|
Dec. 17th, 2005|09:59 pm |
Pēkšņi tieši cauri durvīm parādījās spoks. Zēnu gandrīz vai trieka ķēra no pārbīļa, tomēr viņam izdevās aizturēt panisku kliedzienu un ziņkārīgi palūkojās uz spoku rēgu. Tā bija maza meitenīte. Viņai varēja būt kādi astoņi gadi, ne vairāk, izspūruši mati un sastingušas acīs asaras. Viņas asā sejiņa bija nogurusi un skumja. Meitenītei mugurā bija vecmdīgs tērps un viņa bija neapauta.
-O-O!- Meitenīte ieraudzīja Hariju.- kas tu esi? Ko tu te dari? Tu arī esi spoks?
-E-e-e...-zēns apjuka.- Nē... šķiet neesmu spoks, varbūt arī spoks...Nezinu...Nezinu arī kā nokļuvu te...Man pēkšņi...nu nevaru pat pateikt, es vienkārši parādījos te un viss...bet...Ak jā mani sauc Harijs Poters.
-Tiešām?- Meitenītes sejā parādījās kaut kas līdzīgs ieinteresētībai.-Par tevi šeit daudz runā.
-A kur mēs esam?
-Šī ir Nolādēto pils.Vismaz es tā sapratu no dīvaino cilvēku sarunām. Viņi ir šeit pastāvīgi. Daži reizēm aiziet, citi- nē...Viņi daudz runāja par tevi, Harij Poter. Šķiet, ka tu viņiem ne visai patīc. Sevišķi vienam...Briesmīgam un dusmīgam.
-Kas tas ir par cilvēku?- Harijam izkalta rīkle, viņš neskaidri nojauta kas šī ir par vietu.
-Nezinu...Citi viņu sauc par Tumšo Lordu. Bet paši viņi...-meitenīte ieķiķinājās.-Nāvēži. Smieklīgi, vai ne?
-E-e-e...Jā,-Harijs sāka ar vien vairāk un vairāk panikot.
Viņš drud;zaini domāja, kā, lai tiek no šejienes ārā. Šī vieta...Nāvēžu slēptuve. Viņam nedarbojas nūjiņa un viņš nespēj neko izdarīt...Kā viņš šeit nokļuva?
Dīvainā meitenīte- spoks vēl ar vien pētīja Hariju. Zēnu tas ļoti kaitināja. Viņam šķita, ka smadzenes sāk kust no viena viņas skatiena.
-Bet, kas esi tu?- Beidzot neizturējis viņš jautāja.
-Es esmu Sofija,- smaidot atbildēja meitenīte.- Es šeit esmu jau sen...
Vispār es dzīvoju viena kamēr neatnāca šie cilvēki. Mani šeit nogalināja.
Meitenīte atkal ieķiķinājās, itkā uzskatītu savu nāvi par kaut ko jocīgu. Harijam kļuva ar vien sliktāk un sliktāk. Viņu pārņēma vēlēšanās izkļūt no šejienes jeb kurā veidā.
-Tevi nogalināja šie cilvēki?- jautāja zēns lūkodamies apkārt cerībā, ka šeit ir vismaz logs, bet viņa nebija... |
|