Auga, auga rūžeņa sorkona dorzā,
Zam tū rūžu, zam tū rūžu guļ jauna meitiņa
Ai, meittiņ, ai, meitiņ, tevi mōte sauce,
Zynu, zynu, prūtu, prūtu, ka maņ mote sauce
Gryb muni mōte pi to vacū atdūt,
As tū vacu, as tū vacū moza negribēju,
As tū'i vacū pa vortīmi raidēju,
Pa vortīmi raidēju ar akmeņi svīžu,
Ai vacijs, ai vacijs nasaverīs atpakaļ
Kab' tu tai nuītu, ka naatsagrīstu!
Gryb muni mote pi to jaunū atdūt,
As tū jaunū, as tū jaunū moza īmeiļoju,
Klausēšu momeņai pi to jauno īšu
As tam jaunam, as tam jaunam vainadzeņu dūšu!

ja tā, tad tu nepareizi saproti ;)

dziesma par to, ka jāizvēlas īstā mīla :)

(Reply to this) (Thread)

es domāju tieši to pašu, no dziesmas.lv.
bet man ir stāstīts, ka ar vainadziņa došanu ir jāsaprot nevainības zaudēšana!
nu tātad kniebšanās!

(Reply to this) (Parent)

par tikai izvēli, nepieminot kniebšanos, ir, piemēram,
stundu stāvu domādama; ... tautiets vedīs (nevis kniebs) visu mūžu. vainadzeņš nav pieminēts!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vainadziņa došana jau ne tik vien kniebšanos, bet arī precēšanos nozīmēja - īpaši laikmetā, kad tās bija daudz ciešāk saistītas lietas nekā mūsdienās.:)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

apgaismoji! nu tad es ņemu savus vārdus atpakaļ!

(kaut gan precēšanās, man šķiet, ir gredzentiņu mīšana, un ir dziesmiņas par paviršām vainadzeņa glabātājām, kurām nākamgad tas vainadziņš pa grīdu rāpo :D )

(Reply to this) (Parent) (Thread)

"gredzentiņu mīšana" ir jaunāks folkloras slānis - radies, kad bauru laulības tika institucionalizētas baznīcā. Tas piekritīgs zinģēm - stāstam ar ne pārāk dziļu simbolu kā izteiksmes līdzekļu izmantošanu.

Protams, vienpusīgi traktējot semantiskos zemtekstus, piedauzīgi izklausās arī dziesmiņas par kumeliņi kumeliņi tu man kaunu padarīji un sijā auzas tautu meita dod manam kumeļam. Tāpat kā ejot pa ielu un visur visā saskatīt fallus.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

kāpēc tad tikai fallus?!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

māksla ir visapkārt!

(Reply to this) (Parent)

Ūdentiņš, kas zemē liets,
Nav vairs sasmeļams.
Vainadziņš, kas tautām dots,
Nav vairs atņemams.

te nu ir sakars vairaak ar michoshanu un vainadzinja miishanu ar aubi

lai padziljinaati apskatiitu sho jautaajumu vajadzeetu siikaak papeetiit jaanju dziesmas - kas neapshaubaami saistiitas gan ar augliibas rituaaliem un vainagu piishanaam

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ek un jaa - ja jaunaako laiku dziesmas vairaak apdzied tieshi kaazu rituaalus tad kaa gan bija tajos laikos, kad to visu aizstaaja ar vienu fikso liigavas zagshanu un peecaak panaakstnieku gaidiishanu

tur nu knibiens bija visupirms vainaga miishanai tautaas

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tajās latgaļu tautas dziesmās, kuras es tagad māku, jaunuves pašas izvēle ir ļoti cienīta, turklāt lietas kārto māte.

vai nu meita sēž zem rūžeņas un, kaut arī labi zina, ko grib, tomēr nesaka neko, tikai nomētā ar akmeņiem visus dīvaiņus, kamēr māte pieaicina riktīgo.
vai esī es biju māmeņai vina pate meiteņa - atkal māte piedāvā variantus un meita izsakās.
un ja kāds izrāda iniciatīvu (lobais puika jezups), tad to nosauc par rupuci, un viss - tā apkaunots, ka vēl tagad par to dzied.

(Reply to this) (Parent)

tev vajag paklausīties Edgaru Liepiņu :)

piemēram, "Salmu vīriņš" - ideāla augstākminētās teorijas apstiprināšanai :D