TL;DR - parasti es vienas dienas laikā izdzīvoju vairākas. haoss nāk par labu.
mana dzīve ir haoss. vienbrīd bija izdevies ieviest īstu rutīnu, strukturētas dienas un bija kārtībiņa, tā kā visi trakajiem iesaka. jo, kad esi traks, tad rutīna esot kaut kas, kas palīdzot noturēties "normālam". bet, kad bija rutīna, tiešām bija mega garlaicīga dzīve. tagad viss ir kaut kādā haosā. bet toties ir daudz priecīgāk dzīvot. it kā ir zināma struktūra, nu tur darbs, treniņi, spāņu valoda. bet tik un tā, ik pa laikam kaut kas kaut kur pārceļas, atceļas, mainās. un tas viss tā spontāni notiek. sūdu tā stulbā rutīna, fuck the system, vajag darīt lietas. un, ja grib darīt visdažādākās lietas, tad ļoti bieži visa struktūra ir vējā, jo ne visu var tā vienkārši pakārtot esošajam. nu lūk, jā.
un tam klāt vēl ir tas, kā es uztveru laiku. manā dzīvē laiks nav lineāra plūsma. drīzāk kā " People assume that time is a strict progression of cause to effect, but actually, from a nonlinear, non-subjective viewpoint, it's more like a big ball of wibbly-wobbly, timey-wimey... stuff." (Doctor Who, Blink) nu, piemēram, rīta čubināšanās ap kaķi, tad eju uz darbu, tad dzīvoju līdz brokastīm, tas nobeidz vienu dienas posmu. tam visbiežāk seko dzīvošana līdz pusdienlaikam, kad anything could happen. pēc tam ir jauns posms, līdz darbadienas beigām, kas var būt dažādi laiki, atkarībā no dienas, workload, vakara plāniem un tā. pēc tam sākas jauns posms, kurā arī anything could happen. reizēm arī tas ir sadalīts vairākās daļās. tad visbiežāk ir laiks vilcienā, kad var pasēdēt mierā ar savām domām. tas atkal uzsāk jaunu laika posmu, kas ir laiks mājās. tas parasti ir kaut kas mierīgāks, ietver sevī kaķu quality time un noslēdzas brīdī, kad saprotu, ka tomēr jāguļ, jo rīt jauna diena. nākamais posms ir aizmigšana, kas man, par spīti vairākiem medikamentiem, kas izraisa miegainību, nemaz nav tik viegli. parasti iekļauj vēl vairāk laika ar kaķi/kaķiem. pa miega laiku arī anything could happen, īpaši, kad ir murgi. tik tālu izklausās lineāri, vai ne? bet tā nav, jo jebkurš no posmiem var iztrūkt, tikt pārcels, tikt izslēgts no konkrētās dienas, samainīts vietām, iemainīts pret kaut ko, vai vienkārši kaut kā pazust. katrs no posmiem ir ne tikai dažādu stundu garumā, bet dažas pēc darba aktivitātes varbūt ir īsākas nekā darbadiena, bet liekas daudz garākas.
ā, programmēt vispār ir forši.
mana dzīve ir haoss. vienbrīd bija izdevies ieviest īstu rutīnu, strukturētas dienas un bija kārtībiņa, tā kā visi trakajiem iesaka. jo, kad esi traks, tad rutīna esot kaut kas, kas palīdzot noturēties "normālam". bet, kad bija rutīna, tiešām bija mega garlaicīga dzīve. tagad viss ir kaut kādā haosā. bet toties ir daudz priecīgāk dzīvot. it kā ir zināma struktūra, nu tur darbs, treniņi, spāņu valoda. bet tik un tā, ik pa laikam kaut kas kaut kur pārceļas, atceļas, mainās. un tas viss tā spontāni notiek. sūdu tā stulbā rutīna, fuck the system, vajag darīt lietas. un, ja grib darīt visdažādākās lietas, tad ļoti bieži visa struktūra ir vējā, jo ne visu var tā vienkārši pakārtot esošajam. nu lūk, jā.
un tam klāt vēl ir tas, kā es uztveru laiku. manā dzīvē laiks nav lineāra plūsma. drīzāk kā " People assume that time is a strict progression of cause to effect, but actually, from a nonlinear, non-subjective viewpoint, it's more like a big ball of wibbly-wobbly, timey-wimey... stuff." (Doctor Who, Blink) nu, piemēram, rīta čubināšanās ap kaķi, tad eju uz darbu, tad dzīvoju līdz brokastīm, tas nobeidz vienu dienas posmu. tam visbiežāk seko dzīvošana līdz pusdienlaikam, kad anything could happen. pēc tam ir jauns posms, līdz darbadienas beigām, kas var būt dažādi laiki, atkarībā no dienas, workload, vakara plāniem un tā. pēc tam sākas jauns posms, kurā arī anything could happen. reizēm arī tas ir sadalīts vairākās daļās. tad visbiežāk ir laiks vilcienā, kad var pasēdēt mierā ar savām domām. tas atkal uzsāk jaunu laika posmu, kas ir laiks mājās. tas parasti ir kaut kas mierīgāks, ietver sevī kaķu quality time un noslēdzas brīdī, kad saprotu, ka tomēr jāguļ, jo rīt jauna diena. nākamais posms ir aizmigšana, kas man, par spīti vairākiem medikamentiem, kas izraisa miegainību, nemaz nav tik viegli. parasti iekļauj vēl vairāk laika ar kaķi/kaķiem. pa miega laiku arī anything could happen, īpaši, kad ir murgi. tik tālu izklausās lineāri, vai ne? bet tā nav, jo jebkurš no posmiem var iztrūkt, tikt pārcels, tikt izslēgts no konkrētās dienas, samainīts vietām, iemainīts pret kaut ko, vai vienkārši kaut kā pazust. katrs no posmiem ir ne tikai dažādu stundu garumā, bet dažas pēc darba aktivitātes varbūt ir īsākas nekā darbadiena, bet liekas daudz garākas.
ā, programmēt vispār ir forši.