|
Dec. 17th, 2005|09:27 pm |
Tā bija milzīga viesistaba kādā ēkā. Sienas bija tumšas un pēc izskata lipīgas. Pie tām karājās gleznas kurās bija attēlota kapsēta, čuskas, nikni pūķi, melni zirgi...paklājs uz grīdas bija putekļains un sadilis, it kā atrastos šeit jau kopš tā brīža, kā tika uzcelta šī...ēka, laikam...dažādos istabas stūros ik pa laikam iedegās pāris draudīgas uguntiņas. Harijs ar šausmām iedomājās, ka tās ir kāda acis. Viņš palūkojās apkārt un konstatēja, ka telpai ir daudz durvju un krēslā grimstošu- labirintiem līdzīgu gaiteņu.Zēns parakājās pa kabatām cerībā atrast savu burvju nūjiņu. Viņa patiešām atradās iekškabatā.
-Spīžo,- nočukstēja Harijs
Tomēr burvestība nez kāpēc nenostrādāja.
-Spīžo!-zēns atkārtoja cenzdamies, lai viņa balss nedrebētu. Atkal nekā. Harijs novāca nekam nederīgo nūjiņu un devās klāt tuvākajām durvīm. Tās izrādījās aizslēgtas. Zēns pārbaudīja vēl dažas durvis tomēr tās visas izrādījās ciet.
Tad Harijs nolēma ieiet vienā no tumšajiem gaiteņiem. Viņa soļi izskanēja ar vieglu atbalsi. Gaitenis bija pilnīgi tukšs. Pat drūmās bildes vairs enkarājās pie sienām. Zēns gāja ļoti ilgi. Viņam šķita, ka jau ir pagājušas vairākas stundas. Gaitenis vēl ar vien nebeidzās, bet turpināja stiepties uz priekšu kā milzīgi gara čūska, brīžiem viņš kaut kur aizgriezās, vai sašaurinājās, bet dažreiz pilnīgi otrādāk paplašinājās. Hariju sāka pārņemt izmisums, bet tajā brīdī gaitenis uztaisīja strauju līkumu un ielaida zēnu, lielā un gaišā istabā.
Spriežot pēc masīvā galda, pie kura varēja sasēsties ap divdesmit cilvēkiem, tā bija ēdamistaba. Neskatoties uz gaismu kura aizpildīja telpu, istaba bija izrotāta ar baisām bildēm un gobelēniem, kuros bija attēloti bērnu un dzīvnieku skeleti. Harijs nespēja saprast kur un kāpēc viņš ir nokļuvis. Viņš uzmanīgi gar sienu nogāja līdz otram istabas galam, kur atradās milzīgas kokgriezumiem rotātas durvis. Harijs tās uzmanīgi aplūkoja un aptaustīja, tomēr neatrada ne rokturi, ne ko citu, ar ko tās varētu atvērt. |
|