A thin grey line between black and white

Nezinu, kas notika, kāpēc pēkšņi saasinājās pasaules uztvere. Vakar iztēlē daudz švīkāju, it kā gribētu nošvīkāt visu iepriekš man zināmo, pieņemto, izdomāto, iemācīto. Kas domā, kas veido un rada to pamatu, ko tik viegli pieņemt pašu par sevi saprotamu? Un izmisīgais jautājums: visi melo, tai skaitā es? Kad šķita, maza daļiņa atbildes man rokā, iekritu dziļā miegā. Cerēju, ka visu atcerēšos. No rīta tik smaga galva, it kā būtu paģiras pēc lielas uzdzīves. Un, šķiet, saprotu vēl mazāk nekā iepriekš. Neko no izdomātā neatceros. Viss sastājies vecajās sliedēs un konstrukcijās, it kā tādas zemestrīces prātā nemaz nebūtu bijis. Kā tas iespējams? Un kas vakar notika? Neko nesaprotu.

Nav jau gluži tā, ka mana būtība būtu tāda, kāda tā uz āru rādās citiem. Kas visu dara viegli, smejot hahaha, radot iespaidu, ka man vienmēr visam ir gatavs plāns, daudz naudas un maz rūpju. Pat nezinu kopš kura laika esmu pārvērtusies par tādu triviālu klaunu, pat ja iekšēji sirds pilna sāpju. Un tomēr vismaz godīgi pacēlu roku, atbildot uz dzejnieces jautājumu, ka vieglāk tomēr ir raudāt nekā smieties. Tā jau gluži nav, ka dzīvotu tikai iedomu pasaulē un skaistās ilūzijās. Pat sapņos rādās karš. Tikko atcerējos Pest of Child dziesmu Karš, ko mierīgākā versijā reiz kāda koncertā izpildīja Jēkabs Nīmanis ar grupu. Šķiet tā izsaka kara absurda būtību.

Rudens rītos visjaukākais ir klausīties vēja šalkoņu, kamēr mazgāju seju vai paturu galvu rokās, lai tā nenokristu.

Sapnis šoreiz kā videoklips. Bija tāds rudens, kāds man patīk, ne karsts, ne auksts. Es braucu uz elekroskūtera, vējš plivināja matus, garo šalli un vējjakas stūrus. Garām slīdēja rudenīgie parki, pilsētas nami, rudens lapas. Laikam biju beidzot priecīga.

Svētdien uz zālītē nokritušas ozollapas iemirdzējās lietuslāsītes. Par fejām tās tomēr nepārvērtās. Lietainajā otrdienā kāda maza meitene atstāja mums krāšņu varavīksnes zīmējumu ar sirsniņām. Visu dienu par to smaidīju. Dāvanu kastītē sabēru Rīgas nomales parkos salasītās ozolzīlītes un kastaņus. Pa virsu uzliku rudens lapas, it kā tā būtu dāvana vai vēstule kādam citplanētietim, lai redzētu, kādi dārgumi mums te ir. Un šovakar telefona lukturīšu gaismā izgāju cauri bērnudārza telpām. Tur bija skaisti filca putniņi, kā īsti! Katrs savā krāsā. Papīra un origami putni bija gandrīz visās telpās pie griestiem. Tāda sajūta, ka drīz notiks kaut kas ļoti labs, pat ja pasaulē joprojām uz nebēdu plosās neprāts.

Vakar pirms/pēc treniņa satikās divi mazi zēni. Ierastā sveiciena vietā viens paklanījās un teica Koņičiva! Otrs pamāja ar roku. Droši vien apmeklē aikido nodarbības vai ko tādu. Pēc tam laikam sākās daiļslidotāju treniņš. Mūzika izvēlēta ļoti liriska un melanholiska: Robijs Viljams - Angels, Selīna Diona - My heart will go on, Savage Garden - To the moon and back. utt. Šķiet, tāda visur skanēja, kad vēl mācījos skolā.

Nekādu piedzīvojumu. Tikai drošība, skaidrība un precizitāte.

Kad dzīvē pienāks tas brīdis, kad pārstāšu zelta burtiem kladītē rakstīt frāzes "I'm worse at what I do best" un "I have never failed to fail"?

Ir iestājies tāds vecumposms, kad no dārziem atnestie ābolīši garšo vairāk par visām gardākajām kūkām pilsētā.

Puisis kursabiedrenei vai klasesbiedrenei stāstīja par savu deju partneri, ka tikai uz skatuves esot tā sajūta, ka viņi ir partneri arī dzīvē. "Bet pats muļķīgākais, ka tu nesaproti, vai tā ķīmija ir tikai uz skatuves, mana fantāzija, bet patiesībā nekas nav pa īstam?"

"Bet vai jūs arī improvizējat? Vai vienmēr atstrādājat iestudētu horeogrāfiju?"


Atbildi nedzirdēju, jo pienāca mana pietura.

Piektdienas vakarā netālu no manas istabas/virtuves loga sarunājās divi jaunieši par domu spēku, kas esot līdzīgs viļņiem. "Un, jā, tāpēc cilvēkam, kas aiziet uz baznīcu, paliek labi nevis tāpēc, ka saticis Dievu, bet viņš tur domā tīras domas un koncentrējas uz labo." Vēl es redzēju uzrakstu uz krekliņa "Sorry mum".

Vai pasaulē ir tāda mūzika, pēc kuras noklausīšanās mazliet mainās visa cilvēka uzbūve?

Sapnī atrados psihoneiroloģiskajā slimnīcā. It kā. Nezinu, kāpēc sapnī biju tik pārliecināta, ka tā ir mentālā dziedinātava un man tāda palīdzība ir vajadzīga.Bet nu labi, tobrīd tāda pārliecība bija un prāts bija trulāks nekā nomodā. Jutos tur kā visdīvainākais cilvēks (apkārt pārējie jautri čaloja vai mierīgi lasīja, šķita, ka lielākā daļa tur jūtas iederīgi). Biju atradusi klusu vietu, kur nolīst un pētīju sārtos plankumus uz rokām. Arī par to izcelsmi sapņa es neprātoja, it kā tas būtu kaut kas tik pašsaprotams kā leoparda plankumi. Vēlāk tomēr izrādījās, ka tā nav nekāda slimnīca, bet vieta, kur cilvēki brīvprātīgi izdzēš visas savas atmiņas.

Mana pirmā varavīksne šogad! Pirms gada es daudz biežāk viņas redzēju, jo īpaši no rītiem.

Sapnī dzīvokli bija apsēduši kaķi. Mani pamodināja skaņa. Ieraudzīju kaķi kašājamies kastē. Sapņa es pat neizbrīnīja, ka kaķis svešā vietā jūtas tik droši, ne arī tas, ka viņam līdzi sava kaste. Prātu nodarbināja tas, kas viņu šeit atnesis, kāpēc kaķa tualete stāv istabas vidū un, kā šo pārpratumu risināt. Kamēr tā domāju, parādījās vēl viens melns kaķis un nospriedu, ka dzīvoklī ir kāda slepena kaķu eja, kas nekavējoties jānoslēdz. Jutos atvieglota, kad kaķi prasījās ārā. Tad zvanīja modinātājs un sapratu, ka sapnis mani atkal ķircina.

Biju piemirsusi, kāda laime ir pastāvēt zem koka un vērot saules ņirboņu caur lapām. Ir vērts dzīvot!

Izrādās, ka japāņiem tam ir speciāls vārds. https://www.tokyoweekender.com/art_and_culture/japanese-culture/japanese-words-we-cant-translate-komorebi/