Gan decembrī, kad nopriecājos, ka manas sniegpārsliņas nebūs jāizmet miskastē, jo bērni labprāt ņēma līdzi bez piedāvāšanas. Un tad jūnijā uz automašīnas redzēju no ģeometriskām figurām veidotu cilvēciņu un atcerējos seno ieceri no dažādu krāsu papīriem sataisīt vienkāršas figūras, kuras var kombinēt un līmēt pēc sirds patikas. Gandrīz kā 2D lego. Un bērni tiešām aizrāvās, pat ja nebija nekāda konkrēta uzdevuma vai norāžu. Tā tapa brīnišķīgas kolāžas ar zīmējumiem. Aizvien vairāk pārliecinos, ka bērnība visvairāk piemērota sapņošanai un jaunradei. Un vēl bieži dzirdēju, kā bērni lūdz pieaugušajiem kaut ko piezīmēt klāt. "Tēti, uzzzīmē sunīti!" "Mammu uzzīmē jumtiņu mājai!" Tik mīļi.

izrādās, ka par šo tēmu iznākusi Ineses zanderes grāmatiņa Kamoliņš un Kastīte, kur aplis un kvadrāts spēlējas un pārtop par dažādiem tēliem. https://www.youtube.com/watch?v=Y6DMmWL1c4o


Vēl novēroju, ka bērniem vislabāk patīk apļi. Reizēm arī kvadrāti. Trīsstūri gan ne visai.

.

Tāda melanholiska videoeseja par internetu, izrādās tapusi pirms kovidlaika.

- Jūs esat traks.
- Jūs esat vienīgais, kas esat mani sapratis.

Interesanti būtu noskaidrot, vai vairāk naudas iegulda cilvēka prāta attīstībā un izglītībā vai tomēr mākslīgā intelekta attīstībā?

Kopš beigušās sniega dienas, mežu atkal varu iziet aizvērtām acīm neapmaldoties. Tā nomaldīšanās ziemas periodā gan nosacīta, vnk katru reizi iznācu negaidītā vietā, ja nepiedomāju. Tunelī kāds ielu muzikants spēlēja Šverna dziesmu Mans zirgs.

"A book a day keeps stupidity away".

Pavadīju laiku neauglīgā diskusijā par to, vai laikam ir virziens.

Vakar sanāca skaista pastaiga uz Bišumuižu. Klusi un nesteidzīgi varēju vērot sniegu un sniegpārsliņu struktūras. Ienāca prātā, ka Vecais Ziepniekkalns vai Bišumuiža būtu laba un patīkama vieta dzīvošanai, bet tomēr jauku dzīvesvietu piedāvāja apskatīt Āgenskalnā. Es piekritu apskatīties, pat ja nosolījos Āgenskalnā vairs neatgriezties. Pat ja atmiņas šķiet nozagtas, visu nevaru tā īsā laikā izdzēst, vismaz labo ne. Klusiņām paraudāju, jo tā vieta un pat dzīvokļa plānojums atgādina kopīgās pastaigas, sarunas, kaķu meklēšanu. Laikam nedaudz baidos atgriezties tik bīstamā vietā, bet varbūt nejaušību nav un man jāsaņemas savest kaut ko beidzot kārtībā? Turklāt dzīvokļa īpašnieks ir pirmais sastaptais cilvēks, kam čehu valoda šķiet pati skaistākā Eiropas valoda! Atskaitot, čehu valodas skolotāju, protams. Gribēju vēl teikt vecmāmiņu, bet atcerējos, ka viņai pirmajā vietā bija itāļu.

Reizēm tomēr pietrūkst pagātnes nakstmaiņu darbi. Atcerējos dziesmu, kur ir nedaudz šī noskaņa, taču ne burtiskā nozīmē. https://youtu.be/Jcu1AHaTchM

Ir tādi vakari, kad nesies, cik spēka pretī vējam un sniegputenim, lai pēdējā brīdī paspētu uz pēdējo autobusu. Šoferis vēlīgi ielaiž, brilles ir aizsvīdušas, no cepures un šalles pil kūstošais sniegs, kaut kur ātri jāapsēžas, bet īsti divvietīgo brīvo vietu vairs nav. Tā nu jāsēžas kādam blakus. Nogurumā iesvempies pirmajā krēslā, kas pagadās, nemaz nepaprasot cilvēkam, vai drīkst apsēsties, kā parasti to daru. Un tad izrādās, ka šis cilvēks mierā un klusumā ir gribējis malkot vīnu no pudeles, bet nu pēkšņi kaut kāds sniegavīrs blakus uzradies un paliek neērti. Tā reizēm izgāžas mani labie nodomi cilvēkus neapgrūtināt.

