| |
[Feb. 8th, 2006|11:35 am] |
Profesors izskatījās nokaitināts, bet tomēr atbildēja:
-Mani palūdza direktors. Ticiet man poter, ka man tas nesagādā ne mazāko prieku.
Harijs nedaudz padomāja un teica:
-Jūs varējāt to nedarīt. Profesors Dumidors jūs palūdza, bet nepavēlēja.
Strups atrāvās no grāmatas un pētoši palūkojās zēnā.
-Redzu, ka jūs esat uzzinājis manu mazo...profesionālo noslēpumiņu,- Slīdeņa vecākais greizi pasmīnēja»-Jums kāds pastāstīja, jeb jūs pats līdz tam nonācāt?
Harijs nez kāpēc neatbildēja, bet Strups šķita arī negaidam atbildi.
-Poter, kā jūs jau laikam esat pamanījis,- viņš turpināja.- tad jeb kurš direktora lūgums ir ļoti uzstājīgs. Bet man šķiet es jūs lūdzu man netraucēt.
Profesors izlapoja grāmatu līdz beigām un dusmīgi nometa to uz galda.Grāmata sagāza pārējo grāmatu kaudzīti, bet Strups tam pilnībā nepievērsa uzmanību.Viņš jau pētīja citu grāmatu vākus kuras stāvēja plauktā, kabineta stūrī.Harijs atviegloti uzelpoja un sāka vākt kopā sagāzušās grāmatas.Zēns saprata, ka profesors ir pilnībā nenoskaņots uz slēptprātību...
-E-e-e, ser, es varētu aiziet uz Slēgto nodaļu bibliotekā, ja jūs man iedotu atļauju,- iesāka harijs cerībā pēc iespējas ātrāk aizvākties no kabineta.- Es arī varētu palīdzēt meklēt.
-Nomierinieties, Poter,- Atteica strups pat nepagriezdamies pret zēnu.-iedot jums atļauju un jūs aizstiepsiet pusi Slēgtās nodaļas. pie tam es tur jau biju...Tur nav nekā tāda ko es nezinātu.
Sapratis, ka netiks vaļā no profesora harijs atkal uzdeva jautājumu:
-Ser, A, kam tam konkrēti ir jābūt?
-Poter, jūs novēršat manu uzmanību, ko es jau trešo reizi lūdzu jūs nedarīt.
-Bet profesor...
-Senlaicīga melnās maģijas grāmata, iespējams, ka seno, tumšo burvju pieraksti! Ko jūs vēl no manis gribat? Jums vajadzētu būt pateicīgam par to, ka es ar to vispār nodarbojos! Bet jūs tā vietā traucējat man un sev starp citu arī!- Strups bija ļoti saniknots un aizkaitināts, bet Harijs vienalga pacentās uzzināt ko vairāk. Viņš zināja, kur varēja dabūt senu melnās maģijas grāmatu, bet tikai kādu?...
-Vai jūs zināt, kas ir tās grāmatas autors? vai jūs esat viņu kādreiz redzējis?
Strups strauji pagriezās pret Hariju. Zēns instinktīvi atkāpās pāris soļus. Šķita, ka profesors ir gatavs viņam uzklupt un saplosīt gabaliņos. Viņa acīs mirdzēja tīrs un neapslēpts naids.
-Redzēju- negaidīti nošņācās Strups.- Es redzēju to grāmatu pie jūsu dārgā tēva.- Profesora sejā parādījās sāpes un riebums.-Reiz...es mēģināju ielīst viņa galvā...es gribēju atrast kādu iemeslu, vai gadījumu no viņa iepriekšējās dzīves, lai viņu pazemotu...-Strups šķita esam aizmirsis par Hariju, kurš uzmanīgi klausījās katrā vārdā, kamēr profesors nodevās nepatīkamajām atmiņām.- Bet tas nelietis spēja ļoti labi pretoties...Un peč tam viņš netīšām ļāva man ieraudzīt to grāmatu...
-Kas tā bija par grāmatu, Profesor?- Zēns uzmanīgi pajautāja.
Strups itkā atjēdzās un nikni palūkojās uz Hariju.
-Es neredzēju viņas nosaukumu,- īsi atbildēja slīdeņa torņa vecākais, izņemdams zizli.- tātad, sāksim nodarbību...
-Bet kāpēc jūs neizmantojat...Nu...-izlikdamies, ka nav dzirdējis pēdējos vārdus,zēns ar acīm norādīja uz Domnīcu, kura stāvēja uz viena no plauktiem. Profesora seja kļuva pilnīgi balta no niknuma, nūjiņa viņa rokās sāka trīcēt.
-Es nevaru atcerēties to ko nekad neesmu zinājis,- čaukstoši nočukstēja Strups.- pat ja es pieiešu cieši klāt pie grāmatas es neieraudzīšu viņas nosaukumu...
-Varbūt, ka es ieraudzīšu?- Harijs pajautāja un uzreiz ierāva galvu plecos- zēns saprata, ka ir uzprasījies uz pamatīgu skandālu.
Tik niknu profesoru viņš redzēja pirmo reizi. harijam bija pazīstams tāds stāvoklis- it kā viss niknums uzsprāgst iekšā, iesprūst kaut kur kaklā un nevar izkļūt ārā, saraudams iekšējos orgānus pa gabaliņiem. Tādos gadījumos gribas dziļi ieelpot, bet nesanāk, plaušas ir kā nobloķētas. Šķiet, ka tieši to pašlaik izjuta Strups.Profesora bālā seja palika tāda kā mironiski zilgana, bālie pirksti spēcīgi saspieda tumšo koku. Slīdeņa vecākais atvēra muti it kā gribēdams uzbļaut zēnam, bet neizdvesa ne skaņas. Nūjiņa viņa rokās sāka trīcēt vēl vairāk.Strups pēkšņi sašūpojās un pieķērās pie galda it kā viņam būtu sagriezusies galva.Pēc tam profesors lēnām apsēdās uz krēsla, un sažņaudzis kulakus nolaida galvu. Garie mati aizsedza viņa seju. harijs nobijās, ka profesoram ir sākusies lēkme. Zēns piespieda sevi pakustēties no vietas un izdarīja soli uz galda pusi. |
|
|