+ lasīšana un grāmatu mīlestība ir pedagoģiskās metodoloģiajs problēma. Mums te literatūras skolotāja garšīgi ir straumēnus, ir zaļo zemi iebaroja, Lācplēsi vēl ilgi pēc tam draugu lokā lasījām, Kalevalas un kalevipoegus un ivanus susaņinus ieskaitot..diemžēl nebija ārvalstu literatūra (nevienu gadu, tikai vienu epizodisku brīdi), kurpretī vieniem citiem esot bijusi fantastiska lit.skol. kas tieši uz ārvastniekiem pavilkus, pamanoties pat ar dadaismu (!!!) saslimdināt.
Diemžēl interaktīvas mācību metodes ar to paņēmienu lietojumu, kas būtu pieņemams jaunai paaudzei (kas spēlē datorspēles), apmācības procesā, šķiet, ir diezgan tizlas. Un tur ir lielāka problēma, nekā Lv lit. kanonā, jo kanons, ar saviem reālisma un nacionālā romantisma piemēriem, ir daudzām tautām, vien, reti kura par tiem kaunās..

(Reply to this) (Parent) (Thread)

pārliku un atcerējos tādu interesantu faktu no manas literārās pieredzes, ka no tiem trim tekstiem, pie kuriem esmu savā mūžā aiz aizkustinājuma apraudājies, divi ir latvju autoru margoti. agrā bērnībā mani satrieca staburaga bērnu fināls (tēvs ezerniekos pa vakariem mums visiem trim lasīja priekšā, visi arī galu galā pie draugu šķiršanās ainas slacījām spilvenus asarām). kādus gadus vēlāk emociju izgruvumu manī izraisīja mušu ķēniņš; līdz pirms kādiem nepilniem 10 gadiem ziemassvētku laikā (paralēli jrt skalbes pasaku lasījumiem) smagās paģirās un traģiskas vientulības mērdētas pasaulsuztveres apstākļos uzdrošinājos paeksperimentēt ar kaķīša dzirnaviņām un bendes meitiņu. ļoti izbrīnīju vecākus, pie kuriem tolaik biju iemājojis ar vēlmi tā globāli restartēties.

(Reply to this) (Parent)