Hypocritic critic

Nav jau gluži tā, ka mana būtība būtu tāda, kāda tā uz āru rādās citiem. Kas visu dara viegli, smejot hahaha, radot iespaidu, ka man vienmēr visam ir gatavs plāns, daudz naudas un maz rūpju. Pat nezinu kopš kura laika esmu pārvērtusies par tādu triviālu klaunu, pat ja iekšēji sirds pilna sāpju. Un tomēr vismaz godīgi pacēlu roku, atbildot uz dzejnieces jautājumu, ka vieglāk tomēr ir raudāt nekā smieties. Tā jau gluži nav, ka dzīvotu tikai iedomu pasaulē un skaistās ilūzijās. Pat sapņos rādās karš. Tikko atcerējos Pest of Child dziesmu Karš, ko mierīgākā versijā reiz kāda koncertā izpildīja Jēkabs Nīmanis ar grupu. Šķiet tā izsaka kara absurda būtību.