|
21. Nov 2009|13:20 |
kā jau atļāvos ierakstīt cita lietotāja profilā - arī serbiem un horvātiem liela daļa literatūras ir kolektīv neirožu-par-kara-pieredzi ārstēšana, krievu reālisms ir vienas vienīgas gaudas par sliktaajiem bagātajiem un nabaga nabaga zemniekiem, āfrikāņi pa lieliem īd par savu koloniālo vēsturi un indieši par to, cik grūti ir iesdzivotyies trimdā, bet arī atpakaļ braukt nav īsti lāga.
Cik man nācies lasīt LV literatūru, ir darbi, kurus es dēvētu par plain īdēšanu, taču lielākajā daļā gan pamanīju vēstījošu saturu, un tas, ka ne vienmēr tas ir pozitīvisma kampaņa mani nesatrauc, vairāk satrauc tas, ka 1) lv literāti ir visai vāji kā vārda meistari, teksta konstruētāji 2) literātiem kaut kā kritika neļauj attīstīties, proti, jau no pirmā garadarba tiek prasīts marmora klucis zelta burtiem.
būtībā, tā kā lasu visādu tautu un nacionalitāšu autoru darbus visādās valodās, pirmais punkts ir mans lielākais iebildums. viss pārējaiss jau ir "in the eye of beholder".. |
|