Ūdentiņš, kas zemē liets,
Nav vairs sasmeļams.
Vainadziņš, kas tautām dots,
Nav vairs atņemams.

te nu ir sakars vairaak ar michoshanu un vainadzinja miishanu ar aubi

lai padziljinaati apskatiitu sho jautaajumu vajadzeetu siikaak papeetiit jaanju dziesmas - kas neapshaubaami saistiitas gan ar augliibas rituaaliem un vainagu piishanaam

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ek un jaa - ja jaunaako laiku dziesmas vairaak apdzied tieshi kaazu rituaalus tad kaa gan bija tajos laikos, kad to visu aizstaaja ar vienu fikso liigavas zagshanu un peecaak panaakstnieku gaidiishanu

tur nu knibiens bija visupirms vainaga miishanai tautaas

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tajās latgaļu tautas dziesmās, kuras es tagad māku, jaunuves pašas izvēle ir ļoti cienīta, turklāt lietas kārto māte.

vai nu meita sēž zem rūžeņas un, kaut arī labi zina, ko grib, tomēr nesaka neko, tikai nomētā ar akmeņiem visus dīvaiņus, kamēr māte pieaicina riktīgo.
vai esī es biju māmeņai vina pate meiteņa - atkal māte piedāvā variantus un meita izsakās.
un ja kāds izrāda iniciatīvu (lobais puika jezups), tad to nosauc par rupuci, un viss - tā apkaunots, ka vēl tagad par to dzied.

(Reply to this) (Parent)