| |
[Dec. 13th, 2005|02:55 pm] |
Poter, piecelieties,- Strups paziņoja jau simto reizi dienas laikā.
Vakara nodarbības pie profesora ritēja vienkārši briesmīgi.Harijam nekādi neizdevās izdarīt neko no tā ko pieprasīja Strups. Kā attīrīt savas smadzenes, kā aizmirst emocijas, kā lai to izdara?sevišķi kā lai to izdara gadījumā, ja pret tevi ir pavērsta uzbrukumam ( kaut vai tikai uz prātu) gatava nūjiņa. Pats negribot sāc atcerēties visas burvestības, iespējas traucēt uzbrucējam, galvā lien domas par neizpildītiem mājas darbiem unviasa koncentrēšanās kaut kur pazūd. Harijam šķita, ka ir jau pagājusi vesela mūžība kopš tā brīža kad viņš ienāca pazemē, kad Strups viņam atgādināja Slēpprātības jēgu, un piebilda, ka zēns ļoti smagi nožēlos, ja aizskars kaut ko viņa kabinetā. Harijs jau bija zaudējis pēdējos spēkus, bet šķita, ka Strups vēlas turpināt mēģinājumus līdz pat tam brīdim, kamēr zēns neiegūs vismaz kaut kādus rezultātus...vai arī beigts nokritīs.
Lūk viņš kārtējo reizi paceļ nūjiņu gatavodamies izteikt burvestību.
-Uz skaitli "trīs"- profesora balss šķita ļoti aizkaitināta.- Viens...Divi...
Bet "trīs" Harijs vairs nedzirdēja. Viņu pilnībā apdullināja drausmīgākās sāpes, kuras iespiedās katrā ķermeņa daļā. Bija tāda sajūta it kā pie rētas būtu pielikuši nokaitētu dzelzs gabalu un tagad turētu. Neizturējis sāpes Harijs iebļāvās, un apķēris galvu nokrita uz ceļiem.
-Poter, velns jūs parāvis!- Strups šķita nedaudz šokēts par Harija izgājienu.- Es vēl neko nedaru!
Bet zēns nekādi nereaģēja uz profesora vārdiem. Viņu bija pilnībā pārņēmušas sāpes un panika...
Bija tāda sajūta it kā viņu kaut kurp nestu...Acu priekšā viss bija izplūdis. Zēnam šķita, ka viņš ļoti ātri griežas. tieši tā pat kā kamīnā ar lidpulveri. Tajā brīdī kad viņš beidzot atdūrās ar kājām pret zemi, Harijam jau bija sācis palikt slikti. Viņš nekādi nespēja saprast vai viss notiekošais ir realitāte, jeb viņš ir tikai zaudējis samaņu. Nedaudz atjēdzies zēns palūkojās apkārt. Bija tumšs. |
|
|
