Hypocritic critic

Brīvajos brīžos lasu arī bērnu un jauniešu grāmatas. Nupat izlasīju grafisko stāstu/komiksu Katrīnas karš, kur ļoti labi varēja izjust galvenās varones aizrautību un mīlestību pret fotogrāfiju. Laikam pamazām izzūd mani stereotipi par komiksiem, jo varbūt esmu iemācījusies arī attēlu valodu. Reizēm bildes atdzīvojās kā bērnībā, līdzīgi kā teksts, kas pats uzbur nekur neredzētas ainas.

"Reizēs, kad nevaru atrast veidu, kā nofotografēt iecerēto, gaidu, kad attēls pieteiksies pats. Esmu tikai šeit tādēļ, lai to atklātu kā instruments. Instruments kā rokās? (...) Es atradu attēlu vai attēls atrada mani?"


"Un kas fotogrāfijā patīk tev?

Domāju, man patīk tvert ikdienas attēlus.
Notvert ķermeni kustībā.
Brīžus, kad sejā parādās emocijas.
Reizēm šķiet, ka attēli jau pastāv kādā neredzamā pasaulē."

Bijē Žilija

Varbūt tāpēc te cibā vairāk atzīmēju mazos, skaistos mirkļus, mazāk kādas pārdomas vai smagus pārdzīvojumus, jo par to ir grūti rakstīt publiski. Vakar pirmo reizi tā pa īstam atsāku sapņot ko lielu. Un tā gaismā pamanīju, cik piesardzīgiem un maziem solīšiem esmu kustējusies uz priekšu, jo maza un ierobežota pasaule tobrīd šķita drošība.

Ja fotografēšana varonei daļēji bija kā aizmiršanās un palīdzēja izdzīvot, tad man tā ir skaistā pamanīšana ikdienā. Pat ja pagaidām man nav bijis jāpiedzīvo karš uz savas ādas. Atcerējos raidījumu, kurā stāstīja par Ukrainas paviljonu Venēcijas mākslas biennālē, kad maza meitenīte bombardēšanas laikā izskrējusi laukā un saukusi: "Ej prom, karš! Mēs tevi negribam!"