| |
[Feb. 8th, 2006|10:00 am] |
Pašlaik nekur nav droši. Ir vajadzīgs prast aizstāvēties.
-Tātad tu nāksi uz turieni?
-Jā nākšu...Tikai Malfojs...vai bez viņa nekādi nevar?
-Nē viņš atrada to istabu un parādīja man.
-Viņš parādīja tev tāpēc, ka bez tevis nevarēja ieiet!
-Es to saprotu, bet vienalga.
-Labi...Malfojs, tad Malfojs...
-Tas ir labi, ka tu turpini nodarbības ar Strupu!- klusu piezīmēja Hermione- Tikai nekaitini viņu pārāk.Dumidors dara visu, lai aizstāvētu tevi un tev nevajadzētu...
-Hermī, es zinu. Es cenšos viņu nekaitināt, bet...viņš vienkārši negrib mani novērtēt...vai arī saprast. Viņš dusmojas uz manu tēvu tāpēc, ka viņš...
Harijs iekoda mēlē.Viņš saprata, ka ir pateicis, kaut ko lieku. Zēns bija apsolījis Strupam, ka atskaitot viņu neviens neuzzinās kādas lietas džeims Poters bija ar atļāvies darīt ar nākamo mikstūru pasniedzēju. Bet bija par vēlu- Rons jau bija ieinteresēts.
-Ko tavs tēvs izdarīja Strupam?
-E-e-e...Neko.Vienkārši netīšām pateicu. Patiesībā es noteikti nezinu kāpēc viņi necieta viens otru.Nu...iespējams, ka tā pat kā es ar Malfoju agrāk...Kaut kur nesaskanēja domas...nav svarīgi.
-Labi, man ir vienalga...-tomēr spriežot pēc Rona sejas izteiksmes, viņam bija drausmīgi interesanti.- man vajag doties uz treniņu...Es jau tā pat kavēju...
-Ak, jā...Harijs nedaudz svārstījās, bet peč tam tomēr pajautāja:-Drīkst es iešu kopā ar tevi...paskatīties?
-Protams, ejam. Tikai slotu paķeršu no koptelpas...Tiksimies uz laukuma?
-Jā, uz laukuma.
Tajā brīdī, kad viņi izgāja no klases viss Harija labais noskaņojums momentāli pazuda. Viņš pēkšņi sajuta cik ļoti apskauž Ronu.Viņam tā gribējās paspēlēt...Zēns pats nesaprata kāpēc, bet nokāpa lejā savā koptelpā un izņēmis no lādes "Ugunsbultu" paņēma to līdzi uz laukumu.
Harijs apsēdās vienā no tribīnēm un sāka vērot. Komandā bija ļoti daudz jaunu spēlētāju. Jauni dzinēji un triecēji. Nu un protams Rons kā vārtsargs un Džinnija kā meklētājs.Ļoti dīvaini, bet tribīnēs sēdēja vēl ļoti daudz Grifidorieši Kalambola formās un katram bija līdzi slota.
Harijs skaidīgi nolūkojās tajā kā Džinnija dzenas pakaļ zelta bumbiņai. Viņa rokas stingri satvēra "Ugunsbultas" gludo koku. Zēnam ļoti gribējās uzlekt virsū slotai un tieši tā pat aiztraukties pakaļ sudrabainajiem spārniņiem.Tomēr Harijs sevi apvaldīja.
Pēc viņa domām treniņš beidzās ļoti ātri. Vēl nebija palicis tumš, bet visi spēlētāji, jau nolaidās uz laukuma un sāka apspriest spēli.Harijs smagi nopūtās un paņēmis "Ugunsbultu" devās atpakaļ uz pils pusi. Viņam gribējās pēc iespējas ātrāk pamest laukumu. Uz sirds bija nepatīkams smagums un pretīgums...
Bet te zēns saprata, ka kāds sauc viņu vārdā.Viņš pagriezās un ieraudzīja, ka rons un džinnija viņam māj. Harijs neko nesaprasdams pienāca pie viņiem.Vārtsargs un meklētājs, tagad māja tiem grifidoriešiem, kuri sēdēja uz tribīnēm. Arī viņi pienāca klāt.
-Tātad, rezerves jūs mūsu,- iesāka Rons azartiski mirdzošām acīm.- Ir sāpīgi nolūkoties kā jūs sēžat bez darba.Un tieši tāpēc, lai nedarītu jums pāri un neatņemtu jūsu mīlestību pret kalambolu, mēs tūlīt izdarīsim tādu lietu- Mēs dalīsimies divās komandās! Komanda kurā ķērājs ir Harijs Poters automātiski sāk ar piecdesmit punktiem. Visu sapratāt? Nu tātad izvēlaties kapteiņus un sadalaties! Harijs stāvēja satriekts lūkojoties uz ronu un virpinot rokās "Ugunsbultu".
-Tu nopietni vēlies, lai es spēlētu?- Gandrīz čukstus pajautāja zēns.
-Protams! Kāpēc tad tu slotu atstiepi līdzi? Nu uz priekšu, tevi jau izvēlējās. Veiksmi. Džinnija ir ļoti labi izmācījusies kalambolu spēlēt, tā kā...
-Paldies.
Harijs uzsmaidīja Ronam un apsēdies uz slotas atgrūdās no zemes. Un atkal šī gandrīz aizmirstā laimes sajūta...Atkal vējš ausīs un izspūruši mati...Atkal debesis un zibsnis...Harijs nebija pat iedomāties spējis, ka šī diena beigsies tik labi... |
|
|
