kā jau atļāvos ierakstīt cita lietotāja profilā - arī serbiem un horvātiem liela daļa literatūras ir kolektīv neirožu-par-kara-pieredzi ārstēšana, krievu reālisms ir vienas vienīgas gaudas par sliktaajiem bagātajiem un nabaga nabaga zemniekiem, āfrikāņi pa lieliem īd par savu koloniālo vēsturi un indieši par to, cik grūti ir iesdzivotyies trimdā, bet arī atpakaļ braukt nav īsti lāga.
Cik man nācies lasīt LV literatūru, ir darbi, kurus es dēvētu par plain īdēšanu, taču lielākajā daļā gan pamanīju vēstījošu saturu, un tas, ka ne vienmēr tas ir pozitīvisma kampaņa mani nesatrauc, vairāk satrauc tas, ka 1) lv literāti ir visai vāji kā vārda meistari, teksta konstruētāji 2) literātiem kaut kā kritika neļauj attīstīties, proti, jau no pirmā garadarba tiek prasīts marmora klucis zelta burtiem.
būtībā, tā kā lasu visādu tautu un nacionalitāšu autoru darbus visādās valodās, pirmais punkts ir mans lielākais iebildums. viss pārējaiss jau ir "in the eye of beholder"..

(Reply to this) (Parent) (Thread)

+ lasīšana un grāmatu mīlestība ir pedagoģiskās metodoloģiajs problēma. Mums te literatūras skolotāja garšīgi ir straumēnus, ir zaļo zemi iebaroja, Lācplēsi vēl ilgi pēc tam draugu lokā lasījām, Kalevalas un kalevipoegus un ivanus susaņinus ieskaitot..diemžēl nebija ārvalstu literatūra (nevienu gadu, tikai vienu epizodisku brīdi), kurpretī vieniem citiem esot bijusi fantastiska lit.skol. kas tieši uz ārvastniekiem pavilkus, pamanoties pat ar dadaismu (!!!) saslimdināt.
Diemžēl interaktīvas mācību metodes ar to paņēmienu lietojumu, kas būtu pieņemams jaunai paaudzei (kas spēlē datorspēles), apmācības procesā, šķiet, ir diezgan tizlas. Un tur ir lielāka problēma, nekā Lv lit. kanonā, jo kanons, ar saviem reālisma un nacionālā romantisma piemēriem, ir daudzām tautām, vien, reti kura par tiem kaunās..

(Reply to this) (Parent) (Thread)

pārliku un atcerējos tādu interesantu faktu no manas literārās pieredzes, ka no tiem trim tekstiem, pie kuriem esmu savā mūžā aiz aizkustinājuma apraudājies, divi ir latvju autoru margoti. agrā bērnībā mani satrieca staburaga bērnu fināls (tēvs ezerniekos pa vakariem mums visiem trim lasīja priekšā, visi arī galu galā pie draugu šķiršanās ainas slacījām spilvenus asarām). kādus gadus vēlāk emociju izgruvumu manī izraisīja mušu ķēniņš; līdz pirms kādiem nepilniem 10 gadiem ziemassvētku laikā (paralēli jrt skalbes pasaku lasījumiem) smagās paģirās un traģiskas vientulības mērdētas pasaulsuztveres apstākļos uzdrošinājos paeksperimentēt ar kaķīša dzirnaviņām un bendes meitiņu. ļoti izbrīnīju vecākus, pie kuriem tolaik biju iemājojis ar vēlmi tā globāli restartēties.

(Reply to this) (Parent)

Diemžēl, man šobrīd vairs nav laika turpināt šo sarunu nepieciešamajā līmenī, vien varu pagūt piebilst par 'Hazāru vādrnīcu'/Lexicon Cosri - ja jau serbi tiek pieminēti - manuprāt, varen labs piemērs par to, ka relatīvas šausmas var ietērpt rotaļīgos, aizraujošos un sirreāli uzjautrinošos vārdu piņķeros. Par indiešiem (un Pakistāņiem) es tiešām piekrītu - labprāt saņemšos kād citdien ielikt 1000 zīmēs kopsavilkumu par tā reģiona autoru daiļradi manā piezemētajā skatījumā.
Ar āfrikāņiem neesmu tik dikti pazīstama, lai izteiktu viedokli.

(Reply to this) (Parent)