Kas izdomājis kaut ko tik jocīgu kā rotācijas darbā? It kā lai neiesūnotu, bet nu nežēlīgi, ja bez tavas piekrišanas mētā no vienas vietas uz otru bez kādām izvēles iespējām. Varbūt kādam nav tik svarīga darba vide un kolēģi, pie kuriem esi pieradusi, jo būtiskāki jauni iespaidi un iespējas. Es laikam sākšu ticēt sazvērestības teorijai, ka darbs nedrīkst būt kaut kas tuvs un personisks, kurā esi iekšā ar sirdi un dvēseli. Pretējā gadījumā tevi pārcels uz citurieni, kur it kā vairāk darba un "interesantāk".

Gaismas atgriešanās agros rītos sajūsmina un iedvesmo. Cik daudz ko vēl mēs nezinām! Cik daudz ko var atrast!

Kas mani dīdīja ņemt Zinātniskās fantastikas tēmu? Būtu labāk ņēmusi ko garlaicīgu un jau sen pabeigusi. Šķiet, esmu galīgi aizmaldījusies un šajā žanrā sāku ievilkt tādus darbus, ko par sci-fi var dēvēt visai nosacīti. Man vispār nekad nav patikusi klasifikācija, jo ne viss pakļaujas sakārtošanai smukās kastītēs. Bet labums tāds, ka vienmēr visu var izārdīt/izdzēst un sākt no jauna. Tāds kā restarts smadzenēm.

"Retais zina, ka izdevēju Etcelu ar pilnām tiesībām var saukt par Verna līdzautoru. Tikai pateicoties šim izdevējam, mēs esam dabūjuši grāmatas, ko vēl tagad ir interesanti lasīt. Etcels bija ļoti stingrs. Viņš piespieda Vernu pārstrādāt sižetus, ievest jaunus varoņus un rādīja, kādā stilā ir jāraksta. Žils bez ierunām pakļāvās Etcelam it visā. Nonāca līdz tam, ka izdevējs nepieņēma no autora gatavu romānu "Parīze 20. gadsimtā", sakot, ka tas ir pārāk drūms. Verns nosolījās vairāk nerakstīt antiutopijas un paslēpa rokrakstu seifā. To atrada viņa mazmazdēls tikai 1989. gadā un romāns tika publicēts tikai 1994. gadā.

Pretstatā izplatītajam viedoklim, Verns nebija zinātnes progresa "saucējs". Īstenībā Verns pret zinātni izturējās bez īpaša entuziasma, izmantojot to tikai kā mākslinieciski-izklaidējošu līdzekli. Rakstnieks bija skeptiķis un tehnikas progresu redzēja visai tumšās krāsās. Taču Etcels loģiski sprieda, ka Vernu-optimistu pirks daudz labāk, tāpēc lika autoram piepildīt gandrīz visus darbus ar entuziasmu un sajūsmu par cilvēka saprāta neuzvaramo spēku.

Ar šo iejaukšanos izdevējs neapmierinājās. Etcels izņēma no Verna tekstiem antisemītiskas pasāžas. Arī mūsu zemei [protams, domāta, Krievija - t.p.] tik tikko netika no Verna. "20000 ljē pa jūras dzelmi" sākotnējā versijā kapteinis Nemo bija poļu aristokrāts, kas uzbūvējis superlaivu, lai atriebtos "nolādētajiem krievu okupantiem" (domāta apspiestā poļu sacelšanās 1863. - 1865.). Etcels, kas tirgoja grāmatas arī Krievijā, piespieda Vernu padarīt kapteini Nemo par "bomzi", bet romānā "Noslēpumu sala" viņš pārvērta viņu par Dakkaras princi - indiešu radžas dēlu, kas tur ļaunu prātu uz angļiem par sipaju asacelšanās apspiešanu."

https://www.lffb.lv/raksti/lasit-talak/laiku-apsteigusais-zils-verns

Pat darbā aiz sienas ir sākusi skanēt kāda no Bella Ciao daudzajām partizānu versijām. Valodu gan nepiefiksēju.

No tām gleznām nāk liels siltums un dzīves apliecinājums. Gandrīz tā, kā es agrāk Rīgu redzēju un mīlēju.

"Braucu vienatnē uz mājām tramvajā, priecājos par skaistumu, bet cilvēki sēž tādi drūmi, vienīgi sunītis priecājās. Es vēlāk uzzīmēju šī sunīša portretu. Nodomāju, ka es kā sunītis uz visu skatos, dzīvi un priecīgi. Jūs vienkārši esat pie šī skaistuma pieraduši."

I. Vitjuks

https://youtu.be/EW4NSwjdBA4

Pēc darba stāvēju pieturā, lija lietus un nez kāpēc galvā sāka skanēt dziesma The man who sold the world Nirvana izpildījumā. Interesanti, kāpēc tā? Kopš vasaras viņus vairs neklausos.