| |
[Nov. 16th, 2005|02:49 pm] |
Ar katru sekundi viņam šī ideja sāka apnikt. Viena lieta ir nakts vidū kaut kur doties kopā ar Ronu, bet pavisam cita- ar Malfoju.
-Es nospēru tēvam Cūkkārpas karti-Nočukstēja Drako.- Vecu karti. Vēl no Slīdeņa laikiem. Tajā kartē Cūkkārpai vēl nav ziemeļu torņa. Un tajā kartē Slīdenis atzīmēja visu ko vēlējās pārtaisīt skolā. Viņš bija ieplānojis ļoti daudz slepenu istabu tikai priekš saviem skolēniem. Bet es esmu pārbaudījis jau daudzas vietas. patiesībā viņam izdevās izmantot tikai pagrabu un vēl pāris citas istabas. Nu kā nāksi?
-Jā, tūlīt,- Harijs parakājās lādē un izvilka paslēpni, un Laupītāju karti.
Vispārībā viņam it nemaz negribējās rādīt savu bagātību Malfojam, tomēr patrāpīties ceļā Filčam, vai vēl kādam citam- zēnam arī negribējās. Mantiju viņš salocīja un pasita padusē, bet karti paņēma rokās. Bija redzams, ka Malfojs ir ļoti ieinteresējies.
-Kas tas ir?- Viņš ziņkārīgi lūkojās uz karti, uz kuras pagaidām nekas nebija rakstīts.
-Tev ir sava karte, man -sava,- nočukstēja Harijs
-Karte? šitas pergamenta gabals?
-Klusu,- viņi izgāja gaitenī.
Zēns palūkojās apkārt un izvilcis burvju nūjiņu pieskārās ar tās galiņu kartei un nočukstēja:
-Svinīgi zvēru, ka man prātā ir nedarbs, tikai nedarbs un nekas cits atskaitot nedarbu.
Uz pergamenta parādījās pils plāns ar kustīgiem punktiņiem- skolas iemītniekiem.Filčs un Norisas jaunkundze atradās tālu. Strups savā kabinetā gulēja.
-Oho!- Drako ar sajūsmu lūkojās uz karti.-Tad lūk kā tu muļķo pasniedzējus! A tu nemaz neesi ar pliku roku ņemams- no tevis ir ko mācīties.
-Labi, to pēc tam. Kurp tagad?
Viņi ilgu laiku gāja pa tumšajiem Cūkkārpas gaiteņiem. Malfojs nepārtraukti skatījās kartē. Šķita, ka tā viņam patīk. Beidzot Drako apstājās pie kāda večuka, kurš bija atspiedies pret kokgriezumiem rotātu nūju, statujas.
-Un ko tālāk?- Čukstus pajautāja Harijs.
-Tūlīt,- Malfojs notupās un sāka taustīties gar večuka kājām.
-Ko tu dari? Spīžo!- Harija nūjiņas galā iedegās gaismiņa.
-Lūk,- Drako parādīja uz večuka zābaku, kurš bija knapi redzams no mantijas apakšas. Ap vecmodīgo zābaku bija aptinusies miniatūra čūskiņa.
-Burvīgi, un ko tālāk?
-E-e-e...Vispārībā es nezinu. Es izmēģināju visu ko vien zināju. Tāpēc arī atvedu tevi...Kā tu vēri vaļā Slepeno istabu?
-Nu...Es pavēlēju čūskai atvērt...čūsku valodā.
-Labi, sāc.
-Es nevaru!
-Kāpēc?
-Man izdodas sarunāties tikai ar dzīvām čūskām.
-Tādā gadījumā...-Mafojs aizdomājās.- es...Es, laikam varu viņu uz kādu brīdi atdzīvināt...Bet tikai uz ļoti īsu laiku.
-Es spēju iedomāties čūsku dzīvu esam tikai tāpēc, ka viņai dārgakmeņi acīs izskatās kā dzīvi,- Harijs iespurdzās.- Nu tad ātrāk.
Malfojs izvilka savu nūjiņu un sāka kaut ko cītīgi čukstēt. Harijs uzmanīgi sekoja čūskiņai. Pēkšņi viņa noraustījās un pacentās aislīdēt prom.
-Atver!- tūdaļ pat paziņoja zēns.
Tajā pašā brīdī blakus esošā siena ar čerkstoņu pabīdījās malā.
-Neko sev! Izdevās!- pārlieku skaļi izsaucās Drako. |
|
|
