jā, acīmredzot šī teksta autors cibu uzskata par savu alterego un iespējamo paplašinājumu virtuālajā telpā sava publiskā tēla veidošanai, jo viss, kas ir citādi, nevar būt. pupu mizas ko tas īblis te dirš

(Reply to this) (Thread)

turpini, turpini..

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es atvainojos, pārpratums, tas nav par šī bloka autoru, bet gan par linkota teksta darinātāju

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es jau ne par to. paldies par tiem tālākajiem komentāriem.

(Reply to this) (Parent)

jēziņ. kāpēc tāda vāji slēpta agresija? Cik man zināms, viedoklis drīkst būt katram, un ne vienmēr tā paušana nozīmē tiekšanos uz noteikta publiskā tēla veidošanu. Reizēm drīkst pieņemt, ka cilvēki izsakās 'Что вижу, о том и пою' žanrā.

Es domāju akurāt tāpat kā konstruētais Kelpšs un acīmredzot, arī, lietotājs kinskis (tas nav ļoti pārsteidzoši, jo mēs savlaik esam gājuši caur vienu un to pašu latviešu literatūras skolotāju dēmoniskajām ķetnām).
Uzskatu, ka esmu savlaik gana plaši iepazinusies ar latviešu literatūru un nonākusi akurāt pie tiem pašiem slēdzieniem: skolmeistarīgā garā ieturētas moralizējošas pamācības, atšķaidītas ar vaimanām, ņerkstēšanu un patosiski elēģisku rasas tīmeklīšu apdziedāšanu. Lūzerisma slavināšana un glorificēšana. Viss. Tur nekā nav; tās dažas kvalitātes, kas latviešu tekstiem piemīt vienmēr pazūd augšminētajā skumju mērcē.

Tomēr man pietiek prāta un savaldības ikdienā ar tādiem vārdiem nebārstīties (tos es speciāli šoreiz izraudzījos tādus paskarbākus), jo, ak!, ir taču tik daudz tādu, kuri to paņem tik personiski un sačokurojas, piekarinot aroganta mērgļa un ciniķa birku.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

aha, man, s.c., arī tieši šī literātu cita_stāva_izjūta šķiet visprecīzāk formulēta (kā reiz izteicās obrazcova "neparastā koncerta" konferansjē, skaidrojot šī ampluā nekrievisko apzīmējumu - "..mans uzdevums savukārt ir diskrēti, jums pašiem to nemaz nemanot, pacelt jūsu kultūras līmeni līdz manējam").

no otras puses jutos uzjautrināts, iztēlojoties šīs rindas kā iekšējo monologu pirms kāda cita SC lietotāja atdraugošanas, kas šajā vidē ir tāda kā rutīnas lieta.

(Reply to this) (Parent)

kā jau atļāvos ierakstīt cita lietotāja profilā - arī serbiem un horvātiem liela daļa literatūras ir kolektīv neirožu-par-kara-pieredzi ārstēšana, krievu reālisms ir vienas vienīgas gaudas par sliktaajiem bagātajiem un nabaga nabaga zemniekiem, āfrikāņi pa lieliem īd par savu koloniālo vēsturi un indieši par to, cik grūti ir iesdzivotyies trimdā, bet arī atpakaļ braukt nav īsti lāga.
Cik man nācies lasīt LV literatūru, ir darbi, kurus es dēvētu par plain īdēšanu, taču lielākajā daļā gan pamanīju vēstījošu saturu, un tas, ka ne vienmēr tas ir pozitīvisma kampaņa mani nesatrauc, vairāk satrauc tas, ka 1) lv literāti ir visai vāji kā vārda meistari, teksta konstruētāji 2) literātiem kaut kā kritika neļauj attīstīties, proti, jau no pirmā garadarba tiek prasīts marmora klucis zelta burtiem.
būtībā, tā kā lasu visādu tautu un nacionalitāšu autoru darbus visādās valodās, pirmais punkts ir mans lielākais iebildums. viss pārējaiss jau ir "in the eye of beholder"..

(Reply to this) (Parent) (Thread)

+ lasīšana un grāmatu mīlestība ir pedagoģiskās metodoloģiajs problēma. Mums te literatūras skolotāja garšīgi ir straumēnus, ir zaļo zemi iebaroja, Lācplēsi vēl ilgi pēc tam draugu lokā lasījām, Kalevalas un kalevipoegus un ivanus susaņinus ieskaitot..diemžēl nebija ārvalstu literatūra (nevienu gadu, tikai vienu epizodisku brīdi), kurpretī vieniem citiem esot bijusi fantastiska lit.skol. kas tieši uz ārvastniekiem pavilkus, pamanoties pat ar dadaismu (!!!) saslimdināt.
Diemžēl interaktīvas mācību metodes ar to paņēmienu lietojumu, kas būtu pieņemams jaunai paaudzei (kas spēlē datorspēles), apmācības procesā, šķiet, ir diezgan tizlas. Un tur ir lielāka problēma, nekā Lv lit. kanonā, jo kanons, ar saviem reālisma un nacionālā romantisma piemēriem, ir daudzām tautām, vien, reti kura par tiem kaunās..

(Reply to this) (Parent) (Thread)

pārliku un atcerējos tādu interesantu faktu no manas literārās pieredzes, ka no tiem trim tekstiem, pie kuriem esmu savā mūžā aiz aizkustinājuma apraudājies, divi ir latvju autoru margoti. agrā bērnībā mani satrieca staburaga bērnu fināls (tēvs ezerniekos pa vakariem mums visiem trim lasīja priekšā, visi arī galu galā pie draugu šķiršanās ainas slacījām spilvenus asarām). kādus gadus vēlāk emociju izgruvumu manī izraisīja mušu ķēniņš; līdz pirms kādiem nepilniem 10 gadiem ziemassvētku laikā (paralēli jrt skalbes pasaku lasījumiem) smagās paģirās un traģiskas vientulības mērdētas pasaulsuztveres apstākļos uzdrošinājos paeksperimentēt ar kaķīša dzirnaviņām un bendes meitiņu. ļoti izbrīnīju vecākus, pie kuriem tolaik biju iemājojis ar vēlmi tā globāli restartēties.

(Reply to this) (Parent)

Diemžēl, man šobrīd vairs nav laika turpināt šo sarunu nepieciešamajā līmenī, vien varu pagūt piebilst par 'Hazāru vādrnīcu'/Lexicon Cosri - ja jau serbi tiek pieminēti - manuprāt, varen labs piemērs par to, ka relatīvas šausmas var ietērpt rotaļīgos, aizraujošos un sirreāli uzjautrinošos vārdu piņķeros. Par indiešiem (un Pakistāņiem) es tiešām piekrītu - labprāt saņemšos kād citdien ielikt 1000 zīmēs kopsavilkumu par tā reģiona autoru daiļradi manā piezemētajā skatījumā.
Ar āfrikāņiem neesmu tik dikti pazīstama, lai izteiktu viedokli.

(Reply to this) (Parent)