|
21. Nov 2009|12:50 |
jēziņ. kāpēc tāda vāji slēpta agresija? Cik man zināms, viedoklis drīkst būt katram, un ne vienmēr tā paušana nozīmē tiekšanos uz noteikta publiskā tēla veidošanu. Reizēm drīkst pieņemt, ka cilvēki izsakās 'Что вижу, о том и пою' žanrā.
Es domāju akurāt tāpat kā konstruētais Kelpšs un acīmredzot, arī, lietotājs kinskis (tas nav ļoti pārsteidzoši, jo mēs savlaik esam gājuši caur vienu un to pašu latviešu literatūras skolotāju dēmoniskajām ķetnām).
Uzskatu, ka esmu savlaik gana plaši iepazinusies ar latviešu literatūru un nonākusi akurāt pie tiem pašiem slēdzieniem: skolmeistarīgā garā ieturētas moralizējošas pamācības, atšķaidītas ar vaimanām, ņerkstēšanu un patosiski elēģisku rasas tīmeklīšu apdziedāšanu. Lūzerisma slavināšana un glorificēšana. Viss. Tur nekā nav; tās dažas kvalitātes, kas latviešu tekstiem piemīt vienmēr pazūd augšminētajā skumju mērcē.
Tomēr man pietiek prāta un savaldības ikdienā ar tādiem vārdiem nebārstīties (tos es speciāli šoreiz izraudzījos tādus paskarbākus), jo, ak!, ir taču tik daudz tādu, kuri to paņem tik personiski un sačokurojas, piekarinot aroganta mērgļa un ciniķa birku. |
|