|
Jan. 7th, 2006|11:07 am |
-Nē...Mani nogalināja mans tēvs.Bet pēc tam nomira viņš pats.Šī māja ir nolādēta.Šeit labāk ilgi neuzturēties.Sevišķi jau nu tev. Drīz tie cilvēki nāks šurp lejā, lai pavakariņotu. Harijam iekšā viss sagriezās, viņš panikā pieskrēja pie durvīm un sāka tās dauzīt ar kulakiem un spārdīt ar kājām, tomēr tās nepadevās. Zēns strauji pagriezās un ar traku skatienu palūkojās uz galdu. Pie tā stāvēja, daudz, daudz veclaicīgu krēslu.Harijs jau gribēja paķert vienu no tiem, bet laicīgi saprata, ka krēsls neizturēs pēc pirmā sitiena pa šīm durvīm.Sofija ar ziņkārību sekoja līdzi zēna darbībām. Viņu tās šķita uzjautrinām. Bet tad viņa pēkšņi vīlusies novilka:
-A-k-k...Cik žēl, pēc tevis ir atnākuši.
Harijs pagriezās.
-Profesor!
Zēns vēl nekad nebija bijis tik laimīgs redzot Strupu. Slīdeņa vecākais stāvēja pie durvīm un lūkojās apkārt.
-Merlins, Poter, kur jūs esat iekūlies!- viņš noburkšķēja un pietuvojās Harijam.- Pazūdam no šejienes pēc iespējas ātrāk.
Zēns nekādi nespēja noticēt, ka beidzot viņš no šejienes izkļūs. Viņam bija dīvaini skatīties cauri Strupam, kurš arī šķita esam spoks, tikai neviss balts, bet gan ar melniem matiem un mantiju. Tas viss Harijam atgādināja gadījumu ar priekškaru, kad pēc viņa ieradās Dumidors.
-Atā, Harij Poter- teica Sofija pazuzdama sienā.
Strups sagrāba zēnu aiz rokas un tas sajutās tā it kā viņam būtu uzmetuši biezu, melnu audumu...Un tad viņš pamodās.
Harijs saprata, ka sēž uz krēsla mikstūru profesora kabinetā, bet pats Strups ar pirkstu galiem tur viņa deniņus.Profesors stāvēja aizvēris acis un kaut ko čukstēja. Pārvarējis riebumu, Harijs pakratīja galvu, cenzdamies parādīt Strupam, ka jau ir atjēdzies.Profesors strauji atvēra acis un atrāva rokas.
-Nu?-Klusu pajautāja Strups.- Paskaidrojiet, Poter.Kā jūs tur nokļuvāt? Vai jūs tur esat jau iepriekš bijis?
-Nē, nekad, profesor,- Harijam pēkšņi palika slikti, bet viņš pārvarējis galvas reibšanu, turpināja:- Es nezinu...Mana rēta pēkšņi sāka sāpēt...Un tad es atrados tur...Nāvēžu slēptuvē.
Strups nozibināja ar acīm un lēnām apsēdās uz cita krēsla. Zēns pēkšņi pamanīja, ka profesors izskatās, ne tikai aizkaitināts un dusmīgs, bet arī ļoti noguris. Šķita, ka pāris sekundes atpakaļ viņš bija centies nostāvēt no pēdējiem spēkiem.
-Tūlīt atnāks profesors Dumidors,- Strups nikni izmeta ievērojis, ka Harijs uz viņu dīvaini skatās.- Viņam visu arī izstāstīsi. |
|